Kristiana Pecolda attiecību dāma Jerihova

Ceturtdien noslēdzās Berlīnes kinofestivāla nedēļa, ko jau piekto gadu pašmāju skatītājiem piedāvā Gētes institūts. Filmu nedēļas laikā kinoteātrī Rīga tika demonstrētas septiņas dažādas jaunākās vācu filmas. Par vienu no centrālajiem notikumiem kļuva režisora Kristiana Pecolda jaunākā filma Jerihova, kas šīgada Berlīnes kinofestivālā izpelnījās augstāko apbalvojumu par režisora un aktrises veikumu.

Režisors Kristians Pecolds nenoliedzami ir Berlīnes kinofestivālu mīlulis. Viņa psiholoģiskās drāmas, kas risinātas ar stingru dramaturģisko paņēmienu palīdzību, Vācijā ieguvušas ievērības cienīgo «Berlīnes skolas» nosaukumu. Pecolda piedāvāto attiecību drāmas tradīciju vācu kino turpina, piemēram, šīgada Berlīnes kinofestivāla konkursa programmā iekļautā režisores Marenas Ades filma Visi citi. Kritiķi teic, ka Pecolds savos kinodarbos apbrīnojami precīzi ir spējis uzburt mūsdienu Vācijas noskaņas un valdošās problēmas. Turklāt tas viņam izdevies ar cilvēku savstarpējo attiecību tēlojumu, neaiztiekot smagas sociālās tēmas.

Jerihova ir potenciāli labs piemērs – stāsts risinās kādā Austrumvācijas pilsētiņā, kur liktenīgas nejaušības rezultātā satiekas trīs cilvēki – turku imigrants, kurš Vācijā pie bagātības ticis, attīstot kebabu kiosku biznesu, viņa sieva, kas apprecējusies aprēķina dēļ un mantojusi krāpnieciskas un vieglas uzvedības pagātni, kā arī izputējis bijušais karavīrs. Skatītāji kļūst par lieciniekiem savdabīgam krāpšanas stāstam, kam diemžēl ir grūti noticēt, tāpēc arī patētiskā traģēdija filmas beigās aizkustināt nespēj. Stāsta dramaturģija būvēta ļoti precīzi – kāpinot sižeta gaitu un atklājot arvien nozīmīgākas filmas varoņu dzīves detaļas. Tomēr sižets konstruēts tik uzkrītoši un pārspīlēti, ka tikai filmas finālā top skaidrs, vai galveno varoņu mīlestību, kas kļūst par stāsta traģēdijas atslēgu, režisors iecerējis ironiski vai nopietni. Un tas šoreiz nav kompliments. Novārtā atstātas arī citas svarīgas nianses – viss dzīvīgais, kas mīlas trijstūra attiecību stāstam varētu piešķirt ticamību un smeldzīgumu. Turklāt piedāvātie atklājumi, piemēram, sievas kriminālā pagātne un vīra nedziedināmā slimība, kas neveikli piekabināti raiti aizsāktajam stāstam, drīzāk atgādina lēta kriminālseriāla, nevis labas drāmas elementus. Tāpēc filma neaizvelk līdz smeldzīgam attiecību stāstam un diezin vai varētu pretendēt uz specifisku mūsdienu Vācijas portretējumu. Melīgas sievietes, nelaimīgi imigranti un piekrāpti vīrieši sastopami visur. Protams, par kopējās noskaņas metaforu var kļūt pat pašu neizteiksmīgāko un bēdīgāko dzīves pabērnu attiecības (to filmā Monotonija pierādīja pašmāju režisors Juris Poškus), taču šajā filmā, neskatoties uz brīnišķīgo Pecolda ierastā aktieru ansambļa – Nīnas Hosas un Benno Fīrmaņa – spēli, to sajust neizdodas. Līdz ar to rodas jautājums, vai Pecolds šajā filmā neaprobežojas ar kino klišeju rotaļām, jo Jerihova ir filma – dekorācija, pārdomāta izrāde, kas skatītāja uzmanību fokusē nevis uz tās iekšējo problemātiku, bet gan uzvešanas gaitu.

Svarīgākais