Latvijas kultūrā aizvadītā nedēļa bijusi tik garlaicīga, ka to nespēja glābt pat paziņojums, ka Kombuļu Inese izvēlējusies neskūt paduses un kājas. Kultūrpolitiskajā sfērā pēc lielā operas šova iestājies beigtās zivs periods – stratēģija, ko ministrija sekmīgi izmantoja ap 2000. gadu. Tā teikt, nasing spešal, lai visi cepas un šausminās, gan jau nomierināsies.
Taisnības labad, kultūras apcirkņi ir tik dziļi un neizprotami, ka nekad nevar zināt, kas duļķo ūdeni. Skaidrs, ka pašreizējās koalīcijas ietvaros, kuros finanšu un ekonomikas portfeļi pieder lielajiem, bet kultūras ministra krēsls koalīcijas jaunākajam un, ko tur liegties, ne visai gribētajam brālim, Žaneta Jaunzeme-Grende var kaut uz galvas stāvēt, neviens viņai izvērsties un pelnīt pozitīvus punktus neļaus. Politiķiem tomēr vajadzētu atcerēties – kultūrpolitiku jau netaisa viens ministrs. To veido Saeima un Ministru kabinets, bet šajā ziņā neko labu es jums nevarēšu pateikt, jo Latvijas Republika jau vairākus gadus neievēro pašas pieņemto Dziesmu un deju svētku likumu.
Dziesmu svētku diriģenti gan beidzot ir pamodušies un sākuši celt trauksmi. Manuprāt, viņiem jau sen vajadzēja sūdzēt Latvijas valsti tiesā, jo iespējas procesu vinnēt būtu apmēram simts pret vienu. Neviens taču nav atcēlis, piemēram, Dziesmu un deju svētku likuma 2. pantu: «Šā likuma uzdevums ir: 1) nodrošināt dziesmu un deju svētku ciklisku nepārtrauktu norisi; 2) nodrošināt dziesmu un deju svētku sagatavošanas procesu; 3) noteikt valsts un pašvaldību finansiālo un organizatorisko atbildību.» Tāpat neviens nav atcēlis 7. pantu: Valsts institūciju kompetence Dziesmu un deju svētku sagatavošanā un rīkošanā, kurā cita starpā ir arī pirmā daļa par Ministru kabineta atbildību: «7) nosaka kārtību, kādā tiek sadalīta valsts mērķdotācija kolektīvu vadītāju darba samaksai un sociālā nodokļa samaksai, kā arī sadalīšanas kritērijus.»
Ja šo likumu izlasītu rūpīgi ar laba advokāta starpniecību, to vajadzētu triekt galdā kā dūri, tajā valodā, ko politiķi saprot, bet mūsu glaimīgā kultūras pasaulīte jau parasti dodas uz sarunām apmēram tā kā Ķencis un Pāvuls pie mērnieku lielskunga. Jo kur nu – mēs visi te solīdi cilvēki, neiesim jau traci celt, sarunāsim pa labam. Tikmēr jau arī kultūru slauks.
Tiem kompleksu māktajiem interneta varoņiem, kas jūtas ļoti droši un varonīgi savā šķietamajā anonimitātē un tagad te mēģinās rakstīt kārtējās jēlības par briļļainīšiem un čīgātājiem, kuri ēdot nost darbīgās latvju tautas nodokļu naudiņu, gribētu ieteikt ieslēgt atrofētās smadzenes un atgādināt, ka nodokļu maksātājiem jau nav laika atvieglot savu morālo caureju, dienām ilgi dirnot internetā. Pašu pieņemtu likumu ignorēšana, ko juristi kādreiz mēdza dēvēt par tiesisko nihilismu, ir ļoti bīstama, jo būtībā apdraud valsts pastāvēšanu. Vienalga, vai runa ir par Dziesmu un deju svētku likumu vai Alkoholisko dzērienu aprites likumu, vai Muitas likumu, likums ir viens, un tas ir jāievēro visiem. Ja to neievēro, valstī sākas bardaks un krīze, no tā agri vai vēlu cieš visi iedzīvotāji. Tas grauj patriotismu un ticību valstij. Ja mēs negribam atdot savu valstiskumu kādiem citiem, likumi ir jāgodā.
Varonīgajiem letiņu kvekšķiem, kas internetā tagad apkakā Dziesmu svētkus, es gribu piebilst – jūs tagad jau sen visi runātu krieviski vai vāciski un neko par Latviju nezinātu, ja tālajā 1873. gadā, kad nebija nedz Latvijas valsts, nedz latviešu valodas, latviešu zemnieki nebūtu vienojušies kopīgā dziesmā. Var jau būt, ka jums tā arī būtu labāk.