Pirms nedaudz vairāk kā 20 gadiem pie LU galvenās ēkas Raiņa bulvārī mani apturēja ceturtā vai piektā kursa studente Santa Dansberga (laika ritumā uzvārdā pieplusota otra puse Anča) un vaicāja: «Pasniedzēj, vēlos izdot žurnālu un gribu to nosaukt savā vārdā. Vai tā drīkst?» Atmodas un atceltās cenzūras gaisotnē atbilde varēja būt tikai pozitīva, un 1991. gadā Santa devās ceļā.
Kas bija pirms tam? Literārais Karogs un Daugava, populārā Zvaigzne, jauneklīgais Avots, feministiskā ne vairs padomju, bet tikai Sieviete un Zeltene, iecienītā Veselība un asais Dadzis, un vēl daži, ja neskaita resoru un zinātniskos izdevumus, vairāki sīkžurnālīši. Bet mūsdienās? Simtiem un visdažādāko!
Cik pašreiz iznāk žurnālu Latvijā? Uz šo jautājumu nevar atbildēt pat nesen iznākušās monogrāfijas Mūsdienu mediju auditorija autore Dr. Anda Rožukalne, kura ilgus gadus strādājusi žurnālistiskā, vadot un rediģējot arī žurnālus, bet nu jau ne pirmo ziemu mācot šīs profesijas censoņus Rīgas Stradiņa universitātē. Viņa norāda, ka ne visi žurnāli tiek reģistrēti, atsevišķi izdevumi nemanīti ienāk tirgū un tikpat klusi pamet to, neatstājot būtiskas pēdas. Pēc pētnieces aprēķiniem, to ir ap 200, turklāt viņa ir pūlējusies un spējusi skaidri, loģiski, pētnieciski un zinātniski atbildēt uz ne vieglajiem jautājumiem par šo izdevumu vietu mediju sistēmā, to vadītājiem, autoriem un auditoriju, kā arī sniegt rekomendācijas un prognozēt to turpmāko attīstību.
Grāmatas otrā daļa pilnīgi veltīta Latvijas žurnāliem un to lasītājiem. Tajā apkopoti dati par šo izdevumu attīstību valstī 20. gs. beigās un 21. gs. sākumā. Autore, balstoties uz ārzemju, asociētā profesora O. Skudras un saviem pētījumiem, sniedz šā laika sīkāku periodizāciju, gan sākumā pārgudri dēvējot šos gadus par «sistēmtransformācijas laikmetu» Latvijā (197. lpp.), bet vēlāk (207. lpp.) gan atgriežoties pie vecās labās «periodizācijas». Viņa sīki raksturo dažādos žurnālu tipus. Vispirms tie ir patērētāju žurnāli, kurus pārdod avīžu kioskos vai piedāvā abonentiem, un tajos parasti izvietotas reklāmas. «Visi lielo tirāžu žurnāli ir patērētāju izdevumi.» Latvijā tādi ir Klubs, Sestdiena, Mājas Viesis un līdzīgi. Seko tirdzniecības un biznesa žurnāli, kuru saturs ir saistīts ar dažādām uzņēmējdarbības jomām. Šai grupai atbilst Jurista Vārds, Latvijas Ekonomists u. c. Tādu organizāciju izdevumi – sabiedrību un asociāciju, sabiedrisko attiecību, klientu u. tml. publikas pirmie palīgi. Tiem pieder Latvijas Tirgotājs, akadēmiskie mēnešraksti, korporatīvie un līdzīgi profesionālie talcinieki.
Pie citiem žurnālu tipiem pieskaitāmi literārie (A. Rožukalne gan min, bet «aizmirsusi», ka Karogs krietnu laiku vairs neiznāk…), bezmaksas informatīvie izdevumi, kuri domāti, piemēram, tūristiem, atsevišķu grupu laidieni, kas veltīti noteiktām tēmām, utt., u. tml.
Pēc zinātnieces datiem, dominējošajā patērētāju žurnālu grupā vislielāko īpatsvaru veido mājai, dārzam un interjeram domātie izdevumi (35 jeb 18,5%), vīriešu un sieviešu (22,11%), bērnu un jauniešu (14,72%). Apmēram 15% žurnālu Latvijā iznāk krievu valodā. Viņa aprēķinājusi, ka Latvijas žurnālu tirgū dominē astoņi apgādi, kuru, tā sakot, produkciju veido ne mazāk kā pieci žurnāli. Monopolisti ir (nosaukumi saīsināti): Santa (pēc vienām ziņām šim koncernam pieder 18, pēc citām – 19 drukāto bērnu), Lilit, Rīgas Viļņi, TOPS, Laba, Egmont Latvija un SK Latvija. Protams, ka arī otrā plāna izdevniecības grib nokļūt avanscēnā, bet šolaiku konkurences apstākļos tas nav viegli.
A. Rožukalne skrupulozi izanalizējusi piecu šīs cunftes pīlāru Privātā Dzīve, Ieva, Cosmopolitan, Mūsmājas un Copes Lietas auditoriju. Šajā nolūkā tika vairākkārt intervēti to galvenie redaktori un daudzi lasītāji. Ar skaitļiem un procentiem pierādīts un secināts, ka Latvijā visvairāk lasītie – 42% no kopējā skaita – ir nedēļas izdevumi.
Apskatītā grāmata ir pirmā par mūsdienu mediju auditoriju latviešu valodā. Tajā sakopota īpaši svarīga informācija par žurnālu lasītājiem, kas var būt noderīga ne tikai komunikācijas studentiem, bet arī šīs sfēras profesionāļiem. Tā ir labs pamats un rosinājums plašākām diskusijām par mediju auditoriju kopumā.
Izdevuma literatūras sarakstā norādīti 144 pētījumi. Tas nav maz, taču jābrīnās, ka to skaitā nav neviena darba vācu un krievu valodā (diezin vai A. Rožukalne būs aizmirsusi kirilicu…). Dzimtajā mēlē diezin kāpēc prevalē I. Brikšes rakstītais, bet nav redzamas tādu šīs nozares speciālistu kā S. Veinbergas, S. Kruka un A. Dimanta grāmatas. Žēl. Varbūt šo kļūdu varēs izlabot, uzrakstot turpmāk arī par tādiem šīs pārpilnās jomas pēdējo gadu debitantiem kā akadēmiskajiem Latviju Tekstiem un erotisko Playboy. Lai sokas!