Februāra sākumā leģendārā A. Čehova Maskavas Dailes teātra (MDT) jaunajā zālē pirmizrādi piedzīvoja Viestura Meikšāna iestudētais Kareņins. Viņa darbs atzīts par labu esam, jo Viesturs atgriezīsies Maskavā, turklāt uz MDT lielās skatuves, lai iestudētu teātra mākslinieciskā vadītāja Oļega Tabakova piedāvāto Aleksandra Suhovo-Kobiļina lugu Tarelkina nāve. Pirmizrāde plānota šā gada decembrī. Patlaban Valmieras teātrī režisors iestudē Maksima Gorkija Sīkpilsoņus. Par Maskavu, teātri Krievijā un Latvijā bija mūsu saruna.
– Pastāsti, kā nonāci līdz Maskavas Dailes teātrim? Kirils Serebreņņikovs tevi uzaicināja?
– Viss sākās ar Ojāru Rubeni, kurš mūs iepazīstināja. Es viņam esmu milzīgu pateicību parādā. Tā gan bija laimes spēle, ka es vienlaikus ar Kirilu Nacionālajā teātrī iestudēju izrādi, un tāpēc arī mūs saveda kopā. Kirils nupat taisīja projektu ar franču režisoru, viņš šad tad uzaicina režisorus no Eiropas, un es biju Maskavā šāda projekta ietvaros. Sākumā bija plānots, ka ar studentiem Vinzavod taisīsim Kastaņedu, visu pagājušo vasaru strādāju pie scenārija. Tas bija mežonīgi grūti, vienkārši neiestudējums gabals. Tad, paldies dievam, Kirils iedeva Vasīlija Sigareva lugu. Tur bija foršas, inovatīvas lietas. Tā kā Sigarevu jau esmu taisījis, sapratu, kas būtu jādara.
– Kāds bija mikroklimats leģendārajā teātrī? Tu gan nestrādāji ar lielajām zvaigznēm, bet tomēr – kāda attieksme, sienas palīdzēja vai traucēja?
– Man bija ļoti, ļoti laba sajūta atrasties Maskavas Dailes teātrī. Pat nevaru izskaidrot, kāpēc. Tiešām bija prieks iet uz turieni, un negribējās ilgi iet projām. Latvijā man tā vēl nav bijis, ka varētu strādāt septiņas astoņas stundas bez pārtraukuma. Bet tur tā bija. Jocīgi bija arī tas, ka gan aktieri, gan mana asistente piedāvāja strādāt vēl vairāk, bez brīvdienām. Laikam jau kvalitāte tur ir primārais, nevis trula Darba likuma ievērošana.
– Dzirdēti garšīgi stāsti, kā tika meklēts aktieris Kareņina lomai, Oļega Tabakova vārds pavīdēja... Tā ir taisnība?
– Nē, tā jau tās baumas rodas. Viss sākās ar to, ka Tabakovs pasūtīja lugu Sigarevam ar nosaukumu Anna Kareņina, lai viņa sievai būtu ko spēlēt. Sigarevs nav tas, kurš izpildīs pasūtījumu, viņu vairāk interesēja Kareņins, un uzrakstīja Kareņinu. Bija doma, ka varbūt varētu pats to spēlēt, bet no Tabakova to neesmu dzirdējis. Tad izvēlējāmies no teātra vienu aktieri – Borisu Plotņikovu. Pēc otrā lasījuma sapratām, ka nekas nesanāks, jo sākās ultimāti – ja būs šī aina, šī aina un šī aina, tad es nespēlēšu.
– Kas tajās bija, ka viņš iebilda?
– Viņš negribēja kniebt bērnam, kaut nebija jau jākniebj pa īstam. Šī aina bija ļoti nepieciešama, jo man viss sižets no tā attīstās. Arī mūsu pirmajā tikšanās reizē viņš teica, ka negrib basām kājām staigāt pa skatuvi. Viņam ir savs raideris, diezgan garš. Es Kirilam izstāstīju situāciju, un mēs sapratām, ka mainīsim aktieri. Nākamais bija ļoti populārs kinoaktieris un Tabakova teātra aktieris Andrejs Smoļakovs. Viņš bija baigi foršais, tāds silts aktieris ar noziedznieka seju, kas manai Kareņina koncepcijai (augšāmcēlies noziedznieks) labi derētu. Man viņš ļoti patika, bet pēc nedēļas mēģinājumā pateica, ka viņam ir janvārī filmēšanās, tātad atkrīt. Tad tikos ar superzvaigzni Sergeju Šakurovu, bet viņam zāle bija par mazu. Tad palikām pie Dmitrija Ševčenko, viņš ir seriālu aktieris, kurš teātrī nebija 15 vai 20 gadus spēlējis. Viņam bija motivācija vai iekšēja vēlēšanās atgriezties uz skatuves. Diemžēl viņš nespēja sastrādāties ar studentiem, un līdz ar to cieta daudzas attiecību līnijas. Man bija jāpielāgojas šai viņu nespējai komunicēt. Un sanāca izrāde par Annu Kareniņu, kas ir galvenais mīlasstāsts krievu literatūrā, bez mīlestības. Man bija jāizmanto savi režisora instrumenti, lai pielāgotos situācijai.
– Vienā atsauksmē lasīju, ka mīlestība tevi šajā stāstā nav interesējusi – tagad kļūst skaidrs, kāpēc tāds iespaids radies.
– Protams, ka man tas bija svarīgi, bet tajos apstākļos tas nebija iespējams. Izrāde sanākusi diezgan asa, agresīva, dinamiska. Visu var noslēpt, notušēt, un tas ir mans pienākums, amats.
– Ko tev profesionālā ziņā deva šī pieredze MDT?
– Tā ir grāmatas apjoma tēma. Laikam lielākais ieguldījums ir tas, ka līdz Kareņinam bija septiņus mēnešus ilgs brīvs periods – Latvijas teātra ražošanas apjomam ir ļoti liela pauze. Pa šo laiku sakārtojos pēc pagājušās sezonas, izanalizēju visu, kas un kā. Tas laikam bija svarīgākais priekšnoteikums, lai kaut kas mainītos. Pēc tam atlika to pārbaudīt praktiski. Un visgrūtākais un visbagātinošākais bija tas, ka Maskavā man iedeva daudzus ne-aktierus, ar kuriem bija jāatrod īpašs darba veids.
Sapratu, ka varu izkalkulēt, izkombinēt, ņemot katra aktiera spējas un nespējas, vienas pastiprinot un otras notušējot, uztaisīt savu zīmējumu, kādu to vēlos. Tā bija lielākā atziņa. Ja nebūtu šo cilvēku – divas rekvizitores, atomfiziķis un septiņgadīgs bērns –, mans uzdevums būtu atvieglināts. Bet pirmo reizi bija ļoti jāsakoncentrējas, lai tiešām uztaisītu izrādi no esošā materiāla, esošajiem cilvēkiem. Apstiprinājās daudzas profesionālas teorijas. Ar šādiem aktieriem strādājot, pēkšņi nonācu pie tā, ko Staņislavskis ir postulējis – darbības analīzei, jo šie aktieri saprot tikai darbības un to motivācijas, nevis vispārīgas režisora asociācijas. Tas bija liels ieguvums. Mūsu kolektīvā bija arī brīnišķīga aktrise, patiesībā balerīna, Poļina Medvedeva, kas spēlē Lidiju Ivanovnu. Viņa arī tika visaugstāk novērtēta. Ar Poļinu Medvedevu strādājot, es izbaudīju pieredzi, atvērtību, krievu temperamentu un emocijas, un ļoti cilvēcisku un profesionālu attieksmi pret darbu.
Salīdzinot ar Latvijas aktieriem, krievu aktieri strādā ar ļoti dažādiem režisoriem, dažādām domāšanām. Viņi ir gatavi adaptēties jebkuriem apstākļiem. Latvijā tomēr ir viena skola, aktieri jau pieprasa no režisora viena veida domāšanu. Ja man neuzdod pareizus uzdevumus, tu esi slikts režisors, kaut gan vari būt īpaši jūtīgs asociatīvā teātra ģēnijs. Piemēram, Jurijs Butusovs Maskavā iestudējis Kaiju, visi par to ir sajūsmā. Viņš strādā apmēram tā. Aktierim prasa – rādi man taurentiņu, nē, neder, man nepatīk, tārpu, nē, man nepatīk, nē paliekam tomēr pie kāmja. Atceries 13. februāra mēģinājumu, nu, lūk, to tagad ieliekam un savienojam ar šiem tekstiem, bet uzvedies kā slims vampīrs. Kāpēc, lai ko? Šie jautājumi netiek apspriesti. Rezultātā aktieru smadzenes ir tik fleksiblas, tas ir kā lokanības treniņā, ka pēc šā režisora var strādāt ar jebkuru. Izrāde ir nominēta Zelta maskai. Tas man bija milzīgs atklājums nevis par Krievijas, bet par latviešu teātra vidi. Mēs esam ļoti vienveidīgi, jo esam pieraduši pie vienas patiesības. Tāpēc Latvijas teātris ir ļoti vienveidīgs, kaut gan vidējais mākslinieciskais līmenis nav sliktāks, problēma ir dažādības trūkumā. Ja režisoram nav talants uz precīzajiem uzdevumiem vai ļoti precīziem iedarbīgiem situācijas vai tēlu aprakstiem, Latvijā agrāk vai vēlāk tiks panākts, ka režisors strādās, kā aktieri pieraduši. Butusovs būtu elle daudziem Latvijas aktieriem. Esam nonākuši tādā ritenī, paši to negribot. Mums tas kokteilis, vide ir jāmaisa, jāskaidro, ka nav tikai viens veids, kā strādāt teātrī. Tikko biju Norvēģijā, kur mūs Latvijas Jaunā teātra institūts aizsūtīja ar Kristu Burāni un Valteru Sīli domu apmaiņā ar skandināvu teātra māksliniekiem. Viņiem daudzveidība ir neizmērojama plaša. Norvēģi sen jau ir reaģējuši uz institucionālo teātri – no alternatīvā teātra viedokļa, un bija jau arī notikusi reakcija uz šo iepriekšējo reakciju. Tagad jau ir nākamais posms – nevis šokēt, bet šokējošas lietas pasniegt bez šoka. Tāds postšoka periods. Radikāls konformisms, bet tas absolūti nav teātris kā teātris mūsu izpratnē. Mēs vēl tikai tuvojamies postdramatiskajam teātrim.
– Kas mainītu situāciju – viesrežisori?
– Viesrežisori – iespējams, bet vislabāk situāciju varētu mainīt mēs paši. Mums nevajag mācīties no citiem, jo esam pietiekami stiprs teātris un mums ir stipra skola. Mums visvairāk trūkst alternatīvo teātru, tādi ir tikai trīs četri. Baltijas kontekstā tas ir apkaunojoši maz. Lietuvā ir 20 neatkarīgo teātru, Igaunijā, domāju, pat 40. Ja būtu šo alternatīvo teātru grupējumi. Kaut viens režisors bez trupas var nodibināt savu teātri, ja viņam ir sava domāšana. Bet nav telpu. Ko valsts varētu darīt tā labā? Uztaisīt līdzīgi, kā Viļņā ir Art Printing House – tā ir valsts dotēta vieta ar divām skatuvēm, un mazās teātra grupas tās var izīrēt par nieka 200 eiro dienā. Tur ir divsimtvietīgas zāles un summas var mierīgi atpelnīt. Ja būtu šāda vieta, jaunajiem būtu vairāk drosmes veidot savas kompānijas. Vēl viens praktisks veids ir – panākt likumdošanā, ka valsts teātri dod atlaides neatkarīgajām trupām, ja spēlē uz viņu skatuvēm. Neatkarīgajiem teātriem vajadzētu būt četrreiz vairāk nekā valsts teātriem. Tad būtu skudru pūžņa sajūta, ka visu laiku čum, kas jauns notiek. To novitāti Latvijā nejūt.
– Tātad valsts teātros valda pašapmierinātība?
– Tā jau ir cita tēma. Manuprāt, Latvijas problēma ir arī tā, ka tikai vienā teātrī – Jaunajā Rīgas teātrī – ir mākslinieciskais vadītājs, tas nozīmē – ideologs. Cilvēks, kurš ar savu auru vai vēlmi ved līdzi visu trupu un liek viņiem strādāt viena mērķa labad. Problēma ir mērķu trūkumā pārējos teātros. Jo vadībā ir nemākslinieki. Mūsu teātrus vada direktori menedžeri, kuri, protams, saprot mākslas vērtību, bet tomēr spiesti būt menedžeri un biznesmeņi – pelnīt.
– Bet galvenais režisors? Džilindžers Dailē? Kādas vadlīnijas taču ir.
– Vai tad Džilis ir galvenais režisors? Pēc papīriem varbūt ir, bet es kaut kā nejūtu, ka Dailes teātrim būtu kāda ideoloģiskā līnija. Tu jūti?
– Kad par māksliniecisko vadītāju uz gadu kļuva Mārtiņš Vilkārsis, varēja just, ka repertuārs sakārtojas. Vai Džilim ir kāda stratēģija – to pagaidām vēl nevar pateikt.
– Repertuāra plāns vēl neved kādā idejiskā virzībā. Ja iedomājies JRT, uzreiz ir asociācija, izjūta, ko es tur dabūšu. Man Daile neasociējas ar ko vienu konkrētu. Gribi vai negribi, tev jābūt vienam mērķim. Dažādos Latvijas teātros ir kāda virzība, mēs gribam uz mākslu virzīties, bet skatītājam nav iespējas pieslēgties pie viņu plūsmas. Tās nav, jo mēs gribam visus, apmierināt pēc iespējas plašākas vēlmes. Tas varbūt ir pārāk formāli. Ja radošo komandu veido sapratni jau ieguvuši un komunicēt spējīgi cilvēki – mākslinieciskais vadītājs, producents-direktors, galvenais mākslinieks un literārā daļa – ja šie četri savā starpā ļoti labi saprotas, viņi agrāk vai vēlāk uztaisīs šo vienu plūsmu, vienu virzību. Pagaidām mūsu teātri grib pelnīt naudu, tāpēc nav iespējas mākslinieciskām virsotnēm.
– Objektīvi jau apstākļi uz to spiež – dotācija ir tik liela, cik ir.
– Apstākļi visur ir vienādi, domāju, Lietuvā nav labāk un citur arī. Bet tā ir Latvijas teātra sistēmas problēma. Kāpēc netiek izsludināti atklāti konkursi uz teātra vadības vietām? Teātri ir valsts īpašums. Pēc vācu sistēmas, pēc kuras Latvijas teātris ir veidots, vajadzētu ik pēc četriem vai pieciem gadiem būt iespējai izsludināt atklātu konkursu. Pie stūres nāk jauni mākslinieki un veido teātru seju tādu, kādu vēlas. Kāpēc nav šo konkursu, īsti nevar saprast. Acīmredzot teātris tiek uztverts par biznesa institūciju, firmu, kura jāvada līdzīgi kā Lattelecom vai cits uzņēmums. Manuprāt, tas ir ļoti nepareizi. Vadot uzņēmumu, mērķis ir peļņa. Bet teātris ir institūcija, kas nes vairāk sociālu jēgu un nozīmi, primārais mērķis ir nevis peļņa, bet sociālā funkcija. Tagad ir noteikts, kultūras iestādēm jāmāk sevi atpelnīt.
– Tā ir jau ir valsts izpratne par kultūru. Grūti jau arī ilgtermiņā ko plānot, ja nezini nākamā gada budžetu.
– Ja būs gudrs producents-direktors un blakus stāvēs mākslinieciskais vadītājs, kurš veidos repertuāru tādu, kam tic, un producents rūpēsies par to, lai varētu izdzīvot, teātrim radīsies saturiska garša vai nojauta, par ko vispār cīnās. Tā ir nesapratne par teātra jēgu. Tā ir problēma, šķiet, kultūrpolitikas veidotāji nesaprot, kāds ir kultūras institūciju mērķis sabiedrībā. Šis mērķis nedrīkst būt peļņa.
– Kāda, tavuprāt, ir teātra jēga? Cilvēkiem ir dažādas prasības, un liela daļa tajā meklē izklaidi.
– Teātrim ir jābūt kā draugam. Ja es gribu draudzēties ar tādu draugu, kāds ir JRT, tad es zinu, iešu pie viņa, aprunāšos, pavadīšu kopā laiku un aiziešu prom pilnvērtīgāks vai tamlīdzīgi. Teātris noteikti nav izglītības institūcija. Teātris nozīmē dialogu.
Radikālāks piemērs – Zviedrijā ir teātris Instituttet, kurš bija ļoti ass, provokatīvs teātris pret Zviedrijas politkorekto sabiedrību. Piecu gadu laikā tas izveidoja savu auditoriju, kas jau gaidīja šādu attieksmi. Tas nozīmē – mēs zinām, ka ir provokatīvs draugs. Mums Latvijas kultūrvidē ļoti trūkst šādas sociāli kritiskas attieksmes. Trūkst provokācijas, mēs paijājam skatītāju pa spalvai, lai viņš atnāk un jauki pavada laiku. Režisoram jābūt tam, kas viņam sāp, ko grib panākt un pateikt. Teātris ir tas pats, tikai lielākā formā. Latvijā teātri asociējas ar izdzīvošanu. Arī ar mazām naudām var dzīvot, var netaisīt dekorācijas, savu jēgu piepildīsi arī tukšā skatuvē. Nauda nav primārais. Trūkst idejas nesēju ar savām skatuvēm. Precīzāk – ir idejas nesēji, bet valsts kultūrpolitika nelaiž viņus pie stūres. Lielais jautājums – kāpēc. Es pazīstu piecus cilvēkus, kas varētu nest ideju, kuri varētu pārņemt teātra mājas, un tās būtu brīnišķīgas vietas ar saturu. Šie cilvēki būtu spējīgi ap sevi pulcēt līdzīgi domājošos un izveidot TEĀTRI, nevis firmu. Pazīstu šos cilvēkus un zinu, ka viņi būtu gatavi to darīt. Tikai, lūdzu, ļaujiet viņiem to darīt! Izsludiniet atklātus konkursus uz teātru māksliniecisko vadītāju amatiem. Ļaujiet viņiem ienākt ar savu komandu, nevis jau esošo direktoru paspārnē. Un vēl, Latvijas teātri bremzē mūža līgumi. Ja ienāks jauna komanda un nevarēs tās ideoloģijā neiederošos kadrus nomainīt, tad tam arī nebūs nekādas jēgas. Tas arī padarīs teātra darbinieku vidi dzīvāku, konkurētspējīgāku.
– Bet ir otra puse – režisori, kas pastrādā lielajos teātros, piedzīvo neveiksmi un kļūst neatkarīgi, turpinot strādāt tikai mazās zālēs.
– Tas ir ļoti individuāli, var būt tā, ka esi mazo formu režisors. Bet ja tāds esi, nepiesakies uz konkursu lielajos teātros, apzinies savu nišu, profesionalitāti šajā žanrā, kas ir ne mazāk būtisks par lielo. Kāpēc nevarētu izsludināt šādu konkursu uz Teātra observatorijas telpām? Lūdzu, jebkura neatkarīgo teatrāļu komanda, nāciet prezentējiet sevi, jums būs arī neliels budžets, strādājiet. Mums galvenais ir laba māksla. Ja nepatiks, pēc četriem gadiem sludinām jaunu konkursu.
– Atgriežoties pie Maskavas – Tarelkina nāvei varēsi pats aktierus izvēlēties?
– Jā, braukšu jau ar lomu sadalījumu. Luga, pirmoreiz izlasot, šķiet komēdija, bet ir foršs eksistenciālais potenciāls. Tur ir daudzas foršas tēmas. Aktieri tur ir fantastiski ģeniāli. Latvijā arī ir ļoti labi aktieri, bet atšķirība starp Krievijas un Latvijas aktieriem – viņiem ir dažādāku ampluā meistari. Nišu aktieri. Līdz ar to izvēles iespējas ir daudz plašākas. Mums tomēr ir tikai 250 aktieru.
– Tu strādāji Maskavā, kad aktīvi notikumi risinājās uz Krievijas politiskās skatuves. Kā tur uz vietas tas izskatījās?
– Pabriesmīgi. Ļoti daudz internetā redzēju falsifikācijas ar biļeteniem un tik atklātā veidā, ka žēl paliek cilvēkus, kas dzīvo tajā valstī. Viņi tiek atklāti čakarēti, apzagti. Pirmo reizi mūžā redzēju tik mežonīgu attieksmi pret sabiedrību kopumā, kaut neesmu tai piederīgs. Lielākā daļas kultūras cilvēku tomēr ir pret Putinu, pret esošo varu. Jo tomēr tā ir militārā diktatūra. Pilnas ielas ar policistiem, jebkurā brīdī var piesieties jebkam, ietupinās uz pāris dienām. Aizgājām uz Bolotnaja laukumu, kas it kā netīšām bija ierobežots ar sniega tīrāmajām mašīnām. Bija atstājuši vienu eju, tur gaida autobusi, policisti. Ja būtu vajadzīgs, viena komanda, un autobusus piebāztu pilnus ar cilvēkiem. Vienalga, ir vai nav vandaļi. Šāda iebiedēšanas stratēģija darbojas jau no padomju laikiem. Cilvēku attieksme – labāk neko nerunāt, neteikt. Ja strādā valsts iestādē un vadība liek iet uz Putinu atbalstošām demonstrācijām, tad jāiet, lai būtu mierīgāka dzīve. Dzirdēju, ka to jauniešu, kas tviterī vai feisbukā bija pret Putinu ko rakstījuši, uzvārdi tika piefiksēti un viņiem būs problēmas iestāties augstskolā.
– Tu mūsu valodas referendumā piedalījies?
– Es biju Norvēģijā. Tā ka esmu nodevējs. Esmu sarakstā un gaidu izsūtīšanu.
– Kāda ir tava attieksme pret šo referendumu?
– Ar to tika padarīta bezjēdzīga visa iepriekšējā integrācijas politika. Man šķiet, sabiedrība tagad ir daudz sašķeltāka. Latviešu intelektuāļi televīzijā to ir ļoti pastiprinājuši.
– Es šos Alvja Hermaņa tekstus uztvēru kā provokāciju, turklāt, pateicoties tam, daudzi uz referendumu vispār aizgāja un nobalsoja pret.
– Bet par kādu cenu? Mēs tagad dzīvojam valstī, kur mīt divi ienaidnieki. To sāka Lindermans, mūsu latviešu inteliģence pastiprināja. Bet no otras puses – ja nebūtu šīs sašķeltības, referenduma, nebūtu arī reakcijas kaut vai par pareizticīgo Ziemassvētkiem. Kaut kas, protams, sakustējās. Tas bija sāpīgs pliķis, riebīgs žests no visām pusēm, un paveiksies, ja izdosies sadziedēt to rētu. Bet tas, ka te ir nodevēji... Nebiju domājis mūsdienās Latvijā televīzijā dzirdēt kaut ko tādu, ka ir mūsējie un ir tie citi, ka ir nodevēju saraksti. Ja arī inteliģence publiski kurina tēmu – krievi ir ciemiņi un lai viņi saprot savu vietu, tad tai pašai inteliģencei jāveic ļoti stipri pasākumi, lai šo visu savārīto pēc tam sakārtotu. Es pieņemu un attaisnoju provokācijas, bet tikai tad, ja pēc tam problēma tiek aktīvi risināta. Šis nebija tas gadījums.
– Tev pirms referenduma tiešām šķita, ka esam sašķelta sabiedrība?
– Ir dažādas informācijas telpas – un tur ir tā plaisa. Bet patiesībā sajūta bija arvien foršāka. Pazīstu ļoti daudz brīnišķīgu latviešu krievu.
– Tagad Valmieras teātrī iestudē Maksima Gorkija Sīkpilsoņus – sociālā tematika kļūst aktuāla?
– Maskava deva iespēju pieslīpēt profesionālās iemaņas, bet pēc tikšanās ar skandināvu māksliniekiem notika lielāka vērtību pārvērtēšana. Idejiskā līmenī Latvijas Jaunā teātra institūta organizētais brauciens bija spēcīgāks, tieši runājot par sociālkritisko attieksmi. Man personīgi ļoti iedarbīgs bija teātra mākslinieku salīdzinājums ar viduslaiku āksta lomu, kuram ir komentētāja funkcija un kurš drīkst provocēt arī visaugstākā varas ešelona cilvēkus. Tajā pašā laikā jebkuram ir tiesības šo ākstu sist. Šī ideja ļoti forši ļauj redzēt, ka funkcija ir nevis paijāt skatītāju, esot iekšā sabiedrībā, bet nostāties malā un parādīt spoguli. Par to bieži runā, bet es pats līdz galam nebiju sapratis mākslinieka – spoguļa funkciju. Es ceru, Gorkijs ir viens no jauniem soļiem, kā asāk vai nežēlīgāk paskatīties uz sabiedrību. Latviešu neitralitāte bieži dara daudz ļauna. Tāpēc varbūt arī vajag tādu Hermaņa žestu, bet tam jābūt tālredzīgam, tas nevar būt tik vienkārši. Par latviešu neitralitāti arī būs Sīkpilsoņi.