Sarkano ķieģeļu arhitektūra kā viena no pilsētas vērtībām

Jēkabpils sirds – Vecpilsētas laukums – šobrīd pārtapis būvlaukumā, jo piedzīvo lielāko pārbūvi kopš radīšanas brīža, lai mainītos līdz nepazīšanai. Bet laukuma pārdzimšanas vidū esošajā Jēkabpils Tautas namā novembrī skatāmā izstāde Sarkano ķieģeļu arhitektūra Jēkabpilī stāsta par pilsētas arhitektūras vērtībām, kas spītē laika zobam un priecē no paaudzes uz paaudzi.

«Pētījumi par Latvijas mazo pilsētu arhitektūru ir gaužām nepietiekami, taču svarīgi ir apzināt un saglabāt vērtīgo tajās kā brīnišķīgā vecticībnieku koka arhitektūra Subatē, raksturīgais Ludzā vai Krāslavā un vēsturiskais Jēkabpilī,» uzsver informatīvās izstādes Sarkano ķieģeļu arhitektūra Jēkabpilī veidotāja, mākslas zinātņu maģistre Guna Ševkina. Viņa izstādi velta Jēkabpils pilsētas 360. gadadienai, turpinot savas pilsētas pētniecību trīsdaļīgā Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstītā projektā Jēkabpils arhitektūra. 2008. gada oktobrī turpat Jēkabpils Tautas namā varēja skatīt viņas pirmo izstādi Koka arhitektūra Jēkabpilī. Trešais pētījums tiks veltīts padomju laika arhitektūrai Jēkabpilī.

«Mans mērķis – apzināt Jēkabpils arhitektūrai raksturīgo, izcelt to, kas būtu noteikti jāsaglabā, jāsaudzē un jānosargā no nepārdomātām pārbūvēm, piebūvēm, jānosargā no veco koka logu un durvju nomaiņas pret mūsdienīgiem, bet nepiemērotiem logiem un durvīm, kas vizuāli grautu ēku kopumā, devalvētu tās kultūrvēsturisko vērtību un arhitektoniskās kvalitātes. Jēkabpilī par to tiek domāts nepietiekami, jo daudziem namu apsaimniekotājiem trūkst informācijas un zināšanu. Šodienas straujais dzīves ritms un pieaugošās prasības pēc dzīves telpas uzlabojumiem tiešā veidā ietekmē sarkano ķieģeļu arhitektūru – logu ailas tiek pārtaisītas par durvju ailām un otrādi, tā zaudējot sākotnējo fasādes dalījuma ritmu un estētiskās kvalitātes,» atzīmē G. Ševkina. Izstāde Sarkano ķieģeļu arhitektūra Jēkabpilī apskata 19. gadsimta beigu un 20 gadsimta sākuma sarkano ķieģeļu arhitektūru, vēstot par tendencēm, tipisko un neparasto. Tiek akcentētas ķieģeļa kā viegli modulējama būvniecības materiāla iespējas un fasāžu dekoratīvi plastisko mūrējumu vizuālās kvalitātes.

G. Ševkina norāda, ka viens no pirmajiem, kurš Jēkabpils arhitektūru pētījis fundamentāli, ir Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas Pieminekļu dokumentācijas centra speciālists A. Zandbergs. Viņš arī pirmais, kurš lieto stila apzīmējumus Latgales neobaroks un reģionālais jeb provinciālais eklektisms. Par Jēkabpilī atrodamo A. Zandbergs raksta: «Mūra arhitektūra ieturēta Latgalei raksturīgajās ķieģeļu arhitektūras formās. To pamatā klasiskas arhitektūras formas, kas traktētas tautiskās koka arhitektūras garā. Tās galvenie elementi – logu apmales, sandriki, kasetes zem logiem, rozetes, dzegas, - tiek saliktas no speciāli izgatavotiem profilķieģeļiem un veido ļoti dzīvu, plastisku, ēnām bagātu fasādes virsmu. Šis Latgales neobaroks raksturīgs gandrīz visām Krustpils pusē 19. gadsimta otrajā pusē celtajām ēkām, taču atsevišķos piemēros pārstāvēts arī Jēkabpils pusē.»

Izstādes autore īpaši izceļ vairākus plastiski krāšņus sarkano ķieģeļu namus Jēkabpilī. Tā dvīņu mājām Brīvības ielā 184 un 182 gala fasādes ar viļņveida jumtgalēm novietotas pret ielu kā daudziem seniem namiem Vecrīgā. Vairākas sarkano ķieģeļu ēkas Jēkabpilī savieno dekoratīvas ķieģeļu pusloka vārtu arkas. Citas sarkanķieģeļa būves rotātas ar balti krāsotas plastikas dzegām, vēl kāda – ar ķieģelī izmūrētām puskolonnām, bet citai ķieģeļa plastikas dekors virs logiem veido četrlapi. Kā stāsta G. Ševkina, mūsdienās sarkano ķieģeļu arhitektūra Jēkabpilī ieņem nozīmīgu vietu, jo ir pilsētas apbūves vēsturiskā sastāvdaļa. Būtiski apzināties arhitektūras kultūrvēsturisko nozīmi, kas veicinātu tās veiksmīgu iekļaušanu mūsdienu pilsētvidē, palīdzētu rast kompromisu starp kultūrvēsturiskām vērtībām un mūsdienu prasībām.

Svarīgākais