Smaidīgs un izturēts komunikācijā, prasīgs un dedzīgs pie diriģenta pults, labvēlīgs, bet reizēm pelnīti skarbs un tiešs – tāds ir Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra (LNSO) mākslinieciskais vadītājs un galvenais diriģents Karels Marks Šišons. Uzticams kapteinis lielam kuģim krīzes okeānā, kas neielaižas kompromisos un labprātāk mazāk runā un vairāk dara. Orķestra mūziķu acis pēdējo sezonu koncertos mirdz mīlestībā un veselīgā pašapziņā, bieži saņemot pelnītas stāvovācijas no klausītājiem. Nemanot ir pienākusi jau trešā sezona šajā amatā, kas pagaidām ir pēdējā, kura ierakstīta Šišona darba līgumā. Lai arī attiecībās ar darba devēju – Kultūras ministriju, īpaši pēdējā gada laikā rožainu toņu nav un Šišons savos izteikumos ir diezgan skarbs, tomēr ar roku uz sirds apgalvo – ja vien būs iespējams, viņš darbu ar LNSO turpinās.
– Ar šo sezonu sākas pagaidām pēdējais gads LNSO galvenā diriģenta amatā. Vai esat apmierināts ar līdz šim paveikto?
– Vēl jau nav zvanīts, ka šī ir finiša taisne manā sadarbībā ar LNSO. Taisnība, mans līgums beidzas 2012. gada maijā, taču tas nenozīmē, ka līgums netiks pagarināts. Protams, nebūs viegli piekrist šī līguma pagarinājumam, jo Latvija cieš no pamatīgas finanšu krīzes, kas ietekmē visus procesus, taču es vienmēr izskatīšu iespēju pagarināt līgumu, ja vien jaunā Kultūras ministrijas komanda pieņems dažus manus nosacījumus. Es nerunāju par savu algu, bet gan par daudzām lietām, kuras nepieciešamas LNSO, lai tas varētu attīstīties, un kuras galvenokārt bremzē tieši finanšu problēmas. Es nevaru ilgāk samierināties ar to, ka pret LNSO Kultūras ministrija attiecas kā pret jebkuru citu Latvijas orķestri. LNSO ir pārāks par visiem Latvijas orķestriem, un patiesībā es esmu pārliecināts, ka tas ir labākais orķestris Baltijas valstīs. Finanšu krīzes laikā, kamēr citas kultūras institūcijas Latvijā samazināja uzstāšanos līmeni līdz minimumam, jo nebija nekādu stabilitātes pazīmju, atskaitot augošo māksliniecisko kvalitāti, LNSO darīja tieši pretējo. LNSO demonstrēja augstu profesionalitāti un pašcieņu, kas varētu būt piemērs ne tikai visiem mūziķiem, bet ikvienam latvietim attiecībā uz to, kā ir jāizturas, nonākot aci pret aci ar krīzi. LNSO mūziķi ikvienā pasaules pilsētā, kur mēs sniedzām koncertus 2010. un 2011. gadā (orķestra tūre Japānā, koncerti Vīnē, Minhenē, Bādenbādenē, Diseldorfā utt.), bija acīmredzams pierādījums tam, kāpēc Latvija ir īsta lielvalsts – tie ir Latvijas fantastiskie cilvēki un viņu spēja stāties pretī dzīves likstām un tās pārvarēt. Man šķiet, ka tās ir lietas, ko Kultūras ministrijai vajadzētu prast novērtēt. Taču tā vietā ierēdņu acīs LNSO ir tikai viens no orķestriem citu kultūras institūciju pūlī, it kā visi šie centieni un sasniegumi neko nenozīmētu. Tas ir aizvainojoši un reizē smieklīgi, tomēr es negribētu pieļaut, ka šāda situācija var atkārtoties nākotnē.
– Pirms trim gadiem, stājoties amatā, jūs definējāt vairākus mērķus – uzlabot orķestra skanējumu, celt orķestra pašapziņu un māksliniecisko līmeni, mudinot ikvienu pilnveidoties individuāli, lai kopējais darba rezultāts nestu augļus. Cik tālu esat šī plāna īstenošanā?
– Darba vēl ir ļoti daudz, bet nekad jau nebūs tā, ka vairs nav, kur augt. Uzsākot darbu LNSO galvenā diriģenta amatā, es ļoti skaidri apzinājos, ka varu tikai iesākt tos darbus, kuri man bija padomā. Mūsu kopīgā ceļa pirmā daļa ir bijusi un joprojām ir fantastiska, taču es teiktu, ka mēs esam pavirzījušies apmēram par piecdesmit procentiem tajā virzienā, kurā LNSO ir spējīgs attīstīties. Tas prasa laiku un diezgan sarežģītu pārmaiņu ieviešanu. Mēs esam sasnieguši diezgan daudz, taču šī jaunā sezona pašlaik nozīmē labāku laiku gaidīšanas režīmu, kamēr uzlabosies finansiālā situācija, nevis iespējas attīstīties un virzīties uz augstiem mērķiem, jo tam vienkārši nav naudas. Un šajā situācijā es tomēr atkal gribētu mest akmeni iepriekšējās kultūras ministres un viņas komandas dārziņā – man liekas, ka šie cilvēki vienkārši nebija pietiekami kompetenti, lai prastu ieraudzīt starpību starp dažādu orķestru māksliniecisko līmeni un to atbilstoši novērtētu.
– Pašlaik jūs savā ziņā sēžat uz diviem krēsliem, vienlaikus būdams gan LNSO, gan Vācu radio filharmonijas Zārbrikenes-Kaizerlauternas orķestra galvenais diriģents. Kas ir jūsu lielākie izaicinājumi šosezon?
– Tas laikam arī ir pats lielākais izaicinājums – vienlaikus strādāt par galveno diriģentu divos orķestros! Tas nozīmē ļoti daudz darba. Savukārt repertuāra ziņā, lielākie izaicinājumi šosezon man saistās ar operām. Pirmkārt, tas ir Verdi Otello, kuru es diriģēšu ne tikai Rīgas koncertiestudējumā nākamā gada februārī, bet arī Bavārijas Nacionālajā operā. Otrs būtiskākais uzdevums ir Pučīni Toska Vīnes valsts operā 2012. gada jūnijā (vēl šosezon diriģenta opermūzikas kalendārā ir arī Rosīni Seviļas bārdzinis Vīnes valsts operā, un Bizē Karmenas jauniestudējums Palermo Massimo teātrī – L. M.). Man šķiet, ka operu diriģēt ir grūtāk nekā simfonisko mūziku, tāpēc es to uzskatu par lielāku izaicinājumu. Un vienlaikus – jo labāk diriģēju operas, jo labāk man padodas simfoniskā mūzika.
– Varbūt nav īsti korekti salīdzināt abus orķestrus, bet kā tie atšķiras?
– LNSO un Vācu radio filharmonijas Zārbrikenes-Kaizerlauternas oķestris ir ļoti atšķirīgi, un tieši tādēļ man šī situācija šķiet ārkārtīgi interesanta. VRF orķestris ir veidojies no diviem radio orķestriem 2007. gadā, tāpēc tas ir jauns orķestris, kas joprojām mēģina sadziedēt rētas, kas vienmēr rodas šādu apvienošanu rezultātā – mūziķi bija spiesti aiziet, zaudēja darbu, viņiem nācās mainīt dzīvesvietu un tamlīdzīgi. Tai pašā laikā šī orķestra mūziķi ir ļoti neatkarīgi un uztver savu darbu ļoti nopietni – nav jāraizējas par to, vai kaut kas, ko esmu lūdzis, notiks vai nenotiks. Tomēr var just, ka VRF orķestra mūziķi joprojām mācās pierast spēlēt kopā un saskaņa vēl tiek tikai meklēta. Savukārt LNSO ir pavisam citāds. Tas arī ir jauns orķestris, bet vairāk temperamenta nozīmē. Es dažreiz pieķeru sevi pie domas, ka VRF orķestris ir vēlīns divdesmitgadnieks, bet LNSO – īsts pusaudzis. Ir jābūt meistaram, lai vadītu pusaudzi, tai pašā laikā no viņa var saņemt tādu ugunīgumu un enerģiju, kuru nevar sniegt vēlīns divdesmitgadnieks. Abi orķestri ir ļoti atšķirīgi, un mans izaicinājums ir atrast pareizo instrumentu komplektu, lai meistarīgi vadītu katru no tiem. Tā es veidoju arī savu diriģenta pieredzi.
– Ko jums LNSO ir iemācījis kā diriģentam un vadītājam, ņemot vērā, ka jūs diezgan daudz iesaistāties arī administratīvajos jautājumos?
– Tas man ir iemācījis nekad nepieļaut kompromisus. Katru reizi, kad esmu piekāpies, esmu to nožēlojis, un katru reizi, kad man ir izdevies nepieļaut kompromisu, ir izdevies panākt vislabāko iespējamo rezultātu. Tas man ir iemācījis arī, ka ar ļoti ierobežotiem līdzekļiem un orķestri, kuram ir radikāli samazinātas algas, tomēr ir iespējams radīt kaut ko īpašu. Ne ar ko savā līdzšinējā muzikālajā dzīvē neesmu vairāk lepojies kā ar to, kā mans orķestris izturējās krīzes laikā, kad ne mēģinājumos, ne koncertos nebija jūtama nekāda krīze – es tiešām noliecu galvu ikviena LNSO mūziķa priekšā dziļā cieņā un apbrīnā un esmu laimīgs par to, ka viņi man uzticas kā savam vadītājam.
– Un kas ir visbargākās gūtās mācības Latvijā?
– Ikdienas tenkas un intrigas, kas šeit ir neatņemama ikdienas sastāvdaļa, vismaz muzikālajās aprindās noteikti. Pirmos pāris mēnešus, kad 2009. gadā tikko uzsāku darbu, es mēdzu satraukties par to, ko cilvēki domā vai saka. Tagad esmu uzaudzējis diezgan biezu ādu, un mani nav viegli ar kaut ko satriekt. Laikam tā arī jābūt – vadītājam ir jābūt vadītājam. Cilvēki var runāt, cik vien vēlas un ko vien vēlas. Es izvēlos mazāk runāt, bet vairāk darīt!
– Kādas ir jūsu attiecības ar naudu? Ārpus Latvijas jūsu honorāri ir lielāki, un skaidrs, ka nauda nebūs jūsu motivācija turpināt darbu šeit arī tad, ja šāds piedāvājums tiks izteikts?
– Ja kaut ko uzņemos, es to mēģinu paveikt simtprocentīgi. Man labi padarīts darbs ir svarīgāks par naudu. Iespējams tādēļ, ka varu atļauties par to nedomāt izdzīvošanas līmenī. Apņemšanās kaut ko paveikt ir daudz spēcīgāks dzinulis darboties. Mans uzdevums ir padarīt LNSO par labāku un profesionālāku orķestri, mēģināt nodrošināt viņiem labus viesdiriģentus, solistus un kopt savstarpējās attiecības starp orķestra mūziķiem. To es arī daru. Šis darbs man nozīmē būt līderim, vadītājam, kuram ir jādara tas, kas ir pareizi, nevis tas, kas ir skaisti. Ir jau labi, ja kaut kas ir skaisti, taču es ļoti labi zinu, ko nozīmē saskarties ar problēmām, nevis izlikties, ka to nav. Es nebēgu no sarežģījumiem un cenšos neļaut likt sev šķēršļus, ja esmu pārliecināts par to, kas jādara, lai panāktu rezultātu. Protams, man būtu vieglāk problēmas nerisināt un no tām norobežoties, ja tās nav manējās. Bet esmu atbildīgs par orķestri, tātad orķestra problēmas ir arī manas problēmas. Es LNSO izjūtu kā savu orķestri, mums ir īpaša saikne, tāpēc saku: ja vien būs iespējams, es mēģināšu darīt visu, lai varētu pagarināt līgumu. Mana vissvarīgākā motivācija ir apņemšanās un saistības, ko esmu uzņēmies ar šo orķestri, nevis nauda.
– Pa šiem gadiem Latvijas publika jūs ir ļoti iemīlējusi, īpaši pēdējās sezonās, kad Rīgā muzicējat regulāri. Vai jums pietrūks latviešu publikas, ja vairs pastāvīgi nestrādāsiet šeit?
– Kā jau teicu, es vēl īpaši negatavojos strauji teikt ardievas Rīgai un LNSO. Tomēr Latvijas publikai ir ļoti lieli nopelni LNSO pēdējo, ļoti veiksmīgo sezonu veidošanā. Es ļoti mīlu Rīgas publiku, neliekuļojot varu teikt, ka šie ir mani mīļākie klausītāji pasaulē. Tiešām! Mūs tomēr saista desmit gadi un daudz skaistu atmiņu. Man viņu trūkst jau tagad, joprojām ar nepacietību gaidu katru koncertu.
– 21. oktobrī jūs muzicēsiet kopā ar pianistu Vestardu Šimku? No malas šķiet, ka jūsu starpā valda īpaša ķīmija. Ko sagaidāt no šī koncerta?
– Ar Vestardu man ir izveidojusies īpaša saikne. Mēs respektējam viens otru, un tas ir pats svarīgākais, lai kopīgie koncerti būtu izdevušies. Mēs neuzspiežam viens otram savu gribu, bet meklējam veidus, kā kopā panākt labāku rezultātu. Runa ir par uzticēšanos – mēs uzticamies viens otram gan cilvēciskā, gan mūzikas izjūtas ziņā. Es ļoti gaidu šo koncertu, jo, tāpat kā Vestardam, Bēthovena 4. klavierkoncerts ir mans mīļākais Bēthovena koncerts. Man patīk, ka šis koncerts atšķiras, ka tas ir sarežģītāks nekā citi Bēthovena koncerti, tur ir daudz lietu, par kurām jādomā interpretācijas ziņā.
– Nupat kā apsveicām jūsu ģimeni ar meitiņas piedzimšanu. Vai jau esat apradis ar domu, ka esat tētis, un ar izmaiņām, ko šī loma paredz?
– Esmu vienkārši laimīgs. Es domāju, ka ģimenes pieaugums mani vairāk mainīs kā cilvēku, nevis kā mūziķi un profesionāli. Protams, mums abiem ar Elīnu būs jābūt ļoti organizētiem, jāsamazina darba apjoms, taču jādara tas gudri, lai neviens īpaši nemanītu, ka uzstājamies mazāk nekā agrāk. Tomēr gribu uzsvērt, ka ģimene un ģimenes dzīves privātums man vienmēr ir bijis un būs pirmajā vietā.