No 16.aprīļa Rīgas pilsētas izstāžu zāles „Rīgas mākslas telpa” Intro zālē būs apskatāma latviešu fotogrāfa Imanta Grosa personālizstāde „Dzīve ir citur”. Izstādi veidos autora melnbalto fotogrāfiju sērija, kas tapusi publiskajā telpā jeb pilsētvidē – Rīgā, Tallinā, Stokholmā, Barselonā, Florencē un Ņujorkā.
Life is elsewhere...1 – uz kādas mājas sienas Ņujorkā pamanītais uzraksts piesaistīja autora uzmanību ar savu provokatīvo vēstījumu.
Kāpēc mēs bieži vien esam neapmierināti ar savu dzīvi? Kāpēc mēs pietiekami nenovērtējam vietu, kur dzīvojam un neizbaudām laiku – doto mirkli, kurā dzīvojam? Un kāpēc laimīgas dzīves īstenošanā esam bieži vien orientēti uz citu ģeogrāfisko vietu vai laiku – nākotni?
Mēģinot pārvarēt dzīves šķēršļus, mēs ceram, ka gan jau kaut kur citur – citā vietā vai valstī, vai kaut kad nākotnē sasniegsim pilnību, kas mums ļaus labāk un laimīgāk dzīvot. Iespējams, tieši tas mums traucē izdzīvot šodienu.
Katram no mums ir sava iekšējā telpa – intelektuālā, jutekliskā, garīgā, kas nosaka mūsu vērtību kopumu un notikumu uztveri, tajā skaitā uzskatu par to, kas ir dzīve un laime. Ārtelpā – telpā, kas atrodas ārpus mūsu individuālās telpas, mēs nonākam saskarsmē ar citu cilvēku uzskatiem, sajūtām un vēlmēm, kas bieži vien atšķiras no mūsu. Kopā mēs veidojam telpu, kurā dzīvojam, vienlaikus kļūstot par tās "produktu". Tomēr, piedaloties kopējās telpas veidošanā, mēs ne vienmēr varam inscenēt sev vēlamā formā notikumus un situācijas.
Viens no svarīgākajiem laimīgas dzīves priekšnoteikumiem ir izprast pašiem sevi šodienas ārtelpas kontekstā.
Melnbalto fotogrāfiju sērija, ko personālizstādē „Dzīve ir citur” piedāvā Imants Gross, tapusi publiskajā telpā – pilsētvidē, kur saskaras un līdzās pastāv atšķirīgu uzskatu, vecuma un kultūru cilvēki un ar kuru vairums saista cerības uz labāku nākotni.
Sekojot street photography2 tradīcijām, kas paredz situāciju vai notikumu fiksēt, nevis to inscenēt, autors dažādās pasaules pilsētās – Rīgā, Tallinā, Stokholmā, Barselonā, Florencē un Ņujorkā, fotografē dzīves situācijas un cilvēkus tajās, mēģinot notvert “īpašo mirkli”, kas parāda cilvēkus – sava laikmeta lieciniekus un veidotājus, viņu uzvedības raksturu, emocijas un savstarpējās attiecības.
45 fotogrāfijās, kas uzņemtas kafejnīcās, metro, izstāžu zālēs, ielās un citur, autora radošā pozīcija atspoguļojas fotografējamo mirkļu un situāciju izvēlē – ko iekļaut kadrā un ko nē. Mirkļi zibenīgi uzrodas un pazūd, izaicinot autoru. Imanta Grosa darbiem raksturīgs viegls ironijas un humora pieskāriens, atvērtība dažādību līdzāspastāvēšanai.
"Mēs katrs dzīvojam savu dzīvi – darbojamies ikdienā, kur viss šķiet pazīstams un paredzams, tomēr reizēm mēs jūtamies neapmierināti un apdraudēti. Cik daudz mēs zinām vai izprotam sevi un to, kas notiek ap mums – ārtelpā? Un cik lielā mērā mēs apzināmies, ka piedalāmies tās veidošanā?” vaicā autors.
Viņš uzskata, ka fotografēšanas procesam piemīt spēja saskatīt un notvert to, ko cilvēki ikdienas steigā dažreiz nepamana un palaiž garām. „Tā nav pasīva notikumu dokumentēšana, bet sava veida personiskā reakcija – mans komentārs uz doto situāciju. Izejot ielās un vērojot tajās cilvēkus viņu ikdienā – vidē, ar fotokameras starpniecību es atveros ārpasaulei, es cenšos saskatīt un uztvert kādu īpašu mirkli, kas mani uzrunā, un fiksēt to kadrā. Kļūstot par attēlu, izolēts no sava konteksta – notikuma vietas un laika, šis mirklis var palīdzēt atklāt un labāk izprast telpu ap mums un to, kā mēs tajā dzīvojam. Tā ir viena no iespējām labāk izprast pašiem sevi," atzīst Imants Gross.
Imants Gross (1953) dzimis un uzaudzis Zviedrijā, latviešu ģimenē, kas kā daudzi citi latvieši pēc Otrā pasaules kara nonāca trimdā. Studējis jurisprudenci Stokholmas universitātē (1975-1981) un Briseles (Beļģija) universitātē (1981-1982). Profesionālā karjera ir saistīta ar starptautiskām attiecībām un diplomātiju Latvijā, Zviedrijā, citās Eiropas valstīs un Āfrikā. No 1991. līdz 1996. gadam Imants Gross ir Latvijas Republikas vēstnieks Zviedrijas Karalistē un akreditētais vēstnieks Norvēģijas Karalistē. Pēdējos septiņus gadus dzīvo Rīgā un no 2006. gada vada Ziemeļu Ministru padomes biroju Latvijā.