WikiLeaks. Nošaut nedrīkst apžēlot un Andžila Remesa Liepājā, pasta ielas namiņā WikiLeaks. Nošaut nedrīkst apžēlot. Tulkojušas Liene Akmens un Dina Kārkliņa. Kontinents Skandalozā WikiLeaks publiskotais slepeno diplomātisko dokumentu apkopojums, kas līdz šim fragmentāri bija pieejams dažādās interneta vietnēs, tagad izlasāms arī grāmatā.
Iespējams šis izdevums radīs vilšanos tiem, kam kompetence politikā aprobežojas ar patarkšķēšanu par to, ka viss tik dārgs, bet valdība dumja, un kas cerēs darbā atrast vien ņemšanos dzeltenās preses garā par politisko līderu privāto dzīvi. (Tiesa gan, daži dokumenti apmierinās arī šādu ziņkāri.) Grāmatā lasāmie slepeno telegrammu un ziņojumu izvilkumi prasa zināmu informētības līmeni, bet pieminētie notikumi būs saprotami tiem, kas puslīdz seko līdzi pasaules notikumiem.
Pozitīvi, ka dokumentu kopojumu ievada Jāņa Bērziņa priekšvārds. Visnotaļ kaismīgajā prologā lasītājiem izklāstīts īsais kurss par WikiLeaks un Džūliānu Asānžu. Tajā atgādināti notikumi, kas padarīja Asānžu par 2010. gada bīstamāko cilvēku pasaulē, liekot valstu vadītājiem aizmirst demokrātijas grimases un pilnīgi atklāti aicinot viņu noslepkavot. Īpaši uzteicams, ka, runājot par Asānžu, nav aizmirsti cilvēki, kas līdzīgu darbu paveica Latvijā.
Dokumentu izvietojums šajā izdevumā pakārtots mūsu lasītāju ērtībām. Slepenā informācija, kas skar Latviju, viegli atrodama izdevuma sākumā. Kā traucējošu faktoru var minēt to, ka šādiem dokumentiem būtu vajadzējis sniegt daudz vairāk skaidrojumu. Grāmatas beigās atrodamas vien nieka 78 piezīmes (to noteikti varēja būt vismaz piecreiz vairāk). Turklāt šis ir tas gadījums, kad paskaidrojumiem vajadzēja būt lapaspušu apakšā, jo ikreiz pārtraukt lasīšanu, lai grāmatas beigās atrastu vajadzīgo piezīmi, nudien bija kaitinoši.
Andžils Remess. Liepājā, pasta ielas namiņā. Kurzemes Vārds
Viens no interesantākajiem pēdējā laika atmiņu kopojumiem, kādu nācies lasīt. Jau atverot grāmatu, nebija īpašu šaubu, ka žurnālistikas vecmeistars Andžils Remess ir labs stāstnieks, turklāt dzīve Vēju pilsētā Liepājā padomju gados pēc Otrā pasaules kara ir apvīta ar tik daudzām un garšīgām leģendām, ka šis darbs vienkārši nevarēja neizdoties. Visi, protams, zinām, teicienu par zāli kas jaunībā bijusi zaļāka, tomēr autoru īpaši var uzteikt par to, ka viņš iztiek bez šāda vecišķa piesitiena un arī neiztaisās par galveno varoni sadomātos ierakumos. Padomju laika dzīve šajā grāmatā attēlota ar vieglumu, kas vērojams piemēram, Otara Joseliani, Georgija Danelijas vai Emira Kusturicas filmās, kur artistiskums un smiekli savijušies ar skaudrumu, nabadzību un reizēm pat izmisumu. Patiesi kinematogrāfisks darbs par kura uzlikšanu uz ekrāna būtu vērts padomāt.
Remesa atmiņas ir ļoti daudzslāņainas. Kādam, iespējams, aizraujošākie liksies stāsti par padomju gadu žurnālistikas aizkulisēm un cenzūras izpausmēm. Cits ar interesi lasīs par Liepājas Zvejnieka futbola batālijām ar pērkamiem tiesnešiem, baltām aploksnēm un citām nesportiskām izdarībām pasaulē godīgākajā padomju sportā. Ievērības vērts ir bagātīgais kultūrslānis un Latvijas galvenā bagātība – cilvēki, kas pieminēti šajā grāmatā, un, protams, fotogrāfijas.
Šis ir tiešām garšīgi uzrakstīts darbs, kas spēs ieinteresēt ne tikai Vēju pilsētas iezemiešus. Kā cilvēks, kas Liepājā pabijis vien dažas reizes, varu apgalvot, ka mani šī grāmata neatstāja vienaldzīgu.