Maskavas izstāžu zālēs pavasaris ir fotogrāfijas laiks. Līdz 15. maijam te notiek festivāls Mode un stils fotogrāfijā 2011, kas tiek pieteikts kā vērienīgākais starptautiskais fotofestivāls Krievijā.
Galvenās festivāla tēmas šogad – Itālija, jo šis pasludināts par Itālijas gadu Krievijā, un slavenības – leģendārās kinozvaigznes un šovbiznesa milži.
Viens no festivāla karstajiem punktiem ir milzīgais un plašais multimediālais komplekss Multimedia Art Museum – bijušais Maskavas Fotogrāfijas nams, kas pēc piecu gadu rekonstrukcijas durvis vēra pagājušā gada nogalē. «Baltajā kubā» apmēram 9000 kvadrātmetru platībā ir gan bibliotēka, gan konferenču zāle, un, protams, plašas, ērtas un modernas izstāžu telpas.
Šeit aplūkojamas vairākas festivāla izstādes, tostarp apjomīgākā – Fellīni. Grandparāde. Unikālā dokumentālā izstāde nodēvēta par pasaku filmu, kas ieved skatītāju skaisto un bagāto «saldajā dzīvē» un pirmizrādi piedzīvoja 2009. gadā Parīzē. Tā ietver vairāk nekā piecus simtus eksponātu no privātām un valsts kolekcijām. Daudzi materiāli eksponēti pirmoreiz.
Līdzās fotogrāfijām iz itāliešu neoreālisma pamatlicēja, pasaules kino klasiķa Federiko Fellīni dzīves un kino, aplūkojami arī viņa zīmējumi, dokumenti, žurnālu vāki, afišas, laikrakstu izgriezumi. To visu papildina Fellīni filmu fragmenti un dokumentāli ieraksti. Šī izstāde ir mēģinājums atklāt Fellīni personību un viņa laiku, strukturējot materiālus pēc tēmām un tēliem, kas viņu iedvesmojuši un ko pats radījis – no cirka pie reliģijas, sievietēm, saldās dzīves, rokenrola un sapņiem.
Vairākos blokos atkārtojas izteiksmīgā Džuljetas Mazīnas seja no Ceļa, atgādinot par mūža ceļu, ko gājusi kopā ar Fellīni. Saldā dzīve – tā ir krāšņā blondīne Anita Ekberga (viņas vecākiem vajadzēja iedot Nobela prēmiju arhitektūrā – tā sacījis asprātis Bobs Houls). Protams, tas ir par aizgājušā laika vīrišķību atgādinošais Marčello Mastrojāni – kā Saldajā dzīvē, tā fotoromāna bildēs. Tas ir Rugantīno naktsklubs, kur 1958. gadā Anita Ekberga basām kājām laižas trakulīgā dejā, bet jauniņā Aiše Nana, lai pievērstu sev uzmanību, sāk izģērbties. Apskatījusi striptīza foto žurnālā, Itālijas sabiedrība ir šokā par augstākās sabiedrības netikumību, bet Fellīni raksta Saldās dzīves scenāriju un ir šā atgadījuma iedvesmots. Fellīni Saldās dzīves slavenību fotogrāfam dod uzvārdu Paparaco, kas, lietots daudzskaitļa formā, kļūst par apzīmējumu fotogrāfiem, kas slavenībām seko kā uzbāzīgi odi. Starp citu, Paparaco prototips ir Tacio Sekjarolli (Tazio Secchiaroli), Fellīni fotohroniķis un vēlāk Sofijas Lorēnas personīgais fotogrāfs – viņa izstāde Pirmais paparaci nupat atklāta un līdz 3. jūlijam apskatāma turpat Multimedia Art Museum.
Fotosērijā iemūžināts, kā Pīna Galandi pielaiko prostitūtas Matildas kostīmus Kabīrijas naktij. Tā ir maza daļa no naktstauriņiem veltītā bloka, jo prostitūtas ir vēl viena Fellīni tēma. Kad top Kabīrijas naktis, viņu esot pazinušas visas pilsētas prostitūtas. «Kā māte mūs baroja un ģērba, tā prostitūtas – es runāju par savu paaudzi – ieveda seksuālajā dzīvē» – tie ir Fellīni vārdi. No izstādē aptvertā tēmu loka izcelšu arī sapņus. 60. gados Fellīni apmeklē psihoanalītiķi Ernstu Bernhardu, kurš iesaka režisoram pierakstīt un zīmēt savus sapņus. Trīsdesmit gadu laikā Fellīni piezīmē pilnus divus albumus, viena milzīgā Sapņu grāmata aplūkojama izstādē, turklāt apskatei (zem stikla) izlikta pirmo reizi.
Izstāde apskatāma līdz 7. maijam, biļete pieaugušajam uz šo un vēl citām līdztekus apskatāmajām festivāla izstādēm maksā 250 rubļus.