Mākslinieks Ritums Ivanovs. Prieks katrā dienā

Līdz 11. novembrim galerijā Bastejs skatāma mākslinieka Rituma Ivanova personālizstāde Baltā gaisma. Tās atklāšana notika mākslinieka 50. dzimšanas dienā, tomēr Ritums Ivanovs uzsver, ka «cipari vai notikumi nav tik nozīmīgi, svarīgāk ir tas, ko dari tagad, pašlaik».

Jaunajos darbos Ritums Ivanovs pēta, kā gaisma transformējas melnbaltā ogles zīmējumā un plastikā veidotos tēlos. Uz darbiem var raudzīties gan no socioloģiskā aspekta, gan pavisam ikdienišķi, definējot tos kā pasauli ap mākslinieku vai kā sajūtu gaismas gleznas - tā par jauno izstādi vēsta tās rīkotāji. Māksliniekam Ritumam Ivanovam šī ir trešā izstāde galerijā Bastejs, iepriekšējās bija 2013. un 2016. gadā. Sarunā ar Neatkarīgo Ritums Ivanovs stāsta, ka izstādē, kurā ir pēdējos divos gados tapuši un arī daudz senāki darbi, nav nevienas gleznas. «Šoreiz man bija iespēja strādāt ar citiem medijiem, ko es neesmu lietojis personālizstāžu rāmī, un tie ir - skulptūra, zīmējums, grafika, plastika,» saka Ritums Ivanovs. «Šajā izstādē zināmā mērā ir dimensionāli citāda forma, taču kaut kādā mērā saturs un manas intereses ir klātesošas, jo tas, kas mani interesē, mani joprojām interesē - cilvēki mani interesē, cilvēka ekspresija...»

Rituma Ivanova jaunākā personālizstāde Baltā gaisma tika atklāta tieši viņa 50. dzimšanas dienā, bet «pusgadsimta dzīves cipars» viņam esot vien kā apzinātības robežšķirtne. «Es jūtos forši, spēka un sapratnes stadijā, kad man pašam ir interesanti tas, ko es daru, un man ir pārliecība par to, ko es daru, kad man ir interesanti komunicēt par to, ko es daru, un gribas arī dzīvot apzināti,» saka Ritums Ivanovs. Drīz pēc izstādes atklāšanas mākslinieks piedalījies retrītā, no tā atgriezies tikai šīs nedēļas nogalē. «Man tā ir iespēja satikties ar sevi, apzināties sevi. Reizēm saka - aizbēgt no sabiedrības, pabūt ar sevi vienatnē, uzlādēties un saņemt vairāk spēka koncentrēties uz svarīgāko. Mākslinieki jau visu laiku, no vienas puses, bēg prom no sabiedrības, bet nāk arī tajā atpakaļ. Es tāpat bēgu no sabiedrības, kad ieeju darbnīcā, un, kad nāku no tās ārā, es sabiedrībai kaut ko rādu. Tā ir forma, kā satikties ar sevi, un formas var būt dažādas - var staigāt gar jūru, lasīt grāmatu, iet uz mežu sēņot...