Marta sākumā Liepājas teātris mēroja ceļu uz Maskavu, lai ar izrādi Stavangera (Pulp People) piedalītos Krievijas teātra festivālā Zelta maska. Tās režisoru, Krievijā skandālista slavas apvīto Konstantīnu Bogomolovu uz Latviju atveda teātra direktors Herberts Laukšteins, liekot pamatu veiksmīgai sadarbībai, ko plānots turpināt. Nesen teātra direktors nokļuva mediju starmešu gaismā, jo pārmeta kultūras ministrei, ka viņai nav profesionāļu komandas, kas palīdzētu aizstāvēt teātra nozari. Tāpēc runājām par Maskavu, teātri un kultūrpolitiku.
– Kā Maskavā uzņēma Stavangeru, par ko šeit publikas domas dalās?
– Pirmo izrādi skatījos ļoti oficiālā vietā, zāles centrā, sēžot blakus festivāla Zelta maska direktorei Marijai Revjakinai. Līdz ar to jutos ļoti atbildīgs, bija maziņš stresiņš. Klausījos, kā cilvēki skatās, zāle bija pārpildīta. Apkārt bija pazīstami cilvēki, jutos diezgan satraukti. Plus vēl šajā izrādē bija gadījums – viens cilvēks piecēlās, skaļi pasakot: «Turpiniet skatīties šito sūdu,» aizgāja prom no izrādes. Kādi pieci tovakar aizgāja. Revjakina mani mierināja: «Tā ir veiksme.» Ka tikai pieci aizgājuši prom. Beigās skatītāji ļoti silti uzņēma, ilgi aplaudēja, viens otrs pat kliedza bravo. Otrajā vakarā es nolēmu skatīties no malas, no balkona. Sēdēju blakus Bogomolovam, kurš tulkoja izrādi. Šī izrāde bija vēl vairāk pārpildīta, nepietika austiņu, līdz ar to tulkojums visiem nebija nodrošināts. Taču arī tie, kam austiņu nebija, skatījās uzmanīgi. Nākamajā dienā publika šķita tāda, kas zina, uz kurieni nākusi. Līdz ar to izrāde bija ļoti dzīva. Arī no mūsu puses – abas izrādes bija labas, bet likās, ka otrā nedaudz labāka. Publika gan smējās, gan aplaudēja izrādes laikā, un beigās bija ovācijas. Līdz ar to varam secināt, ka mūs uzņēma ļoti labi. Pēc izrādes skatītāji, stāvot rindā, lai nodotu austiņas, aktīvi sarunājās, jutu pozitīvu gaisotni. Plus vēl manu paziņu pozitīvās atsauksmes. Viens paziņa, bijušā prezidenta Medvedeva kultūras padomnieks, man dikti klanījās un teica, ka ļoti laba izrāde, ka ļoti labi pazīst Maskavas publiku un ka tas, kā uzvedās skatītāji Stavangeras izrādēs, – tā tiešām ir veiksme.
– Pats Bogomolovs varētu būt apmierināts.
– Es jutu, ka viņš ir baigā ritenī, viņu ķēra, gribēja runāties. Izrādes māksliniece Larisa Lomakina teica, ka viņš esot bijis satraukts par to, kā novērtēs savējie. Pirmajā dienā, kad atbraucām, aizgāju uz Maskavas Dailes teātri, kur viņš nupat Oskara Vailda Ideālo vīru iestudējis. Pie kases stāv gara rinda – izrādās, visi pērk biļetes uz šo izrādi, kas jau izraisījusi skandālu.
– Liepājas teātra sadarbība ar Bogomolovu turpināsies?
– Jā, patlaban mēs sēžam pie galda, uz kura ir divi darbi. Viens ir Turgeņeva Mēnesis uz laukiem, otrs – japāņa Tikamacu darbs ar ļoti skaistu nosaukumu Iemīlējušos pašnāvība uz debesu tīklu salas. Taču nav izslēgts, ka šos divus nomaina kāds cits darbs.
Arī nākamo sezonu plānojam sākt ar Bogomolova iestudējumu. Tā mēs esam runājuši. Viņam piedāvājumi birst no visām pusēm, bet esmu viņu iepazinis kā godīgu cilvēku, kas savus solījumus pilda.
– Turklāt viņam Liepājā, šķiet, tiešām patika strādāt.
– Man liekas, ka mūsu attiecības ir diezgan labas, katrā ziņā – ar abpusēju cieņu. Mēs esam lepni par mūsu sadarbību ar Dž. Dž. Džilindžeru, bet blakus viņam man bija jāatrod režisors, kurš radītu kaut ko pilnīgi savādāku, lauztu ierasto, mainītu virzienu. Bogomolovam tas izdevās, tāpēc priecājos, ka mūsu sadarbība turpināsies. Rudenī vietējā elite pēc Stavangeras gribēja mani sist pie kauna staba, tagad jūtu, ka viens otrs tās pārstāvis domas mainījis.
– Tas jau mums ļoti raksturīgi – kad kaut kur ārpusē novērtē, tad arī te pamana un atzīst.
– Rudenī komentāros arī rakstīja – salīdzinot ar mūsu mīļo Hananu... Ļoti labi atceros, kā sākumā reaģēja – gāja ārā no izrādes, pārmeta – šitādas rupjības, tāda nav dzīve utt. Diemžēl tā tas notiek un tādā vidē ir jādzīvo. Ar sezonu esmu apmierināts, lai gan, protams, daži iestudējumi ir veiksmīgāki par pārējiem…
– Šā gada decembrī apritēs pieci gadi, kopš esi Liepājas teātra direktors. Ar jaunā kursa ienākšanu pacēlums ir ne tikai jūtams, bet acīmredzams. Varam secināt, ka uz kursu liktās cerības ir attaisnojušās?
– Noteikti. Tas, šķiet, bija 2005. gads, kad pēc rādītājiem situācija bija briesmīga. Te bija diktatūras izmocīta «iestāde». Uldis Sesks, kuru es labi sen pazīstu, man jautāja – ko lai dara? Tad bija jāpieņem lēmums. Teicu, ja atradīsies nauda, lai uzņemtu kursu, pēc pieciem gadiem teātris atdzīvosies. Viņš toreiz paklausīja gan par jauna kursa uzņemšanu, gan par to, ka nedrīkst mūsu studentus izglītot Rīgā.
– Tieši Klaipēda bija tava ideja?
– Jā, un es tolaik nebiju teātrī. Liepājas pārstāvniecībā Rīgā bija tikšanās, atbrauca pedagogi Anuži, Jānis Siliņš. Tad nācās skaidrot, kāpēc mācīt ārpus Latvijas. Mīļā miera labad nonācām pie trīspusēja līguma – Latvijas Kultūras akadēmija, Klaipēdas universitāte, Liepājas teātris. Bet Kultūras akadēmija neizturēja līguma nosacījumus, bija paredzēts, ka mūsu pedagogi brauks uz turieni. Bet viņi tur netika pieņemti. Nomainījās kādi trīs runas pedagogi, un tā patiesībā arī bija vājākā disciplīna mācību periodā. Neesot teātrī, es braukāju uz sesijām, redzēju, kā tas notiek. Šajā ziņā pietrūka akadēmiskās skolas. Pēdējos divus gadus izdevās piesaistīt Ilgu Martinsoni, viņa vismaz sakārtoja, kā vārdus pārvērst domā.
Tas bija veiksmīgs gājiens. Jauniešiem no uzņemšanas brīža sākās maratons, un tagad var redzēt, kurš spēj pārsteigt ar savu mērķtiecību, kam sākas aizdusa, kam slinkumiņš, kam dabīga pauze, bet viņu kopība ir mūsu teātra vērtība.
– Pieminēji diktatūru. Vai teātrī tai jābūt, vai veiksmīga darbība iespējama demokrātijā?
– Nav vienas receptes. Ir divi jebkura kolektīva vadīšanas veidi. Viens ir top down, kad ir diktatūra un viss no augšas tiek pateikts. Otrs ir bottom up, kad tiek atdzīvināta iniciatīva, notiek komandas darbs. Esmu par saprātīgu savienošanu. Kad es atnācu, visi teātra darbinieki ar saviem jautājumiem nāca pie direktora. Nekādas struktūras nebija. Katrs pildīja savus uzdevumus, bet trūka atbildības par sevi, savu komandu. Tad izveidojām vadības komandu, tajā katram ir sava cilvēku grupa, vienam lielāka, citam mazāka, un mēs trenējāmies pieņemt lēmumus savās komandās un atbildēt par rezultātu. Kaut kādos brīžos diktatūra ir vajadzīga. Un ja kaut kas ne tā – vainīgs būs direktors. Vienmēr!
– Esi teicis, ka darbinieki ir jāinformē, ar viņiem jārunā, jāskaidro. Pie ziņojuma dēļa pēc izrādes redzēju lapiņu, kurā norādīti tās biļešu ieņēmumi. Tas ir tas?
– Sākot ar to. Cik, kas? Caurspīdīgumam ir jābūt, bet līdz zināmai robežai. Ir viena lieta, ko nedrīkst pieļaut, kas te bija diezgan slimīgā veidā un ar ko cīnījos – līst otra makā. Pret to es biju diktators. Visos līmeņos esmu pateicis – ja pamanīšu, ka lien kāds otra makā, būšu nežēlīgs. Tā ir lieta, ko nedrīkst pieļaut. Jāzina viss, kas notiek teātrī, kāpēc tas notiek, bet ar vienu norunu – neaiztiec kaimiņa maku. Šis jautājums paliek divu cilvēku starpā – darba devēja un darba ņēmēja starpā. Kad sāku strādāt, darbinieki žēlojās, ka neko nezinot, neesot informēti, kas un kā notiek teātrī un kas plānots, un kāpēc. Kāds laiks pagāja, centāmies maksimāli atklāt darba procesu līdz pat Repertuāra padomes protokolam pie sienas. Bet tad nonācām otrā galējībā – tur ir tik daudz informācijas, ka to vairs nevar sagremot. Bet tā jau ir izvēles brīvība. Teātris jau nav pragmatiska vieta, kur viss racionāli sakārtojas. Kā bijušais Nacionālā teātra direktors Māris Jaunozols teica – teātris ir trakomājas un bērnudārza savienojums. Tā arī ir, un tas ir normāli. Aktieri ir nedaudz naivi, ļoti atvērti, viegli ievainojami, viegli uzbudināmi, viegli aizsvilstas utt. Tādas ir šīs profesijas prasības!
Svarīgs ir menedžments, kas ciena un novērtē teātra galveno sastāvdaļu – trupu. Aiz loga ir 21. gadsimts, un jāstrādā līmenī, vismaz jācenšas. Tā ir nežēlīgā lieta, ka ikviens no mums esam darba tirgū. Ja manas prasmes sāk buksēt vai beidzas (jo pērk jau nevis mani kā foršu čalīti, bet manas prasmes), sākas problēmas. Tā es attiecos pret sevi, un tā tam jābūt arī teātrī. Ja tavas prasmes beidzas, tev nebūs pieprasījuma un tev sākas problēmas.
– Tas ir stāsts par to, ka sevi ir jātur formā un jāmācās.
– Bez šaubām. Kāpēc baletdejotājs katru rītu stāv pie stieņa un tā visu savu karjeru? Administrators neprot nosūtīt elektronisko vēstuli vai uztaisīt ekseļa tabulu, neprot sagatavot uzskatāmus un pārliecinošus argumentus, neproti pašmotivēt sevi – mācies vai dod vietu citiem!
– Vēlos parunāt par kultūrpolitiku. Tagad notiek teātra nozares stratēģijas izstrāde. Esi Kultūras ministrijai pārmetis profesionālas komandas trūkumu. Kas īsti par lietu?
– Lieta tā, ka ilgu (?) laiku kultūrpolitika ir atstāta novārtā, nav bijis ikdienas darbs, kur pa stundai, pa dienai tiek savākti argumenti, no kā sākt domāt, kāda ir kultūrpolitika. Nav argumentu! Vienā dienā tos nevar savākt. Nav uz kā būvēt nākotni. Vajadzīga informācija par šābrīža rezultātu, tad uz šīs informācijas bāzes var sākt izvērtēt esošo un definēt vajadzības. Kad sāku strādāt teātrī, sapratu, ka jāsāk ar ilgtermiņa stratēģiskā plāna radīšanu. Neatceros, kā ieguvu, bet izlasīju visus Latvijas teātru stratēģiskos plānus. Kad tos saliku kopā – tas bija copy-paste. Visi vienādi. Sapratu, ka tas viss ir tikai ūdens. Ķeksītis. Vajag? Ir. Mani tas galīgi neapmierināja, no turienes nebija ko ņemt. Patlaban, man šķiet, mums ir ļoti labs stratēģiskais plāns, kur analīze aizņem daudz, bet plāns – maz vietas. Jo plāns balstās uz analīzi. Kāpēc kaut ko darīt? Komiskais bija tas, ka saņēmu vēstuli no Kultūras ministrijas – ka esmu Teātra padomes loceklis un esmu aicināts uz tikšanos. Biju priecīgs, ka arī pašvaldības teātris ir nosēdināts pie kopējā teātra nozares pārdomu procesa galda. Kad ministrijā izteicu pateicību par šādu doto iespēju, reakcija bija tāda, it kā es kaut kādas muļķības runātu. Ka neesot jau pirmā Teātru padome, kuras dalībnieks esmu. Tad paskatījos ministrijas mājaslapā un pie iepriekšējās Teātra padomes tiešām atradu savu vārdu. Bet ne reizi es netiku saukts kaut kur runāt, domāt!?
Tadradio intervijā pateicu, ka pieminētā pirmā tikšanās bija velti izšķiests laiks, iztērēta diena. Tas nonāca LETA slejās un sacēla nelielu viļņošanos. Man zvanīja no Kultūras ministrijas, arī ministre – ko es ar to esmu domājis. To arī domāju, ko biju pateicis – ka nevar sasaukt kopā pietiekami aizņemtus cilvēkus, bet ministrijas darbinieki atnāk nesagatavoti. Bez materiāliem, prezentācijām. Parunājam tagad par stratēģiju!
Patlaban premjers raud, ka valsts pārvaldē trūkst kvalificētu kadru, ka aizplūst speciālisti un valsts pārvaldē vajadzīgas investīcijas kadru jautājumā. Man šķiet, ka valsts pārvaldē ir gadiem iesīkstējuši ierēdņi, kuri apēd valsts naudu un atsēž laiku. Nedod nekādu pienesumu. No tās mazās kripatiņas, kas ir Kultūras ministrijā, man tāds iespaids ir radies. Un vēl viens piemērs: saistībā ar Maskavas braucienu aizgāju uz Latvijas dzelzceļu. Vispirms mēģināju runāt ar menedžeriem, kuri nav gatavi un negrib uzturēt abpusēji izdevīga risinājuma sarunas. Sarunas nenotika, samaksāju, ko pieprasīja Latvijas dzelzceļš, un eju pēc biļetēm. Sēž četras dāmas un runā ar mani krieviski. Tad es principiāli runāju tikai latviski. Lai saņemtu biļetes, no manis tiek prasīta pilnvara. Saku, esmu paraksta tiesīga persona. Bez pilnvaras nevarot. Mēģinu skaidrot – ieejiet Lursoft, paskatieties, kas es esmu, te ir mans personas dokuments, un ejam tālāk. Viņas atbild, ka nav pieejas Lursoft. «Bet jūs esat viens no lielākajiem valsts uzņēmumiem, kā tas iespējams, ka jums nav sakārtotas operatīvas darbības iespējas?» Kad tā drusku asāk parunāju, tad atrada juristu, kuram ir pieeja, un beigu beigās tās biļetes dabūju. Man šie gadījumi raksturo to, kādi ir valsts pārvaldes mehānismi, kāda ir šo mehānismu kompetence un kāds birokrātijas vairoga spēks. Tiek apēsta nauda, ko varētu ieguldīt kaut vai infrastruktūrā, nemaz nerunājot par kultūru.
Otrā tikšanās Kultūras ministrijā arī sākās haotiski, dators neiet vai nemāk ieslēgt PowerPoint prezentāciju, šoreiz vismaz bija sagatavota prezentācija. Beigu beigās pat sākām par kaut ko runāt, bija tēzes. Kā tas parasti notiek – sagatavo tēzes, kas provocē sarunas, diskusiju. Cik tas tika fiksēts un saprasts, to es nezinu. Patiesībā ministrijas menedžmenta uzdevums būtu prast runāties ar praktiķiem, teātru vadītājiem, lai savāktu informāciju, izkristalizētu argumentus, ko iedot ministrei. Lai viņa prastu ne tikai ar vispārīgām frāzēm, bet ar konkrētiem piemēriem valdībā aizstāvēt nozares budžetu.
– Tad būtībā var runāt par darbības imitāciju, lai kaut ko uzrakstītu, jo vajag?
– Apmēram tā. Kaut tagad kaut kas tiešām ir drusku sakustējies. No kura gala tas tiek viļņots, to nezinu. Vai tam būs arī turpinājums – tas ir jautājums.
Herberts LAUKŠTEINS
Dzimis 1954. gadā
Beidzis Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolu, Valsts Teātra mākslas institūtu (GITIS) Maskavā, ieguvis kino un teātra režisora diplomu
No 1989. līdz 1996. gadam – Liepājas teātra mākslinieciskais vadītājs
Liepājas teātra 4. un 5. studijas mākslinieciskais vadītājs
Pēc aiziešanas no Liepājas teātra – Wrigley Scandinavia AB pārstāvniecības un tirdzniecības vadītājs Latvijā, pēc tam – UAB Wrigley Baltics Baltijas valstu reģionālais menedžeris un Latvijas filiāles vadītājs
Kopš 2008. gada Liepājas teātra direktors