Gandrīz Dzefirelli

© Gunārs Janaitis

Šosezon pēc ilgāka laika atjaunots viens no Latvijas Nacionālās operas (LNO) klasiskajiem operu iestudējumiem Turandota, kas stāsta par nežēlīgo Ķīnas princesi, kuras uzdoto mīklu dēļ galvas ripo visiem svešzemju prinčiem pēc kārtas, metot asiņainu ēnu pār visas valsts dzīvi.

1973. gada iestudējums savulaik pārsteidza publiku ar savu vizuālo krāšņumu Edgara Vārdauņa scenogrāfijā un kostīmos, kur stilizēti parādīta austrumnieciskā estētika, kas labi piedien šim pasakas tipa operas sižetam. Otrreizējais izrādes atjaunojums (pirmais atjaunojums bija skatāms pirms vairāk nekā desmit gadiem) LNO tapis, atzīmējot scenogrāfa un ilggadējā dekorāciju meistara simtgadi. Tas patīkami atsvaidzina repertuāru, piedāvājot konservatīvu retro izrādi, kas ir vizuāli krāšņa un muzikāli izsmalcināta. Vēriena un rezonanses ziņā Turandotas iestudējums latviešu operas vēsturē ir pielīdzināms astoņdesmitajos gados tapušajiem leģendārajiem Franko Dzefirelli Bohēmas (1981) un Turandotas (1986) iestudējumiem Ņujorkas Metrpolitēnā.

Paradoksāli, bet Pučīni pēdējā opera Turandota ir viena no muzikāli drūmākajām komponista operām, tomēr arī viena no retajām, kuras atrisinājums ir pozitīvs. Pretēji ierastajiem traģiskajiem fināliem, kur uz bezgalīgi skaistas mūzikas fona galvenā varone sev padara galu, ledus princese atmaigst un uzvar mīlestība. Tomēr nevar noliegt, ka, par spīti zināmai smagnējībai Turandotas muzikālais kolorīts ir bagātīgs, savam laikam moderns un spilgti raksturo laikmeta tendenci Rietumu pasaules estētikā iepludināt eksotiskas Tālo Austrumu vēsmas. Salīdzinot ar modernajiem operu režijas paņēmieniem, leģendārais Turandotas iestudējums ir visai statisks, tomēr vienlaikus monumentāls, jo skatītāju atmiņā uz ilgu laiku ieguļas smagās, zeltītās kāpnes un uz tām izklātais Turandotas asinssarkanais apmetnis. Šajā iestudējumā scenogrāfija ir daudz spēcīgāks stūrakmens par režiju, kura no mūsdienu viedokļa varētu šķist mazliet senila un klišejiska, taču kopš pirmiestudējuma aizritējuši teju 40 gadi.

LNO Turandota ir vēsturisks un spilgts iestudējums, jo tajā mainījušās veselas dziedātāju paaudzes. Zinātāji par vienu no savulaik efektīgākajām Turandotām sauc Žermēnu Heini-Vāgneri tandēmā ar Kārli Zariņu Kalafa lomā ar Rihardu Glāzupu pie diriģenta pults. Jaunākie atminēsies Ievu Kepi vai Inesi Linaburģīti, kā arī vairākas lieliskas Liu – Maiju Kovaļevsku, Kristīni Opolais un Kristīni Gailīti, kura ir arī šī iestudējuma traģiskās varones atveidotāja. Diemžēl jauns Kalafs pie latviešu opermūzikas debesīm nav pārādījies, tāpēc prinča lomā viessolisti – pieredzējušais spāņu tenors Karloss Moreno un krievu tenors no Marijas teātra Augusts Amonovs. Toties titullomā uzziedējis dramatiskais soprāns Julianna Bavarska, kura šosezon LNO debitēja titullomā arī Verdi Aīdā. Spēcīgs šī iestudējuma trumpis ir Kristīnes Gailītes Liu – sievišķīgi nobriedusi un apzināti pašaizliedzīga, tembrāli dzidra un aizkustinoša pēdējā ārijā Tu che di gel sei cinta (kuras vārdu autors, starp citu, esot pats Pučīni). Izsmalcināts ir diriģenta Modesta Pitrena Pučīni lasījums, piedāvājot harmonisku un krāsainu orķestra sniegumu, kā arī izstrādātus ansambļus.

Turandotas atjaunojums līdzās 1925. gada Mme Butterfly, kas arī piedzīvojis vairākkārtējus atjaunojumus, kalpo par uzskatāmu vienīgā Latvijas operteātra tradīciju atspoguļojumu. Šādu unikālu iestudējumu, kuru mūžs mērāms vairākos gadu desmitos, ir maz. No salīdzinoši jaunāko izrāžu plejādes, kas jau izturējušas laika pārbaudi, «gandrīz Dzefirelli» kategorijā pārliecinoši ierindojas vien Māras Ķimeles un Ilmāra Blumberga sadarbībā 1998. gadā tapusī Aīda.

Svarīgākais