Režisora Alekseja Balabanova piemiņai. Filmu, ko var izstāstīt, nav vērts uzņemt

Maija, Kannu festivāla laika, skumjā kinoziņa no Krievijas bija tā, ka mūžībā aizgājis kulta kinorežisors Aleksejs Balabanovs. Latvijā, kur ar kinozināšanām ir tā, kā ir, viņa uzvārds daudz neko nenozīmē. Tomēr atliek vien nosaukt divdaļīgo sāgu Брат (Brālis, 1997) ar Sergeju Bodrovu galvenajā lomā, vai filmu, kuru Latvijā TV parasti demonstrē ar netulkotu nosaukumu Жмурки (Žmurki*, 2005), kuras zvaigžņoto aktieru sastāvu varētu apskaust jebkurš režisors, tad izrādīsies, ka ar Alekseja Balabanova filmām pazīstams ne viens vien mūsu kinoskatītājs.

Viņš aizgāja dīvaini, negaidot, nelaikā un spēku pilnbriedā – teiks ne viens vien kino fans. 18. maijā tuvinieku lokā ar pēkšņu sirdslēkmi 54 gadu vecumā. Varētu taču vēl strādāt un dzīvot. «Pēc piecdesmit vairs nav vērts taisīt kino,» – tā apgalvoja pats Aleksejs Balabanovs, un patiesi, no filmas uz filmu viņa darbi kļuva aizvien smagāki, bezcerīgāki. Tā vien šķiet, smeldze, kas raksturo viņa darbus, smacēja un galu galā paņēma arī viņu pašu.

Brāļa sāga

Protams, ka tas nav sākums. Fani tagad saskaitījuši, ka pirms filmas Brālis (1997) Aleksejs Balabanovs uzņēmis vismaz septiņas filmas, tostarp ekranizējis klasiķus Beketu un Kafku, par Pils ekranizāciju saņemot kino balvu Nīke. Tomēr kuram gan 20. gadsimta deviņdesmitajos gados interesē kaut kāds tur Bekets vai Kafka. Reālā dzīve ir tik absurda, ka abi klasiķi to nespētu nosapņot ļaunākajos murgos.

Alekseja Balabanova lielais izrāviens ir tieši šī filma – par nieka 100 000 dolāru mēneša laikā uzņemtais kases grāvējs Brālis, kas savu pirmizrādi piedzīvo 1997. gada 12. decembrī kanālā NTV. Filma patiesi ir klasisks zema budžeta kino darba piemērs, kas pēc tam iekaro visus iespējamos popularitātes rekordus Krievijā un vēlāk visā bijušajā postpadomju telpā. Ticiet vai nē, bet Sergeja Bodrova varoņa slaveno rupjā adījuma džemperīti filmas māksliniece par 35 rubļiem esot nopirkusi humpalā, līdzīgi salasīti arī pārējie šā kino šedevra rekvizīti.

Var teikt, ka toreiz Krievija, kas bija izsalkusi pēc patiesības un aizmiršanās, beidzot saņēma režisoru un stāstu par stipro varoni, kurā identificējās pati ar sevi. Nodota, pamesta tauta, kas nonākusi reketa, bandītu un jaunbagātnieku varā, nodota paaudze, kas atgriežas mājās no piespiedu līdzdalības Afganistānas karā, kurā piedalīties esot viņu svētais internacionālais pienākums, bet, no kura pārnākot, izdzīvojušie veterāni var iet bekot. Nevienam viņus nevajag, nevienam viņu liktenis vairs nerūp. Veci ordeņi, melīgi solījumi par rūpēm un sociālo aizsardzību – vai tādi vispār ir bijuši? Aleksejs Balabanovs precīzi nolasa sabiedrības noskaņojumu. Par to viņš pats teicis ne reizi vien savās intervijās. «Taisīšu tikai skandalozu, asu kino. Mani, piemēram, visi apsūdzēja nacionālismā. Absolūti nepamatoti. Es atspoguļoju savas tautas stāvokli.»

Krievijas kino tolaik atrodas diezgan dziļā krīzē, padomju vāvuļošanas laiks ir beidzies, visi gaida kases panākumus, Rietumos viņu produkcija nav vajadzīga. Kritiķu augstais plaukts par filmu Brālis vemstās. Kā no pārpilnības raga birst apgalvojumi, ka tā nav māksla, bet sabiedrības diagnoze. «Atgādina kino, kustas un elpo. Kad silts sēņu lietutiņš jums šķiet tik patīkams, vienalga, vai nav tiesa, ka tas ir radioaktīvs.» Sergejs Bodrovs esot jauns, smuks un simpātisks, bet galīgi neprotot spēlēt. Balabanovs filmējot un montējot pilnīgus atkritumus. Alekseju Balabanovu patiesi vaino nacionālismā par to, ka viņa filmas varonis «močī čurkas» un atgādina skatītājam, ka ir krievs. Tas var patikt, var nepatikt, bet, kā tolaik to labi definē Sergejs Lavrentjevs: «Mūsu kino ir ienācis cilvēks, kuram lemts kļūt par Laika un Paaudzes iemiesojumu.» Vairāki kritiķi šo filmu dēvē par manifestu.

Epiteti, protams, skaļi, viedokļi polāri, arī pie mums Latvijā nacionāli noskaņotā publikas daļa saskata filmā Brālis lielkrievu šovinisma tendences. Runājot padomju terminoloģijā, šo filmu var nosaukt par krievu atbildi amerikāņu sāgai par veco labo kareivi Džonu Rembo. Tomēr ņemiet vērā, tobrīd, kad visi ap to ņemas, ir 1997./1998. gads. Par to, kādu ietekmi šī filma rada sabiedrībā, varēs spriest vēl pēc dažiem gadiem. Īpaši tajā brīdī, kad prezidents Putins sāk runāt par teroristu močīšanu atejā un publika viņam uzgavilē, jo caur prezidenta muti viņi identificējas ar Brāļa galveno varoni.

Tagad Aleksejam Balabanovam var inkriminēt visu, ko vien vēlas, tomēr jāatzīst, ka salīdzinājumā, piemēram, ar Latvijas kino Krievijas skatītājiem ir paveicies daudz vairāk. Viņiem, par laimi, ir režisors un filmas, kurās pat visneaptēstākajam lauķim saprotamā formā paskaidrots – tu man te krievu pīrādziņus neaiztiec! Rij savus amerikāņu sūdus, ja vēlies, bet krievu pīrādziņi… Mēs, Latvijā, daudz labprātāk to otru substanci paši lejam sev uz galvas.

Aktieri

Alekseja Balabanova veiksmes pamatā ir viņa prasme strādāt ar aktieri. Leģendāra ir viņa frāze – lūdzu, nospēlē man šo ainu talantīgi! To pēc režisora nāves tagad citē Krievijas kino grandi. Nu kuru vairs šodien interesē kritiķu vaimanas par to, ka Sergejs Bodrovs neprotot spēlēt? Viņš jau sen ir kļuvis par krievu kino simbolu un leģendu. Interesanti arī tas, ka Alekseja Balabanova filmās labprāt darbojas zvaigznes un šī sadarbība turpinās no filmas uz filmu. Jau pieminētais Brālis taču nebūt nav tikai Bodrovs juniors. Viņa atveidotā varoņa «filmas brālis» izcilais aktieris Viktors Suhorukovs ceļo pa Balabanova filmām un ir tajās vēl lielāks hameleons par pašu Robertu de Niro. Iespējams, neticēsiet, bet Viktors Suharukovs ir zaglīgais, rudais ments filmā Žmurki, viņš ir pornogrāfa Johana palīgs, glūnīgais Ivans Ivanovičs filmā «Про уродов и людей» (Par kropļiem un cilvēkiem, 1998).Galveno varoni Johanu šajā filmā, kurai savas skandalozās tēmas dēļ Aleksejs Balabanovs naudu meklē gadiem ilgi un ko īstenot izdodas tikai pēc Brāļa panākumiem,atveido izcilais krievu aktieris Sergejs Makoveckis, kurš nospēlējis gan vienu no kolorītajiem Žmurku pistoļvīriem neveiksminiekiem Kroni, gan ārstu melodrāmā Мне не больно  (Man nesāp, 2006). Abās pēdējās filmās par savu godu uzskata piedalīties viņa augstība Ņikita Mihalkovs, Renata Ļitvinova un, protams, jaunkundžu mīlulis, kolorītais Dmitrijs Djuževs. Laikam jau šajā ziņā nedrīkst nepieminēt kulta grāvēju Žmurki, kurā par pistoļvīra Saimona lomu Djuževs saņem balvu festivālā Kinotaurs.

Jau tagad domās dzirdu iebildumu straumi, kas pavada bandītu sāgu Žmurki – melnā stila komēdiju par to, kā divi provinces reketieri kļūst par valsts domes deputātiem. Tomēr cik garšīgi tajā izspēlējas Krievijas aktieru spožā buķete! Ar kādu baudu pat šķietami epizodiskās lomās viņi filmējas! (Un cik skaists kadrs!) Var jau nopirkt izcilas zvaigznes, kuri nereti tā arī nespēj radīt komandas spēli un izgāž filmu, tomēr arī šī zvaigžņu pārpilnā nepretenciozā, pārsālītā streļalka kļūst par kulta filmu. Latvijā pieejamajos TV kanālos to vēl tagad drillē vismaz reizi mēnesī, bet ir laika brīži, kad tas nudien kļūst pat nepiedienīgi. Kā nospied pulti, tā no ekrāna rēgojas Baklažāns, Kronis, Saimons & co, kas bārsta savus politnekorektos, pat rasistiskos jociņus. Savdabīga firmas zīme ir mūziķu piedalīšanās Alekseja Balabanova filmās – leģendārais Gariks Sukačovs, mūziķi no Nautilus Pompilius, Akvarium. Arī filmās izmantotā mūzika ir jēgpilns slānis, ko pa īstam var novērtēt vien tie, kas ar to dzīvojuši.

Tas, ko nerāda

Patiesībā tas, ko Latvijā redzamie TV kanāli rāda, ir tikai mikroskopiska daļiņa no tā, ko Aleksejs Balabanovs uzņēmis. Ir ļoti žēl, ka nopietnākās viņa filmas te netiek demonstrētas. Pats režisors intervijās vairākkārt atzinis, ka viņam riebjas skatīties savu kino, viņš to nekad nedarot un vienīgā filma, ar kuru viņš tiešām esot apmierināts, ir jau pieminētā Par cilvēkiem un kropļiem. Tās pirmizrāde, šķiet, notika Kannās, nekādu balvu gan tā toreiz nesaņēma. Kritiķi to apveltījuši ar ne vienu vien indīgu sentenci – uz ekrāna iemūžinātas pusaudža slimīgas seksuālas fantāzijas un tamlīdzīgi. Protams, ka puritāņi uzķeras uz slidenās tēmas – filma vēsta par pirmsrevolūcijas laika pornogrāfijas ražotājiem Pēterburgā. Tomēr spožs ir aktieru darbs un tas, ko neapmierinātie kritiķi nosauc par «tukšo estētiku», nebūt nav tukšs. Tad jau izslavētais eirokino šedevrs – Patrika Zīskinda romāna Parfīms ekranizācija – ir krietni vien nepārliecinošāks, tikai paši krievu producenti bija diezgan lieli tējkannas un šo darbu neprata pārdot.

Gadu pēc melnā humora mērcē pārsālītajiem Žmurki pie skatītājiem nonāk melodrāma Man nesāp (2006). Lai gan šajā lentē filmējas tas pats aktieru kodols, kas iepriekš, šis ir absolūti smeldzīgs stāsts, patiesi melodrāma. Filma vēsta par mīlestību, ko izšķir asins vēzis un galvenās varones nāve. Protams, arī te ir jaunbagātnieki, nodotā tauta, nabadzība, pēkšņa nauda, disidentiskās Žannas Aguzarovas dziesma par brīnumaino zemi – visi šie Aleksejam Balabanovam tik raksturīgie atribūti, tomēr ir grūti noticēt, ka tas ir tas pats režisors, kas nupat pirms gada plēsis piparotus jokus melnajā pistoļkomēdijā. Smeldze, cilvēka neaizsargātība likteņa priekšā, ilgas pēc skaistuma, kas nereti nogrimst dubļu peļķē.

Mani ļoti iespaidoja Alekseja Balabanova priekšpēdējā filma Кочегар  (Kurinātājs, 2010). Tas atkal ir stāsts par nodoto paaudzi, kas pēc Afganistānas kara mūsdienās nevienam nav vajadzīga. Kāds no veterāniem piepelnās kā killers, vēl kāds kļuvis par mafiozi. Kāds ticis kontuzēts un kā vecais majors ar iesauku Jakuts strādā par kurinātāju, lai savus plēsoņas instinktus sublimētu, rakstot romānu par cara laiku politieslodzītajiem, kurus senāk nomitināja pie jakutiem. Tikmēr katlumājas milzīgajās krāsnīs vai ik dienu sadeg pasūtījuma slepkavību upuri. Galu galā viņi visi cits citu nogalina. Kad šķietami nekaitīgais vectētiņš Jakuts kārtējā pasūtījuma upura kājā pamana īpašo dzelteno kurpīti, ko dāvinājis savai meitai, viņa atriebība bijušajiem frontes biedriem ir ātra un nežēlīga. Asinsbrāļi izrādās visīstākie sūdubrāļi. Tematika ir it kā tā pati, ar ko Aleksejs Balabanovs sāk savu spožo karjeru, tomēr iznākums un filmas vēstījums ir gluži cits. Kad Padomju Savienības varoņa zvaigznes īpašnieks Jakuts, ģērbies armijas formā un apkrāvies ar ordeņiem, kurinātavā pārgriež sev vēnas, ir jādomā par tiem vīriem, ko valsts vispirms apmāca slepkavot, izmantojot pat gluži neticamus dienišķus priekšmetus kā pildspalva, tad aizsūta pakarot, bet pēc tam saka – nu, puiši, paldies par dienestu, brauciet tagad mājās un esiet rātni. Bet ko iesākt ar pamodināto mednieka instinktu, kā sadzīvot ar nepieciešamību pēc dienišķās adrenalīna devas. Ļoti smaga, drūma un pat smacējoša filma.

Zīmīgi, ka Aleksejs Balabanovs filmā Kurinātājs atgriežas pie jakutu un cara katordznieku tēmas, ko sācis jau 2001. gada filmā Река (Upe). Toreiz to īstenot pilnībā neizdodas, jo autokatastrofā bojā iet Tujāra Svinobojeva, Jakutijas Nacionālā teātra aktrise, kas šajā projektā spēlē galveno lomu. Aleksejs Balabanovs kaut kā izlāpās, kinodarbu tomēr pabeidz, taču, protams, nenofilmētā daļa paliek nenofilmēta. Diemžēl Tujāra Svinobojeva nav vienīgā Balabanova aktrise, kas traģiski pamet režisoru. Kalnu lavīnā bojā iet arī Sergejs Bodrovs, viņa mirstīgās atliekas nav atrastas vēl šobaltdien. Kaut gan iesākts, tomēr līdz galam neuzfilmēts paliek projekts Amerikānis. Pēc uzņemtajām epizodēm Ņujorkā un Sibīrijā režisors kaut ko nesadala ar amerikāņu zvaigzni Maiklu Bīnu (atcerieties, labais puisis Terminatorā?). Oficiāli tiek skaidrots, ka ar Bīnu filmēšanas laikā esot radušās nepārvaramas problēmas. Uz krievu žurnālistu neskaitāmas reizes uzdoto jautājumu, vai filmu kādreiz ir cerības pabeigt, Aleksejs Balabanovs intervijās parasti atbild ar dzelžainu – nē!

Nu ja – nevis atbild, bet atbildēja. Vairāk Alekseja Balabanova filmu diemžēl nebūs. Viņš aizgāja pāragri, bet, iespējams, tā vēsts, ko no viņa gaidīja laiks un paaudze, tika pateikta. Viss pārējais bija tikai atkārtojums, un varam pieņemt, ka inteliģentajam režisoram, kurš prata runāt arī ļoti vienkāršā tautas valodā, tas nebija pieņemams. Gaidīt paša uzstādītās diagnozes iepriekš paredzamās sekas viņam nebija pa spēkam. To jau arī pasaka viņa filmas varoņi – nomirt nesāp – sāp palikt.

Izklaide

Latvijas Izpildītāju un producentu apvienība (LaIPA) ir saņēmusi apliecinājumu no Patentu valdes par apbalvojuma GAMMA preču zīmes reģistrāciju. Preču zīmes īpašnieks ir biedrība, kura ir izpildītāju un fonogrammu producentu dibināta bezpeļņas organizācija, un Latvijā veic pašmāju un ārvalstu tiesību īpašnieku mantisko tiesību kolektīvo pārvaldījumu.

Svarīgākais