Runājot par nepietiekamo kultūras budžetu, pēdējo nedēļu laikā vislielākie nemiera cēlāji ir rakstnieki. Par to nav jābrīnās – literatūra savā ziņā ir kultūra kultūrā. Ja valsts mērogā vissliktākais budžets ir kultūras nozarei, tad kultūras budžeta mērogā vissliktākais finansējums ir tieši literatūrai. Aprēķini ir dažādi, arī tādi, kas apgalvo, ka literatūra, par spīti tam, ka grāmatniecība kā industrija valstij ienesot ap 30 miljoniem LVL gadā, saņemot vien apmēram pusprocentu no kopējā kultūras budžeta. Droši vien precīzas summas te būtu nosaucamas vien tad, ja Kultūras ministrijas budžetu reiz sāktu veidot nevis ievērojot tradīcijas un lobiju spēles, bet gan no nulles, izvērtējot arī to, kur nauda tiek tērēta ne pārāk lietderīgi.
Problēmas sakne
Literatūras nozares galvenā nelaime ir tā, ka rakstniecība pamatā dzīvo ar tiem līdzekļiem, kas tiek dalīti Valsts Kultūrkapitāla fonda (VKKF) literatūras nozares projektu konkursos. Ja teātra, mūzikas vai kino nozarei pieejami citi naudas avoti, kas ir pat ievērojami lielāki par VKKF projektu konkursu finansējuma iespējām – Kultūras ministrija, Nacionālais Kino centrs, Rīgas filmu fonds, cits pašvaldību atbalsts u.tml., tad literatūrai šādu blakus avotu tikpat kā nav – pat ministrija nozari atbalsta minimāli. Rezultātā rakstnieks ir neaizsargāts. Profesionāls aktieris vai mūziķis strādā profesionālā teātrī vai orķestrī, viņš saņem varbūt ne pārāk augstu, bet tomēr atalgojumu – par viņu tiek maksāti visi nodokļi. Rakstniekiem atliek tik vien tā goda, ka viņu darbus bez atlīdzības drillē skolu programmas. Rakstnieka ienākumu avots labākajā gadījumā ir neliels honorārs par nodrukātu grāmatu (arī te – kā paveicas) vai laimīgākā gadījumā VKKF projektu konkursā izcīnīta radošā stipendija (līdz 2012. gada 1. janvārim 100 LVL mēnesī uz četriem mēnešiem, pēc tam darba turpināšanai jāsniedz atskaites un atkārtots pieteikums). Ar šo summu rakstnieks nevar pretendēt pat uz pašnodarbinātas personas statusu, kas gan nedod ne slimības pabalstu, ne pensiju vai bērna kopšanas pabalstu.
Trekno gadu kultūrpolitiskā tendence bija iespējami vairāk deleģēt VKKF literatūras nozarei naudas sadales funkcijas, izveidojot dažādas mērķprogrammas, lai Kultūras ministrijas ierēdņiem šajā ziņā nebūtu jānopūlas. Vienā ziņā tas nebija slikti, kamēr funkcijām līdzi sekoja reālā nauda, jo ierēdņiem it kā nebija iespēju iejaukties radošos procesos ar birokrātiskām metodēm. Sākoties krīzei, parādījās medaļas otrā puse – nozarei palika tikai plikas «funkcijas». Naudas vairs nebija. Skaidrs, ka krīzē naudas nepietiek nevienam, tomēr, ja ir vairāki finansējuma avoti un labi lobiji, vismaz ir iespēja kaut ko šajā ziņā salasīt, lai izdzīvotu. Latvijas Nacionālajai operai, piemēram, savulaik ar vienu spalvas vēzienu tika norakstīts pusmiljons parāda. Literatūras nozarei tas būtu gandrīz divu gadu budžets. Iznāk, ka viena pati Opera ir vērtīgāka par visu literatūru un grāmatniecību kopā ņemtām.
Mērķprogrammu akmens
VKKF projektu konkursu misija jebkurā nozarē ir attiecīgās nozares radošo procesu atbalstīšana. Šī misija pēdējo gadu laikā literatūras nozarē ir būtiski apdraudēta, jo, kā jau minēts, VKKF ir uzspiesta tā saukto mērķprogrammu uzturēšana. «Tā saukto» tāpēc, ka mērķprogrammas literatūras nozarē jau sen ir likvidētas, tomēr vajadzība pēc finansējuma vienalga ir palikusi un šo naudu prasa no VKKF kā vienīgā finanšu avota. Neviens taču nav atcēlis nepieciešamību nodrošināt, piemēram, bibliotēku iepirkumu, tikai Saeimas deputāti, nobalsojot par sliktu budžetu, vienlaikus nobalso arī par to, lai šim iepirkumam nebūtu naudas. Bet pēc tam rīko dažādas komisiju sēdes, kur pauž izbrīnu par katastrofālo situāciju.
Par to, ka vadzis lūzīs, VKKF padomē runāju, kopš esmu literatūras nozares priekšsēdētājs – divus gadus. Jau 2010. gada pavasarī tas bija tik acīmredzami – var aizkavēt sabrukumu, bet ilgi pavilkt literatūras kopējo vajadzību vezumu neizdosies. Toreizējā ministre Ēlerte piekrītoši klausījās un solīja atbalstu. Saeima tika atlaista, ievēlēta jauna, nāca jauna ministre, kura, stājoties amatā, saņēma kaķi maisā – jaunās Saeimas apstiprināto budžetu. Tajā nebija ne smakas ne no Sarmītes Ēlertes iestrādēm 2012. gada budžetam, bet visu vadošo un opozīcijas partiju priekšvēlēšanu solījumi kultūras jomā izrādījās vienkārši meli.
Kam nedot?
Kādas ir literatūras nozares perspektīvas 2012. gada 1. projektu konkursā? Šogad finansējums vienam projekta konkursam ir 61 029 LVL (paredzēti trīs šādi konkursi). Vai domājat, ka nauda automātiski tiks novirzīta tam, lai latviešu rakstnieki varētu netraucēti radīt jaunus Mērnieku laikus vai Lāčplēsi? Jūs maldāties! Kopējais pieprasījums 2012. gada 1. projektu konkursā ir 283 002,60 LVL (gandrīz piecreiz lielāks nekā reālās iespējas). Pievērsiet uzmanību tam, ka no šīs naudas 89 399 LVL (gandrīz par trešdaļu vairāk nekā konkursa reālās iespējas) tiek pieprasīti dažādiem regulāri notiekošiem, pat birokrātiskiem pasākumiem, kuri nodrošina to vai citu literatūras procesa sastāvdaļu funkcionēšanu, bet kurus ir neiespējami saukt par jaunradi. Te ietilpst gan pieminētais grāmatu iepirkums, kam dažkārt ar literatūru maz kopīga (vārdnīcas, enciklopēdijas, mākslas albumi), gan lasīšanas veicināšanas programma, kas, taisnības labad, vismaz par procentiem piecdesmit būtu jāfinansē Izglītības un zinātnes ministrijai, gan periodikas – literārie žurnāli, žurnāli bērniem, almanahi – izdošana, gan Starptautiskās Ventspils rakstnieku un tulkotāju mājas darbības nodrošināšana, gan dažādu starptautisku kongresu apmeklējumi, gan gadabalvu un konkursu nodrošinājums. 130 169,7 LVL pirmajā projektu konkursā tiek pieprasīti dažādiem izdevējdarbības projektiem – pamatā grāmatām un arī dažām klausāmgrāmatām. Tā ir summa, kas divreiz pārsniedz viena projektu konkursa iespējas.
Nebūsim naivi un nedomāsim, ka, veidojot budžetu, Kultūras ministrijā neviens nenojauta, ka arī 2012. gadā vajadzēs darboties gan Kultūras ministrijas līdzdibinātajam Latvijas Literatūras centram, gan rakstnieku mājai Ventspilī un Jūrmalā, ka būs jāpērk grāmatas publiskajām bibliotēkām utt., utt. Uz ko cerēja ierēdņi un politiķi, par to grūti spriest. Ir skaidri jāpasaka – VKKF literatūras nozarei visam naudas nepietiek. Lai gan tās finansējums 2012. gadā ir saglabājies 2011. gada līmenī, ar šādu budžetu nozare visu programmu pastāvēšanu vairs nodrošināt nevar. Iekšējās rezerves ir izsmeltas, turklāt fakts, ka līdz šim eksperti vienmēr izkalkulējuši iespēju piešķirt minimālu līdzfinansējumu, uzturot pie dzīvības to, kas literatūrā notiek, šķiet, ir radījis maldīgu sajūtu, ka var jau mēģināt uzkraut vēl. VKKF primāri ir jāatbalsta rakstnieku radošais process, nevis ierēdņi vai Saeimas deputāti, kas pieņem neizpildāmu budžetu.