Krievu literātu apvienība Orbīta laidusi klajā Kārļa Vērdiņa, Marta Pujāta, Pētera Draguna un Māra Salēja dzejas grāmatu Par mums latviešu un krievu valodā, tādējādi turpinot bilingvālo dzejas krājumu sēriju, kas iesākta pirms astoņiem gadiem.
Literātu apvienība Orbīta patlaban ir teju vienīgā kultūras organizācija, kas mērķtiecīgi būvē tiltu starp latviešu un krievvalodīgo auditoriju, un pavisam noteikti ir vienīgā, kas to realizē mūsdienu pašmāju literatūras kontekstā. Orbītas aizsāktās sērijas ietvaros līdz šim iznākušas gan vietējo krievu dzejnieku grāmatas latviešu valodā (Sergeja Timofejeva Gandrīz fotogrāfijas, Semjona Haņina tikko un antoloģija krievu mūsdienu dzeja latvijā (tajā arī tulkojumi angļu valodā)), gan tematiskā dzejoļu izlase Науда/Dengi, kurā vienkop oriģinālvalodās apkopoti latviešu un krievu dzejnieku dzejoļi, kā arī Ingas Gailes krājums Kūku Marija ar autores latviski un krieviski sacerētajiem dzejoļiem.
Dziļā plaisa starp dažādās valodās runājošām sabiedrības grupām Latvijā ir plaša problēma, kas var tikt apskatīta no neskaitāmiem skatpunktiem. Pat kultūras laukā šī nošķirtība ir vienkārši satriecoša. Nebaidīšos teikt, ka daudziem latviski rakstošajiem un kultūras vidē strādājošajiem Orbītas antoloģija krievu mūsdienu dzeja latvijā bija pirmā nopietnā iepazīšanās ar domubiedriem, no kuriem ikdienā nešķir nedz attāluma, nedz (bieži vien) valodas barjera. Tas ir diezgan baiss atklājums, ņemot vērā, ka tieši kultūru apmaiņa var veicināt domāšanas un izpratnes veidošanos arī plašākā sabiedrībā. Godīgi sakot, nav pārliecības arī par to, ka Orbītas jaunākajai grāmatai izdosies iekarot krievvalodīgo lasītāju sirdis. Visdrīzāk tikai pēc savu latviešu draugu ieteikuma...
Tāpēc šajos apstākļos dzejas grāmatu Par mums var uztvert arī kā provokāciju. Krievu valodā krājuma nosaukums pieteikts kā za nas, nevis pro nas, tādejādi sašūpojot arī latviskā nosaukuma nozīmi – no aprakstošās uz izaicinošo, demonstratīvo.
Atdzejojumi un oriģinālie dzejoļi grāmatā izkārtoti pretēji - tur, kur sākas grāmatas latviešu daļa, krieviski lasāmā beidzas un otrādi. Paņēmiens izvēlēts, lai norādītu uz «dzejas netulkojamību». Par to var pārliecināties, arī salīdzinot izlasē iekļautos atdzejojumus ar oriģināliem. Atšķirības rada gan valodas nosacījumi, gan subjektīvā noskaņas un tēmas interpretācija.
Un tieši tāpēc šis krājums savdabīgā, bet tomēr uzmundrinošā veidā aicina nebaidīties no atšķirībām. Dzejoļi, ko šim krājumam radījis atdzejotājs Aleksandrs Zapoļs, lielā mērā ir divu kultūru un subjektīvo pasauļu sakausējums, tādejādi - jaunas pasaules rašanās. Priecē, ka šim mērķim izvēlēti vieni no spilgtākajiem latviešu trīsdesmitgadnieku paaudzes dzejniekiem, jo tieši viņi demonstrē gan nobriedušu, pieklusinātu un vērojošu, gan pietiekami atvērtu un izaicinošu pozīciju, tātad perfektu satikšanās augsni. Turklāt katrs no viņiem pavisam noteikti iemieso jaunās tūkstošgades laikmeta izjūtu, par ko nu jau esam gatavi izdarīt secinājumus.