Valsts Kultūrkapitāla fonda (VKKF) darbību no žurnālista viedokļa kritizēt nudien ir vieglāk par vieglu, savukārt, nostrādājot par ekspertu un VKKF padomes locekli likumā paredzētos divus gadus, viedoklis par problēmām šajā organizācijā rodas gluži cits.
Vērojot rakstnieku cīņas par taisnīgāku finansējuma sadali kultūrā un uzklausot visu pušu neapmierinātos, starp kuriem diemžēl netrūkst arī visnotaļ nekompetentu un nereti anonīmu viedokļu līderu, kas duļķo ūdeni, maskējas internetā, bet paši nevīžo pakustināt pat pirkstu, lai situāciju uzlabotu, iespējams, ir īstais brīdis nākt klajā ar šīm pārdomām.
Kultūrkapitāls nav visiem
Iespējams, es kādu ļoti sarūgtināšu, jo sagraušu ilūzijas par neesošu taisnīgumu, bet laiks pateikt to, kas nekad arī nav slēpts, – VKKF nenodrošina visu latviešu rakstnieku intereses. Un ne jau tāpēc, ka konkursā vienmēr būs kāds, kas uzvarēs, un kāds, kas paliks zaudētājos.
Pieņemsim, ka Latvijas Rakstnieku savienībā (LRS) ir ap 250 biedru. Cik ir reālu rakstnieku un tulkotāju, kas nav pensionējušies, izbraukuši no valsts un tiešām strādā profesijā, – to nepateiks neviens. Turklāt LRS savulaik bija mode uzņemt ekskluzīvus un ne tik ekskluzīvus importa biedrus, par kuriem Latvijā neviens pat īsti neko nezināja. (Savulaik viens tāds LRS biedra kartes īpašnieks sēdēja kādā NVS valstu cietumā.) LRS biedru skaitam jāpierindo vēl kāds simts aktīvu nebiedru – oriģinālgrāmatu autori un daiļliteratūras tulkotāji. Aprēķins, protams, ir stipri aptuvens, un te slēpjas nozares problēma – nav skaidras atbildes uz jautājumu, cik īsti rakstnieku un tulkotāju Latvijā ir. Tas savukārt neļauj ar pārliecību teikt – nozarei vajag to un to.
Paskaitot VKKF literatūras nozares atbalstīto un, pats galvenais, arī publiski nepieejamo neatbalstīto (informācija par neatbalstītiem projektiem netiek publiski izplatīta) autoru skaitu, man sanāk mazāk par simtu. Tātad tīri matemātiski jārunā par to, ka VKKF neizmanto, neredz jēgu izmantot vai nesaņem atbalstu apmēram divas trešdaļas to rakstnieku un tulkotāju, kas formāli varētu pretendēt uz līdzdalību projektu konkursos.
Kāpēc nenāk?
Iemesli ir dažādi. Liela daļa tulkotāju saņem pietiekamus honorārus izdevniecībās. Būtu dīvaini iedomāties, ka, piemēram, mūsu vecmeistari uzskatīs par sev cienīgu nodarbi sacensties vienā projektu konkursā ar literatūras zaļknābjiem. Seniori nenāks pazemoties projektu konkursos. Vai tāpēc VKKF nevajadzētu viņiem palīdzēt? Ja darbotos mūža stipendiju programma, kas apstājusies līdzekļu trūkuma dēļ, dabiski būtu, ja ik gadu vismaz pieci rakstnieki un tulkotāji varētu pievienoties mūža stipendiātu lokam. Tas atvieglotu vajadzību izdomāt divriteni, gadiem ilgi nesekmīgi runājot par radošo personību statusu.
Vēl viena apdalīto grupa ir iesācēji. VKKF uz viņiem skatās ar diezgan lielām aizdomām, tāpēc pastāsti par to, ka darbs, kas savulaik ticis fondā noraidīts, pēc gadiem izpelnās publikas uzmanību, ir pietiekami bieža parādība latviešu literatūrā. Ir valstis, kā, piemēram, Dānija, kur tieši jaunie autori saņem lielāko atbalstu un labu stipendiju vairāku gadu garumā, ja spēj izsisties cauri nopietnam projektu konkursa sietam. Šajās valstīs cieņā ir doma, ka jaunajam jādod iespēja sevi parādīt.
Vēl viens iemesls, kāpēc daļa autoru nenāk vai nesaņem atbalstu, ja arī nāk, ir daudz prozaiskāks. VKKF dibinot, fondu pasludināja par vietu, kur atbalsta izcilības. Latvijas apstākļos tas nudien ir labs jautājums, vai VKKF būtu jāatbalsta, piemēram, detektīvromānu, dēku romānu vai dāmu romānu un citu komerciāli veiksmīgu žanru autori. Esmu runājis ar tiem, kas stāvēja fonda pirmsākumos, toreiz viņu loģika bija vienkārša – ja esi labi pārdots un pelni pietiekami, nav ko fondā meklēt kabatas naudu. Es pieļauju, ka šāda sistēma strādātu kādā rietumvalstī, kur ir stabila izdevniecību sistēma un ejošs autors tiešām pelna. Man tomēr ir aizdomas, ka Latvijā kaut kas nav kārtībā ar šo t.s. komercautoru apmaksu. Izdevēju un autoru attiecības joprojām mēdz būt slimīgas. Baumas klīst dažādas, arī tādas, ka daži izdevēji pieprasa naudu no pašiem autoriem. Tā ir vides iekšējā problēma, kamēr paši autori par to nerunās, nekas jau nemainīsies.
No malas ir redzams tas, ka mūsu literatūrā nav nekā vērā ņemama un eksportējama tieši nosacīti komerciālo tekstu jomā. Kur tad ir jūsu detektīvliteratūras meistari – man ir vaicājuši ārzemju grāmatizdevēji no bijušā padomju bloka valstīm, jums taču ir Andris Kolbergs, jābūt vēl. Ko lai atbild? Tas tiešām ir nedabiski, ka mums nav ko pārdot citiem. Un arī viss šis dalījums: komercžanri, augstā māksla ir vienkārši dīvains – tie paši norvēģi investē miljonus, lai popularizētu savus detektīvrakstniekus, kas valstij veido tikpat labu atpazīstamību kā izcili sportisti vai opermākslinieki.
Negodīga konkurence
Tas, kāpēc Latvijā ir tik vāji attīstīti tā sauktā literārā spektra segmenti, kas citur notur virs ūdens visu izdevējdarbību, būtu plašāka pētījuma temats. Iespējams, nacionālo bestselleru tapšanu gremdē tieši tulkojumu invāzija. No izdevēja viedokļa pirkt autortiesības ir tikai loģiski. Izvēloties, piemēram, Denu Braunu, tam līdzi nāk starptautisku panākumu garantijas sertifikāts. Arī tulkotāji mums ir profesionāli, bet viņu darbība prognozējama. Savukārt latviešu autors ir kaķis maisā. Viņu izdodot, var iekulties zaudējumos. Īpaši, ja izdevējam nepieder sava grāmatnīcu ķēde vai nav padomā kāda jauna Lata romānam līdzvērtīga mārketinga sistēma.
Pieļauju, ka šī ideja šķitīs absurda augstās literatūras sargiem, tomēr ir jāsāk diskusija par to, vai atbalstāmās literatūras loks VKKF nebūtu legāli jāpaplašina, kamēr tulkojumu spiediens oriģinālliteratūru nav iedzinis pilnīgā pagrīdē. To jau nenomāc briesmīgā amerikāņu literatūras invāzija vien. Paskatieties uz ziemeļvalstu tulkojumu desantu, kas pēc neatkarības atjaunošanas izdots latviski. Lielākā daļa nudien nav labāka par mūsu autoru darbiem, turklāt tā izdota ar dažādu ziemeļvalstu institūciju atbalstu. Būtībā tā ir negodīga konkurence, jo latviešu autoriem, kurus dažkārt tā īsti neatbalsta pat viņu izdevējs, ir jāmēģina iespraukties tirgū, kuru veido pamatīgi dotēti un krietni pulēti tulkojumi.
Reālās vajadzības
Situācija, kad dažādu iemeslu dēļ lielākā daļa autoru un tulkotāju VKKF konkursos nemaz nepiedalās, no kultūrpolitiskā viedokļa ir ačgārna. Tā ne vien rada aizvainojošu izjūtu, ka autori tiekot dalīti dažādās kastās, kas savukārt jau vairākkārt izraisījušas publiskus skandālus, graujot rakstniecības kopējo prestižu. Tā neļauj saprast arī to, kāda un cik liela palīdzība nozarei ir vajadzīga. Pērnā gada nogalē VKKF mainīja aizvēsturisko stipendiju piešķiršanas kārtību. Tā, no vienas puses, atražoja birokrātiskas makulatūras atskaišu kaudzes, bet, no otras puses, neļāva pretendēt uz stipendijām plašākam autoru lokam. Niecīgā stipendija mazās porcijās gandrīz divu gadu garumā tika izmaksāta tiem, kam reiz paveicās projektu konkursā. Bieži vien stipendiju piešķīra vieni eksperti, turpināja vērtēt otri eksperti, bet projekta finālu pieredzēja jau trešais ekspertu sastāvs. Kaut ko vērtēt bija diezgan problemātiski, turklāt katram ekspertam ir savs uzskats par to, kas ir laba literatūra. Tāpat šis nebeidzamais riņķadancis arī radīja runas par to, ka atbalstīti tiek vieni un tie paši autori. No malas skatoties, tā jau arī varētu šķist, jo viena veiksmīga autora uzvārds ir atrodams četru konkursu piešķīrumu sarakstos (tas nekas, ka summa smieklīga un katrreiz autors iesniedzis projektu un atskaiti par paveikto). Savukārt pārējiem, kas, iespējams, piedāvāja nebūt ne sliktākus projektus, kamēr šis laimīgais rakstīja grāmatu, nācās saņemt atraidījumu, jo līdzekļu fondam krīzes laikā ir tik, cik ir. Turklāt, maksājot mazās naudiņas, līdzekļi tika ļoti sadrumstaloti. 2012. gada pirmajā projektu konkursā, kad sāka darboties jaunā stipendiju kārtība, notika sprādziens – rakstnieki un tulkotāji pieprasīja stipendijas 51 470 latu apmērā! Šķiet, te var sākt runāt par nozares reālo pieprasījumu.
Pieļauju, ka pirmais projektu konkurss, no malas skatoties, nešķiet necik revolucionārs. Daļu no radošajām stipendijām saņēma jau iesākti projekti. Tomēr 2012. gada 1. projektu konkurss ir pārejas brīdis. Neapmierinātajiem vajadzētu saprast – stipendiju saņēmušie vismaz gadu konkursos nestartēs, paverot reālas iespējas pārējiem pretendentiem. Pastiprinātās prasības projektu iesniedzējiem uzliek arī papildu atbildību visām nākamajām ekspertu komisijām (tās par 50 procentiem mainās ik gadu, un īpaši svarīgi ir norādīt, ka tās neveido vieni rakstnieki vai izdevēji – šobrīd septiņu cilvēku komisijā strādā bibliotēku, literatūrzinātnes, kritikas un masu mediju pārstāvji).
Kad tika lēsts, cik autori līdz šim gada laikā ir saņēmuši radošās stipendijas, nācās secināt, ka runa ir par kādiem padsmit rakstniekiem. 2012. gadā radošās stipendijas vajadzētu saņemt apmēram piecdesmit rakstniekiem. Tas nebūt nenozīmē, ka apmierināti tiks visi, jo kāda tad jēga fonda idejai, tomēr atbalstāmo autoru loks tiks būtiski paplašināts, bet projektu savstarpējā konkurence varētu kļūt asāka. Lasītājiem vajadzētu saņemt vairāk labas oriģinālliteratūras.