Splīnīgas spēles par slāvu tēmu

Februāra nogalē Dailes teātris piepulcējās to teātru skaitam, kas pārskatāmā pagātnē pievērsušies Jevgeņija Oņegina tēla interpretēšanai, piedāvājot mūziklu Oņegins – postmodernu pastičo par slāvu kultūru, kurā tomēr tik neatlaidīgi meklējam pretlīdzekļus emociju un kaislību badam, kas tipisks mūsdienu sabiedrībai. Jāsaka, ka pēc Andreja Žagara ārišķīgi estetizētā operas iestudējuma Jevgeņijs Oņegins un Alvja Hermaņa asprātīgā, bet kaili intelektuālā Oņegins. Komentāri JRT Dž. Dž. Džilindžeram izdevies slāvu tēmai piebērt nedaudz sāls un piparu, lai padarītu dzīves bildi krāsaināku ne vien samērā nepretenciozajai Dailes teātra Lielās zāles publikai, bet arī dedzīgākam kultūrzīmju šifrētājam. Šķiet, par Oņeginu vienaldzīgo ir maz – redzējušo rindas vairāk polarizējas kaismīgos atbalstītājos un tikpat kaismīgos kritizētājos. Taču tas par izrādi liecina tikai labu.

Liekas, ka šis Oņegins ir trīs jautru džentlmeņu – komponista Kārļa Lāča, dzejnieka Jāņa Elsberga un režisora Dž. Dž. Džilindžera kultūrpieredzes kopsaucējs ironiskā mērcītē, Rolāna Barta stilā vispirms pasludinot autora (Puškina) nāvi, tad autoru atdzīvinot un ieliekot starp saviem varoņiem, un beigās nogalinot duelī, kurā vienlaikus spoguļojas paša autora biogrāfiskais liktenis. Pirmajā epizodē, kur komponists un teksta autors parodējuši Čaikovska Pīķa dāmas Trīs kāršu āriju, Oņegina, Ļenska un Puškina vietā tīri labi var iedomāties visus trīs mūzikla autorus. Runājot par muzikālo pusi, Kārļa Lāča veikums ir daudzkrāsains, konceptuāli spilgts un žanriski bagātīgs, ietverot gan atsauces uz Čaikovska operām, gan krievu tautas mūziku – balalaiku, dančiem, gan pilsētu mūziku un častušku, garīgo mūziku, Lācim tik tuvo džezu un citiem stiliem, sakausējot tos pietiekami viendabīgā struktūrā, lai nekas nešķistu neiederīgs. Galvenajiem tēliem piešķirti raksturīgi motīvi, no kuriem, piemēram, Olgas/Ļenska valsis varbūt pat varētu pretendēt uz mūzikla hita statusu, jo citādi par tādu īstu hitu runāt ir grūti. Ir spilgti vokālie numuri – glāsmaini seksuālā Ērikas Eglijas Zemfira (atsauce uz Puškina poēmu Čigāni un vienlaikus Rahmaņinova operu Aļeko), uzveduma vokālās pedagoģes Ievas Kerēvicas Nainas džeziski vijīgais dziedājums Tatjanas sapnī (atsauce uz poēmu Ruslans un Ludmila), izteiksmīga Ļenska un Olgas partija, vairāki spilgti Puškina numuri, izmantojot Intara Busuļa vokālo potenciālu, kā arī kolorīti ansambļi masu epizodēs – zemnieku koris, čigānu koris, taču diez vai kāds no tiem ir tik lipīgs, lai kļūtu par noturīgu dungodziesmiņu plašās masās, kas raksturīgs klasiskajiem mūzikliem. Izrādes singls Dzejnieka nāve no fināla ir spilgts piemērs tam, ka Oņegins nav klasisks mūzikls.

Cits jautājums ir vokālais izpildījums un vispārējā skaņas kvalitāte, kura liek vēlēties vairāk. Pirmkārt, jau skaņu operatora veikumā, jo vismaz 23. februāra izrādē skaļruņu decibeli un skaļumu pavadošo sprakšķu intensitāte zālē reāli traumēja bungādiņas. Cerams, tā bija nepatīkama sagadīšanās. Atgriežoties pie vokālā snieguma apskata, pārliecina Artis Robežnieks, Intars Busulis, arī Ilze Ķuzule-Skrastiņa, kā arī Ērika Eglija un Ieva Kerēvica spilgtās epizodēs, bet galveno varoņu atveidotāji Artūrs Skrastiņš un Ieva Segliņa vokāli nešķiet žanram atbilstošākie izpildītāji, jo pirmais daudzviet aprobežojas ar daudzieelpu dziedrunu, bet otrā netiek galā ar Tatjanas partijas augstajām notīm un izklausās vokāli samocīti, kas ne pārāk pozitīvi ietekmē kopējo tēla uztveramību. Jāsaka, ka Tatjana ir arī komplicētākais tēls visiem mūsdienu režisoriem, kuri pārsvarā šim tēlam tīri cilvēciski netic, tāpēc tā traktējums parasti iznāk visai kariķēts un samākslots, bet tā nav aktrises vaina. Arī Oņegins šajā izrādē ir pārāk neirotisks un pārspīlēti dekadentisks, lai spētu tēla traktējumu uztvert citādi nekā diezgan melnu grotesku, kurā aiz kulišu maliņas šķiet paslēpusies arī aktiera paštīksmināšanās. Intars Busulis aktieriski varbūt jūtas ne gluži savās kurpēs, tomēr cenšas un vismaz vokāli (nav taču muzikāla izrāde, bet mūzikls!) vilties neliek.

Lāča simbolika Dailes Oņeginā ir izvērstāka nekā Žagara operas iestudējumā un ir skaidrāk nolasāma, taču kopumā vairāk parodē stereotipu par lāci, tāpat kā par mātesvārdiem kā neatņemamu krievu kultūras sastāvdaļu. No saturiskā viedokļa jauns pienesums ir izteiksmīgā māsu Olgas un Tatjanas attiecību līnija no draudzīgi paralēlām pasaulēm caur naidīgu konfrontāciju un kristīgajā mācībā rastu sieviešu solidaritāti finālā, kur abas lūdz dievu par Oņegina dvēseli. Veiksmīgs risinājums ir arī Puškina ievietošana Gremina tēlā, apprecot Tatjanu, un tam sekojošais otrais duelis ar Oņeginu, lai nonāktu līdz efektīgajam fināla risinājuma, proti, dzejnieka nāvei (Pareizticīgo baznīcas atribūtikas un noskaņu ielokā), kas šķiet galvenais mūzikla autoru vēstījums. Īpaši gribas atzīmēt Mārtiņa Vilkārša daudzlīmeņu un daudzdimensiju (ar Arta Dzērves video palīdzību), tomēr lakonisko scenogrāfiju ar zīmīgiem simboliskiem elementiem – atvērtu logu, spoguli utt., savukārt rotējošās ikonas – spoguļi izrādes finālā dzejnieka nāvei kopā ar psiholoģiski sagrautā Oņegina transformāciju teju svētajā plānprātiņā piešķir patiesi spēcīgu ekspresiju. Šarmants ir visu paaudžu Dailes aktieru un aktrišu ansamblis tā sauktajos masu skatos un atsevišķu aktieru – Intara Rešetina, Alda Siliņa, Valda Liepiņa sniegums mēmajās lomās. Tekstuālā ziņā interesants ir eksistējošu Puškina tulkojumu izmantojums kopā ar Jāņa Elsberga oriģināltekstiem un interpretācijām. Abu valodu – latviešu un krievu – izmantojums ir šķietami iedarbīgs uzmanības pievēršanas instruments, tomēr uzstādījums, ka krieviski skan tikai Puškina rupjā dziesmiņa un pāris rindu kora skatos, ir idejas potenciāla nepietiekama realizācija.

Kopumā, dodoties uz Dailes teātra Oņeginu, jārēķinās, ka tā ir postmoderni ironiska kolāža, kas nepretendē uz Puškina, iespējams, slavenākā darba – romāna vārsmās Jevgeņijs Oņegins precīzu skatuviskojumu. Mūzikls Oņegins neatbilst arī stereotipam par mūziklu kā izklaidējošu žanru tradicionālā izpratnē. Izrāde pat nav par Puškinu, par spīti viņa iesaistīšanai mūzikla sižetā. Šoreiz nosaukums Oņegins ir personificēts vēstījums par 21. gadsimta Rietumu kultūras paradigmu slāvu kultūras piemērā, atklājot ne tikai to, ka izplatītais slāvu personvārds «Olga» labi rīmējas ar «māte Volga» (atsauce uz populāru krievu tautas dziesmu), bet arī šā un citu verbalizējumu neskaitāmajām nozīmēm, kas nolasāmas un interpretējamas atkarībā no skatītāja sagatavotības un uzmanības.

Izklaide

Latvijas Izpildītāju un producentu apvienība (LaIPA) ir saņēmusi apliecinājumu no Patentu valdes par apbalvojuma GAMMA preču zīmes reģistrāciju. Preču zīmes īpašnieks ir biedrība, kura ir izpildītāju un fonogrammu producentu dibināta bezpeļņas organizācija, un Latvijā veic pašmāju un ārvalstu tiesību īpašnieku mantisko tiesību kolektīvo pārvaldījumu.

Svarīgākais