Nedēļas nogalē Valsts Kultūrkapitāla fonda (VKKF) ekspertu un Kultūras ministrijas ierēdņu grupas ietvaros biju Tallinā. Brauciens notika, lai iepazītu Igaunijas kultūrkapitāla finansējuma sistēmu, igauņu pieredzi radošo personību statusa veidošanā un sasniegumus radošo industriju attīstībā. Secinājums no šā brauciena ir kodolīgs. Daudzās kultūrpolitikas lietās atpaliekam no igauņiem vismaz par gadiem pieciem vai desmit. Ja nesakārtosim Latvijas kultūrpolitiku, tuvākajos gados plaisa ar Igauniju palielināsies vēl par kādiem desmit gadiem.
Cita domāšana
Tas, ka jāmaina domāšana, ir pietiekami sens politisks sauklis, ko Latvijā, šķiet, pirmoreiz pieredzējām Gorbačova laikā. Tagad tas kļuvis par vienu no kultūras ministres Žanetas Jaunzemes-Grendes iecienītajiem teicieniem. Kultūras vidē pret šiem aicinājumiem un ministri izturas ļoti dažādi, tomēr viņas skatiens uz nozari no malas uzrāda virkni iekšējo problēmu, kuras gadiem kultūrā noklusētas. Domāšana tiešām ir jāmaina – ne jau tādēļ, lai izpatiktu ministrei, bet gan lai padarītu kultūras nozari adekvātu reālajai dzīvei.
Atbilde uz jautājumu, kāpēc igauņi var, bet latvieši nevar, no šāda skatpunkta ir ļoti vienkārša. Galvenā lieta, ko Igaunijas brauciens kārtējo reizi apliecināja – šajā valstī kultūras cilvēki iet rokrokā ar ekonomistiem un finansistiem. Latvijai tas ir kaut kas neiedomājams, jo kultūra un finanses mums ir vienas upes divi naidīgi krasti. Igauņi šajā ziņā nespēlē nekādus Monteki un Kapuleti, tur darbojas reāla partnerība – kultūras projektu ekonomisko pamatojumu izstrādā profesionāļi un kopā aizstāv valdībā, parlamentā un Eiropas koridoros. Kamēr Latvijā turpināsies līdzšinējā naidpilnā retorika starp kultūru un ekonomiku, tas būs strupceļš abām pusēm, jo globālā mērogā Latvijas problēma ir tā, ka finansisti, ekonomisti un kultūras cilvēki nestrādā kopējiem spēkiem Latvijas valsts labā. Mēģinājumi to darīt katram pa savam beidzas tur, kur beidzas – pie tukša budžeta, saspringtas sociālās situācijas, valstiskuma pamata apšaubīšanas dažādu referendumu un citu akciju veidā.
Kultūrkapitāls
Īsais vēstures kurss par Igaunijas kultūrkapitāla panākumiem ir jāsāk ar 20. gadsimta 20. gadu Latviju. Tās toreizējais kultūrpolitikas instruments – Latvijas kultūras fonds – īpaši uzplauka Kārļa Ulmaņa valdīšanas laikos un spēja būtiski atbalstīt latviešu kultūru, kurā tolaik tapa tādi šedevri kā Edvarta Virzas Straumēni. Tas notika tāpēc, ka fonda ienākumus veidoja regulāri atskaitījumi no nodokļiem. Dažādos avotos tiek minēts, ka šādi atskaitījumi tolaik bijuši no dzelzceļa biļetēm, no alkohola un tabakas akcīzes nodokļa, no ārzemju filmu demonstrēšanas ienākumiem.
Kad igauņi 1994. gadā dibināja savu kultūrkapitālu, viņi būtībā pārņēma Kārļa Ulmaņa laiku modeli. Igaunijas kultūrkapitāla ienākumus veido 3,5 procentu atskaitījums no akcīzes nodokļa alkoholam un tabakai, kā arī 46 procentu atskaitījums no azartspēļu nodokļa. Šādu kārtību nodrošina likums. Tas nosaka, ka reizi mēnesī igauņu kultūrkapitālam pēc šīs metodikas tiek aprēķināta un pārskaitīta summa, kas mēneša laikā ienākusi valsts kasē par attiecīgo nodokļu iemaksu. Fonds tāpēc ir pilnīgi neatkarīgs no valsts budžeta veidošanas politiskajām kaprīzēm. Igaunijā nav iedomājama Latvijas situācija, kad ierēdniecība piespiež fondu apmaksāt, piemēram, profesionālo teātru tehniskās uzturēšanas izmaksas. Starp citu, arī Latvijas VKKF pamatā bija tieši šāds finansēšanas modelis. Līdz brīdim, kad fonda neatkarību iznīcināja nepārdomāts premjera Einara Repšes valdības lēmums.
Igaunijas finansēšanas sistēmas priekšrocības ir acīmredzamas. Latvijā VKKF bāzes finansējums kopš 2010. gada nav mainījies. Tas ir 2 miljoni 111 tūkstoši 433 lati, kam ar dažādu politisku lēmumu palīdzību piešķirtas piešprices: 2010. gadā 200 tūkstoši latu, 2011. gadā 300 tūkstoši latu, bet 2012. gadā 800 tūkstoši latu. Igaunijā kultūrkapitāla budžets attiecīgi ir: 2010. gadā – 19 miljoni 509 tūkstoši 797 eiro*, 2011. gadā – 20 miljoni 515 tūkstoši 23 eiro, šogad plānotais budžets ir 22 miljoni 166 tūkstoši 163 eiro, turklāt reālie ieņēmumi parasti ir lielāki nekā plānotie.
Ievēro likumus
Tā ir vēl viena Latvijas un Igaunijas būtiska domāšanas atšķirība. Latvijā ir pieņemta virkne likumu, kas it kā aizstāv kultūras intereses, bet šie likumi būtībā ir priekš kaķiem, jo neviens tos pat nedomā ievērot, aizbildinoties ar to, ka likums par budžetu esot svarīgāks. Igaunijā kaut kas tāds nav iespējams. Likumā ir noteikti ne vien kultūrkapitāla finanšu avoti, bet arī tas, kam, kā un par ko fondam ir jāmaksā. Jāteic, ka, dibinot fondu, igauņi izrīkojās gudrāk par latviešiem. Līdzās fonda nozarēm, kas ir gandrīz identas Latvijas VKKF struktūrai, viņi savā kultūrkapitālā iekļāva tādu nozari kā fiziskā kultūra, kas atbalsta tautas sportu. Pieļauju, ka daļu Latvijas kultūras darbinieku ķertu infarkts, ja kas līdzīgs notiktu pie mums, tomēr igauņi te saskatīja racionālo graudu – fizkultūrieši ievērojami paplašina fonda atbalsta bāzi valstī. Tāpat Igaunijas kultūrkapitāls atbalsta lielo kultūras objektu celtniecību un tiek izmantots kā avots būvniecības kredītu dzēšanai. Likumā noteiktā sistēma ir šāda. Fonds vienlaikus atbalsta trīs objektu būvi un kreditēšanu – viena pabeigta, viena celtniecības procesā esoša, viena projektu stadijā esoša.
Radošās industrijas
Kopš Eiropas Savienība izsludinājusi atbalstu radošo industriju atbalstam, arī Latvija ir centusies paņemt šos ES līdzekļus, tomēr Helēnas Demakovas laikā iesāktos darbus apturēja krīze un nākamo kultūras ministru neizlēmība. Mūsu galvenā problēma ir tā, ka Latvijā ļoti daudz, pārgudri un ar zināmu uzpūtības piedevu tika debatēts par radošajām industrijām, tomēr sabiedrībai tā arī nav skaidrs, kas šīs radošās industrijas ir. Līdz ar to arī mēģinājumi kaut ko darīt tiek uztverti ar skepsi un pat aizdomām.
Igauņi sāka no otra gala – viņi noskaidroja to, ko nezina, un definēja, kas ir radošās industrijas. (Latvijas grāmatnieki būtu ļoti sašutuši, bet izdevējdarbība Igaunijā netiek uzskatīta par radošo industriju.) Tas tika izskaidrots gan sabiedrībai, gan deputātiem, un tad tika iegūti Eiropas līdzekļi radošo industriju atbalstam.
Īsās Igaunijas vizītes laikā mums bija iespēja mērenā riksītī izskriet cauri Tallinas radošo industriju inkubatoram, kas reāli dod iespēju triju gadu laikā izveidot savu zīmolu un startēt lielajā tirgū. Šis inkubators tiek atzīts par otru labāko Eiropā, un igauņi ar to pamatoti lepojas. Redzētais radīja visnotaļ reālu iespaidu, un mums bija iespēja redzēt, kā top nākamās igauņu Nokia. Starp citu, šajā inkubatorā savu zīmolu veido arī latviešu rotu mākslinieks Gvido Vaļickis. Igauņi pret radošo inkubatoru un radošo centru ideju izturas ļoti pragmatiski. Te neviens nemurgo par to, kā divu gadu laikā izspiest no tiem peļņu, skaidri apzinoties, ka vairākums ideju, iespējams, nenesīs neko. Bet kāpēc gan nepalīdzēt tiem dažiem, kas varbūt spēs izlauzties ar savu ideju globālajā tirgū un nest labumu valstij.
Vairākas stratēģijas
Attīstot ar kultūru un radošumu saistītās nozares, igauņi strādā vairākos virzienos, turklāt tie nepārklājas. Kā teica viņu pārstāvji – nedrīkst būt situācija, ka, piemēram, radošās industrijas attīsta uz tradicionālo kultūras jomu rēķina, tās ir stingri jānošķir, un kultūras finansējums tāpēc nedrīkst ciest. Izstāstīt vienā rakstā par Creative Estonia nemaz nav iespējams, turklāt daudzas ar kultūru saistītas lietas te iet ciešā sazobē ar ekonomiku un finansēm. Visā ir jūtams racionālais saprāts. Ja Eiropa kultūrai vai muzejiem naudu neatvēl, atvēl tūrismam, okey, iekļaujam šos objektus valsts kultūrtūrisma sistēmā, izdomājam, kā varam šos līdzekļus piesaistīt, un ņemam tos. Tāpat neredzēju arī pie mums valdošo nozaru iekšējo uzpūtību – kas, piemēram, reāli vērojama Latvijā nopietnās mūzikas un vieglās mūzikas pārstāvju saspīlētajās attiecībās.
Šāda pieeja, saprātīgi izveidota un gudri administrēta, ir vienīgais veiksmes un attīstības stāsts arī Latvijai. Ja vien mēs rīkotos valstiski un pragmatiski: sāktu ar to, ka noskaidrotu, ko nezinām, nedalītu mežā esošu lāča ādu, izskaidrotu savas idejas sabiedrībai un politiķiem, pieņemtu saprātīgus lēmumus un tad darītu.
P.S. Bijām Tallinā, kad tur streikoja skolotāji. Nesatiku nevienu, kas teiktu – ak, cik tas ir slikti! Bija nepārprotams atbalsts viņu prasībām – pielīdzināt skolotāju algu vidējai darba algai valstī, proti, 700 eiro. Te nu jāatgādina, ka 1991. gadā kopā ar igauņiem mēs rausāmies ārā no vienas bedres.
* Norādot latos konvertētas summas, dažādās publikācijās Latvijā autori norāda dažādas Igaunijas kultūrkapitāla finansējuma summas. Šā iemesla dēļ summas minētas eiro.