Pēdējā laika visnotaļ nopietno skandināvu krimiķu gaisotnē šis nudien ir īsts atvaļinājuma laika gardumiņš – burlakgabals, ko lasīt pludmalē, lidmašīnā vai vienkārši ēnā zem ābeles.
Pītera Svonsona romāns Līdz nāve mūs šķirs žanriski droši vien būtu jāpierindo trilleriem, tomēr tā īsti klasisko trillera žanru tas nereprezentē, drīzāk veidojot kokteili starp trilleri, kriminālromānu, melno komēdiju ar atsaucēm uz Hičkoka filmām un film noir žanru. Ja kādam ļoti gribas, to visu var norakstīt uz postmoderna salikuma rēķina, tomēr iegaumējiet – vārds postmoderns jau sen izgājis no modes un, to pasakot, varat arī saņemt nepieklājīgu pretjautājumu – kas tas tāds ir? Turklāt arī Svonsona salikums ir kā jau salikums, cik tad ilgi visiem rakstniekiem būtu viena un tā pati vecā zupa jāsilda.
Pīters Svonsons nenoliedzami atradis savu stilu un veidu, kā stāstu izstāstīt, pat ja tas sasaucas virkni citu stilu. Arī strikto žanra robežu pārkāpšana ir tikai dabiska. Mūsdienās tā dara visi, kas cer uz panākumiem.
Autors romāna sākumā izspēlē ļoti klasisku situāciju. Lidostā satiekas divi absolūti svešinieki. Reiss kavējas, laika ir daudz. Rezultātā viņi bārā iztukšo vairākus dzērienus, un bagātais Teds pasūrojas Lilijai, ka viņa sieva esot pamatīga kuce, jo krāpjot Tedu ar būvinženieri, kurš vadot viņu kopējās sapņu mājas celtniecības darbus. Lilija arī nepaliek parādā – viņa piedāvā Tedam Mirandu nogalināt, piesolot savu palīdzību šī delikātā jautājuma nokārtošanā. Abiem it kā ir iespējas visu asinskāro sarunu aizmirst, norakstīt uz izdzertā alkohola daudzuma rēķina, tomēr slepkavot gribas. Ja jau romāna rats ir sācis griezties, tad varat būt droši – šis ir vilciens, no kura izkāpt vairs nebūs iespējams.
Tiktāl notiekošais ir absolūta ikdienišķa romānu situācija. Cik gan grāmatās jau lasīts par līdzīgām sarunām bāros, stacijās un sazin kur vēl. Arī tas, ka Pīters Svonsons vēstījumu virza no vairāku varoņu skatupunkta, literatūras pasaulē ir ierasts kā krūze kafijas no rītiem. Uz šī fona fakts, ka Lilija patiesībā ir meitene ar dubultu pagātni, vairs pat nav nekāds pārsteigums, bet banāla likumsakarība. Galu galā liktenīgajai sievietei taču jābūt apveltītai ar saviem īsti tumšajiem noslēpumiem. Tomēr turpinājums ar saviem pavērsieniem un kūleņiem ik pa brīdim pārsteidz, liekot grāmatu vērtētājiem izplūst visai komplimentāru epitetu tērcītēs. Bez to lasīšanas neiztiksiet – tie šķietami biezā slānī sadrukāti grāmatas ievadā un uz ceturtā vāka, bet varat paši to pārliecināties – internets tiešām ir pilns ar šādām atsauksmēm. Turklāt to autori ir gan profesionāli grāmatu apskatnieki, gan vienkārši lasītāji. Liekot atzīmi, tauta dod stabilas četras zvaigznītes no piecām. Nav slikti!
Par šo labvēlīgo ažiotāžu arī nebūtu ko brīnīties. Pīters Svonsons virza vēstījumu tādā kā dāmu romānu vienkāršībā. Tomēr aiz šķietamās naivitātes ik pa brīdim kāds dabū lodi sānos vai ar smagu atslēgu pa galvu, vai tiek aizsūtīts uz viņpasauli daudz rafinētākā veidā, padarot lasīšanu par aizraujošu padarīšanu. Atzīšos, mani nedaudz kaitināja meiteņu – Mirandas un Lilijas – nemitīgais blablabla, bet nu pirms kārtējās slepkavības lasītājs jau aiz deguna ir jāpavazā. No žanra viedokļa īpaša odziņa ir romāna fināls. To gan neatstāstīšu, tikai brīdinu, ja neizlasīsiet Lilijas tēta vēstuli meitai, tad uzskatiet, ka grāmatu neesat lasījuši vispār. Tarantino cienītājiem tā varētu iet pie sirds.
Vērtētāji salīdzina Pītera Svonsona romānu ar Alfreda Hičkoka filmām. Tiek piesaukti vairāki viņa kinodarbi, arī klasiskais Strangers on a Train’, kas tapis pēc ne mazāk klasiska Patrīcijas Haismitas romāna un iekļuvis trīsdesmit otrajā vietā starp simt visu laiku labākajiem ekrāna trilleriem. Tomēr man jāsarūgtina paralēļu vilcēji – pats Pīters Svonsons pavisam svaigā intervijā (šā gada aprīlis) Maikam Kreivenam noliedz, sakot, ka gluži noteikti tāda līdzība nav bijusi apzināti plānota. Tieši otrādi, viņš gadiem ilgi esot apcerējis ideju par šādu romānu un domājis, kā lai izvairās no neizbēgamās salīdzināšanas ar Haismitas darbu. Galu galā atsauce ir – Lilija lidostā lasa Patrīcijas Haismitas romānu Divas janvāra sejas. Domāju, ka līdzīgā garā Pīters Svonsons tiktu galā ar otru vērtētāju modi – viņa salīdzināšanu ar Stīvenu Kingu, ja vien kāds viņam par to pajautātu.
Arī uz jautājumu, kāpēc viņš miksē žanrus, saliekot kopā psiholoģisko trilleri ar detektīvromānu, atbilde ir visnotaļ cienījama: «Es domāju, ka jebkurā kriminālromānā ir nepieciešama kāda daļiņa no psiholoģiskā trillera. Vienmēr ir labi zināt vismaz kaut ko par varoņu rīcības motivāciju. Pretējā gadījumā allaž draud briesmas radīt plakanus varoņus, kas nogalina jebkuru grāmatu. Vai grāmatu bija grūti rakstīt? Atbilde ir jā – visas manas grāmatas nāk smagi,» saka Pīters Svonsons.
Var pieļaut, kā tā arī ir. Pīters Svonsons raksta smagi, bet uzrakstītais ir viegli lasāms. Šī māka padara autoru par uzlecošu trillera žanra zvaigzni, un šo uzvārdu ir vērts iegaumēt. Viņa tautieši amerikāņi par Svonsonu fano nu jau diezgan atklāti, arī briti pret romānu izturas apbrīnojami labvēlīgi. Cik saprotams, arī Krievijā Pītera Svonsona (tur gan viņš tiek dēvēts par Питер Свенсон) pirmais romāns The Girl with a Clock for a Heart (2014) kotējas labi un internetā tiek piedāvāts kačāšanai uz nebēdu. Par maksu, protams. Piebilstams, ka Līdz nāve mūs šķirs jeb oriģinālā The Kind Worth Killing ir absolūts jaunums it visur pasaulē. Tas ir šā gada romāns, par kuru visticamāk vēl runās un arī ekranizēs. Pie mums laikam vajag otrādi – vispirms nogaidīt, lai ekranizē, un tad vilkt ārā no noputējuša plaukta, lai dvestu – forša grāmata, jo pavasara grāmatu topos romānu nosaukumu nemanīju.
Pīters Svonsons