Aivars Vilipsōns. Šoreiz ir citādi
«Visi jau zina, ka no Vilipsōna var gaidīt tušas tehnikā zīmētas plikas meitenītes, bet – cik tad var! Šoreiz ir citādi,» viltīgi smaidot, saka Aivars Vilipsōns. No šodienas galerijā Istaba skatāma mākslinieka jaunāko darbu personālizstāde Diagnosis.
Nav tik traki
Šī ir Aivara Vilipsōna sestā izstāde galerijā Istaba, un sadarbība veidojusies ne tikai noturīga, bet arī ritmiska – gandrīz ik gadu tur skatāmi mākslinieka jaunākie darbi. Autors pasmaida – tas tā iespējams arī tāpēc, ka galerijas vadība esot ļoti iejūtīga, jo, redz, šī izstāde sākotnēji paredzēta jau gada sākumā, bet, tā kā darbi nebija gatavi, to nācies pārcelt divas reizes. «Un tad uzradās arī darbi – septiņas grafikas, viena skulptūra un viens bilžjuks – jo es savus darbus nesaucu par gleznām, jo gleznas ir Borisam Bērziņam un citiem šāda ranga māksliniekiem,» jestri saka Aivars Vilipsōns. Sadarbības noturību vairo arī fakts, ka galerija esot ne pārāk tālu no viņa mājām, arī ļoti tuvu viņa iecienītākajam krogam, respektīvi, Istaba ietilpst viņa personiskajā Bermudu trijstūrī. Mazsvarīgi neesot arī tas, ka galerija ir ļoti kompakta. Mākslinieks atzīst, ka viņam nepatīkot pārāk plašas izstādes, jo arī pats spējot pa īstam uztvert tikai pirmos piecus, desmit darbus, bet pārējos apskatoties pieklājības pēc. Galerijas Istaba apjomi itin labi saderot arī ar mākslinieka ne pārāk lielo čaklumu. Šo faktu neviļus spilgti apliecina tas, ka pirms kāda laika viņam šajā galerijā bija izstāde Vienc. Vilipsōnc. Vienc, kurā sākotnēji gribējis apskatei izlikt tikai vienu grafiku, bet «uztaisījusies» viena skulptūra, un rezultātā ar diviem mākslas darbiem esot bijis gana.
Runāt par personālizstādes
Diagnosis idejisko pusi mākslinieks izvairās. Kad jau bijuši gatavi šai izstādei paredzētie darbi, viņš tos parādījis mākslas zinātniecei Ingrīdai Burānei, un viņa uzrakstījusi savu vērtējumu par šo darbu komplektu.
«Burāne noformulēja, kas tas vispār ir, ko es esmu uztaisījis. Es izlasīju un teicu – jā, taisnība, es tā īstenībā arī domāju, bet to nebiju noformulējis. Visi jau zina, ka no Vilipsōna var gaidīt tušas tehnikā zīmētas plikas meitenītes, bet – cik tad var! Šoreiz ir citādi – visas grafikas ir zīmulī. Gribēju taisīt tā, lai man pašam ir interesanti. Neesmu analizētājs, es taisu to, kas man pašam ir interesanti,» saka Vilipsōns.
Bail, ka nenofenderē
Šajā izstādē pēc ilgāka laika mākslinieks izstāda arī tēlniecības darbu. «Tā gluži nevar teikt, ka tēlniecību uz kādu laiku biju nolicis malā. Vienkārši man baigo laiku aizņēma Krodera piemineklis, jo darbs ir ļoti apjomīgs. Krodera pieminekļa ideja nu jau ir samērā tālu aizvirzījusies – māla veidojumam ir noņemta forma, Tallinā tas atliets vaskā, tagad jāgaida finanses. Man jau reizēm šķiet, ka tā pieminekļa nekad arī nebūs,» skumji pasmaida Aivars Vilipsōns. Kroders nav vienīgais no kultūras cilvēkiem, kam Vilipsons veido piemiņas zīmi, – nesen tādu radīja dzejniekam Pēteram Brūverim. «Man tikai bail, ka nenofenderē,» viņš nosaka. Izrādās, viņa pirmā piemiņas zīme bija veltīta māksliniekam Kārlim Padegam, uzstādīta pie mājas, kurā kādreiz dzīvojis mākslinieks. Tā kā tas bijis laiks, kad no kapa pieminekļiem pat burtus ņēma nost, un tā kā piemiņas zīme veidota bronzā, tā, protams, nozagta, arī atkārtoti izgatavoto pamanījušies piesavināties garnadži, taču Padega daiļrades pētnieks Jānis Kalnačs nav licies mierā, atradis kādu latvieti Austrālijā, kas Padega jaunības laikā dzīvoja viņam pretējā mājā un kas maza bijusi samīlējusies māksliniekā. «Viņa finansēja šī piemiņas ciļņa vēlreizēju izgatavošanu, turklāt nu jau divus eksemplārus – vienu pie Padega mājas, otru – sev. Labi, ka ģipša formu nebiju izmetis. Toreiz nodomāju, ka nu gan ir luste transportēt uz otru pasaules malu 70 kilogramu smagu cilni... Pēc kāda laika man zvanīja no kādas galerijas, teica, ka izsolē esot uzradies Padega piemiņas cilnis. Sākotnēji domāju, ka atkal nofenderēts, bet pēc tam izdomāju, ka tas droši vien ir vecajai kundzei gatavotais, iespējams, tas viņai vairs nav vajadzīgs... Zinu, ka tagad tas atrodas pie kādas mājas Kuldīgā, bet nezinu gan, vai tā īpašnieks zina, ka uz ciļņa attēlots Padegs...» saka Aivars Vilipsōns.
Pērnā gada nogalē Aivars Vilipsōns saņēma Aleksandra Čaka balvu, ko ik pēc diviem gadiem piešķir par dzejnieka daiļrades popularizēšanu. «Pasniegšanas ceremonijā teicu, ka, uzzinot par Čaka balvas piešķiršanu, man bija milzīgs aizkustinājums par to, ka mans darbs ir novērtēts. Un pēc tam es domāju – kurš gan cits to varēja saņemt, ja ne es? Redz, cik riebīgs ir cilvēks...» par sevi paironizē Aivars Vilipsōns. Nupat notikušajā konkursā Zelta ābele, kurā tiek apbalvotas skaistākās Latvijā iznākušās grāmatas, viņš bija nominēts par divu Čaka darbu – Poēma par ormani un Umurkumurs – māksliniecisko noformējumu. Sadarbība ar Aleksandra Čaka memoriālo muzeju Vilipsōnam veidojusies jau kopš tā iepriekšējās vadītājas Andras Konstes laikiem. Starp citu, drīz arī tur gaidāma mākslinieka darbu izstāde, protams, to, kas saistīti ar Čaku. «Pērn klajā nāca krāsojamā grāmatiņa Reiz dzīvoja Čaks. Tās prezentācijā kāda maza meitenīte uz mammas jautājumu: «Vai grāmatiņu jau izkrāsoji?» atbildēja – jā. Izrādījās, ka viņa katrā lapā Čaka bildei ar zīmuli piezīmējusi matus,» smejot stāsta Aivars Vilipsōns.
Uz jautājumu, vai viņa slepenajos failos top arī turpinājums pirms pieciem gadiem izdotajai grāmatai Sumpurņa suneti, mākslinieks atbild atklāti: «Jā, tā bija viena no desmit pieprasītākajām grāmatām bibliotēkā. Esmu jau teicis, ka tā grāmata tapa drukn write stilā, jo neviens dzejolis, ko gan es saucu par haikām-laikām, nav sarakstīts, man esot skaidrā, bet nu jau es vairs tik daudz nedzeru. Nav vairs tie gadi. Turklāt dzeršana vairs nepriecē. Zīmēt, veidot un mālēt gan vēl gribu. Ja arī to vairs neprasīsies, tad laikam būs jāstājas kādā partijā, jārod sevi citā ampluā.»
Nūjošana un Maroka
Par darbiem nākotnē Aivaram Vilipsōnam īpašas skaidrības nav, vien zināms, ka jātaisa piemiņas zīme Aleksandram Čakam, cerams gan, ka tai būs labvēlīgāks liktenis nekā Kārļa Padega piemiņas cilnim. «Es jau izdomāju, kā var uztaisīt tā, ka izskatīsies labi, bet zagļus neprovocēs,» nosaka mākslinieks. Uz sev mīļo pilsētu Eseru Marokā viņš gribētu aizbraukt, bet šobrīd tas neesot īsti prāta darbs. «Kad pirmo reizi tur iebraucām, nokļuvām pilsētas tirgū, kur līdzīgi kā mūsu centrāltirgū, kur vīrieši staigā, klusu piedāvādami spirtu, šņabi un cigaretes, tur piedāvā opiju, marihuānu, hašišu... Džimijs Hendrikss Eserā gribēja uztaisīt hipiju komūnu, kaut kādu daļu pilsētas pat gribēja atpirkt, ne velti tur katrs trešais krogs ir veltīts Hendriksam,» stāsta Aivars Vilipsōns un piebilst, ka Marokā nebūtu iespējams nekas līdzīgs notikumiem gadumijā Ķelnē un citās Eiropas pilsētās. «Ja tur kāds baltais sāktu grābstīties gar vietējām sievietēm...».
Kamēr tālāki ceļojumi tiek atlikti, ar sievu dodas garākās pastaigās gar jūru, turklāt abi arī nūjo. «Kad biju mazs, nevarēju saprast, ko tie pieaugušie var doties pastaigās. Ar nūjošanu mani saslimdināja sieva Indra, bet pirmais, kas man šo nodarbi ieteica, bija fotogrāfs Māris Zemgalietis, kurš arī nūjo gar jūru,» stāsta Aivars Vilipsōns. Nesen nopircis trīs grāmatas par Alfona Trīcvaidziņa piedzīvojumiem, un, ja sievai ir labs garastāvoklis, viņa vakarā viņam vienu izlasot. «Nu jau esam pabeiguši otro grāmatu.»
Lauku māju viņam nav, arī nevajagot, jo, lai arī saprotot, ka laukos ir forši, ilgāk par trim dienām tur izturēt nevarot. «Manas sievas māsa Nora daudz braukā pa pasauli. Tā kā viņai ir māja Ikšķilē, nu arī suns, mums nereti sanāk vairākas dienas dzīvot tur. Esmu pilsētas bērns, īpaši neraujos uz laukiem, bet vai nav vienalga, kurā vietā es trīs dienas neko nedaru. Tad jau labāk vietā, kur ir svaigāks gaiss un pagalmā superīgs ozols,» atzīst Aivars Vilipsōns.
***
Aivars VILIPSŌNS
• Tēlnieks un grafiķis
• Dzimis 1964. gada 13. jūnijā
• Precējies, dzīvesbiedre Indra Rubene-Vilipsone. Meitas Grieta (16) un Berta (29)
• Absolvējis Rīgas lietišķās mākslas vidusskolu (specialitāte – dekoratīvā tēlniecība, 1983), Latvijas Mākslas akadēmiju (tēlniecības nodaļu, diplomdarba vadītājs – profesors Alberts Terpilovskis, 1992)
• Personālizstādes: Vienc.Vilipsonc.Vienc. (2009), Niff-niffs, Naff-naffs, Nuff-nuffs u.c. (2010), Sievietes–tilti (2011), Why ne?! (2013), (3 in 1) x 2 (2014.) u.c.
• Sarakstījis grāmatu vilipsōnc/sumpurņa suneti (2011)
• Ieguvis Aleksandra Čaka balvu (2015) par dzejnieka daiļrades popularizēšanu
• Oļģerta Krodera balvas statuetes autors
• Vairākas reizes nominēts balvai Zelta ābele, kurā tiek noteiktas
• Latvijā izdotās skaistākās grāmatas, ir arī tās laureāts