Tautasdziesmās apdziedātais latviešu darba tikums mūsdienās ir mīts, jo darbs laukos vairs netiek uzskatīts par vērtību, un, lai arī dati liecina, ka bezdarbs ir augsts, tomēr saimnieki reģionos sūdzas par darbaroku trūkumu, intervijā pastāstīja Latvijas Universitātes pētnieces Agnese Cimdiņa, Ieva Raubiško un Dace Dzenovska.
Cimdiņa norādīja, ka darbaspēka laukos ļoti trūkst un saimnieki no pagasta uz pagastu par to sūdzas, īpaši papildu darbarokas nepieciešamas saimniecībās sezonas laikā.
"Viņi būtu gatavi pat likumīgi algot, ar visu nodokļu maksāšanu, bet saimnieki atzīst, ka cilvēki vienkārši nav ieinteresēti strādāt, viņi labāk aiziet un pastrādā tā saucamajos simtlatniekos vai arī nedaudz tāpat pastrādā, ja vajag," sacīja Cimdiņa.
Raubiško informēja, ka daudzi vietējie, kas palikuši, diemžēl ir arī ar ļoti izteiktām alkoholisma problēmām.
Viņa uzsvēra, ka latviešu tautasdziesmās apdziedātais latviešu darba tikums ir mīts.
"Tas ir mīts, jo darbs vairs netiek uzskatīts par vērtību. Bet, protams, visi nav vienādi, ir arī izņēmumi," teica Raubiško.
Cimdiņa atzina, ka tie cilvēki, kuriem ir pašiem savas saimniecības, strādā vaiga sviedros, dara to ļoti kārtīgi, jo īpaši tad, ja ražo produkciju tirgum.
"Piemēram, bioloģiskās produkcijas ražotāji, kuru klienti bieži vien ir ar dažādām veselības problēmām, saka: "Mēs varētu ražot šo produkciju daudz vairāk, jo ir pieprasījums. Bet mēs to divi vien nespējam. Savukārt pieņemt darbā kādu nevaram, jo nevaram būt droši, ka viņš savu darbu izdarīs tikpat labi kā mēs. Mums pat nav pārliecības, vai viņš rīt atnāks uz darbu. Varbūt viņš būs piedzēries,"" klāstīja Cimdiņa.
Raubiško teica, ka, no vienas puses, dzeršana daudziem ir dzīvesveids. "Tas jau ir sācies padomju laikos, un daudzi, kuri tad dzēra, turpina dzert arī tagad. Tiesa, padomju laikos kolhozu sistēmā viņus tomēr piespieda strādāt. Lai arī ir nomainījušās paaudzes, tas nekur nav pazudis," paskaidroja pētniece.
Viņa gan atzina, ka starp lauciniekiem ir arī tādi, kas nebūt nav alkoholiķi un labprāt arī strādātu, bet tā darba vienkārši nav.
Pētniece Dzenovska norādīja, ka savā ziņā šie cilvēki ir lauku proletariāts, kuriem vienkārši nav kur palikt, jo vienīgais veids, kā tu vari laukos dzīvot un strādāt, ir būt par saimnieku. Savukārt tiem, kas nav šie saimnieki, ir citas izvēles.
"Viņi jau labi saprot, ka kā proletariāts laukos viņi vairs nevar būt, jo nav darba. Savukārt, ja darbs ir tajā pašā citam piederošā saimniecībā, tad viņi uzskata, ka iet tur strādāt par kalpu," klāstīja Dzenovska.
Minētās pētnieces kopā ar citiem zinātniekiem Latvijas Universitātes paspārnē kopš 2010.gada sākuma veic pētījumu "Savs kaktiņš, savs stūrītis zemes – Latvijas lauku iedzīvotāju attīstības stratēģijas un kultūrvides pārmaiņas". Pētījumā kopumā iesaistīti desmit zinātnieki – antropologi, politilogs, kulturologs, valodnieki un vides pētnieks.
Viņu uzdevums ir triju gadu laikā izpētīt, kā mainījušies lauki un ko domā laucinieki. Zinātnieki ir braukuši pa laukiem un runājuši ar pašiem lauciniekiem. Patlaban jau sākusies rezultātu apkopošana.