Glezna lēnā kustībā

© F64

«Varas jēdziens ir mūžam eksistējošs. Ja ne gluži tirāniskā veidā, tad pavisam reāli mūsu ikviena ikdienas dzīvē – mums ir mazāka un lielāka vara, mazāki un lielāki laukumi, kurus izmantot varas spēlēm,» tā, raksturojot iestudējuma Rienci. Triumfs un sakāve idejisko platformu, saka dāņu režisore Kirstena Dēlholma.

Ar Riharda Vāgnera operas iestudējumu Latvijas Nacionālajā operā (LNO) rītvakar tiek atklāts Rīgas kā Eiropas kultūras galvaspilsētas gads. Kā zināms, Rihards Vāgners savu trešo operu Rienci sāka sacerēt Rīgā, un tieši ar šo darbu aizsākās komponista pasaules slava, un operas un komponista saistība ar Rīgu tiek uzsvērta arī šajā jauniestudējumā.

Par mūžam eksistējošo

Šis iestudējums skatītājiem būs jau trešā iespēja redzēt dāņu teātra, operas izrāžu un performanču veidotājas Kirstenas Dēlholmas darbu. Jau 2008. gadā, kad sadarbībā ar Radio kori LNO tika izrādīta gleznopera Operācija: Orfejs, toreizējais LNO direktors Andrejs Žagars izteicis piedāvājumu Kirstenai Dēlholmai veidot kādu iestudējumu mūsu Baltajā namā, tomēr viss palicis vien idejas līmenī. 2011. gadā, kad LNO tika izrādīta viņas kompānijas Hotel Pro Forma un Latvijas Radio kora kopdarbs, multimediālā izrāde Kara daba, piedāvājums atkārtots, bet toreiz Andrejs Žagars uzreiz arī nosaucis darbu – Riharda Vāgnera opera Rienci. «Domāju, ka tolaik nevienam nebija pat ideju par to, ka šis iestudējums varētu būt Kultūras galvaspilsētas atklāšanas pasākums,» atzīst Kirstena Dēlholma. Interesantākais ir tas, ka Vāgners neesot viņas mīļākais komponists, līdz tam viņa nebija strādājusi ar viņa darbiem, turklāt uzreiz pēc Rīgas viņa saņēmusi piedāvājumu veidot Vāgnera operas Parsifāls iestudējumu Poznaņā Polijā. «Es neesmu Vāgnera fane, tomēr nenoliedzami piedāvājums veidot viņa operas iestudējumu man bija liels izaicinājums, jo viņš ir izcils komponists. Zināma likteņa ironija bija tā, ka gandrīz vai vienlaikus man bija piedāvājums veidot gan Vāgnera pēdējo operu Parsifāls, gan viņa pirmo grand operu Rienci, kas vienlaikus ir arī viņa visgarākā opera,» smaidot nosaka režisore, kuras vadībā tapis iestudējums operai, kas Rīgā pēdējo reizi uzvesta pirms 136 gadiem. Režisore atzīst, ka šajā reizē nebūs iespēja redzēt, ja tā var teikt, klasisko Rienci, jo no Vāgnera apjomīgās operas palicis vien koncepts par «tirāna dzimšanu un krišanu, par to, kā Rienci iegūst varu, izmanto to un zaudē to». Un tieši šī līnija režisorei šķiet īpaši aktuāla mūsdienās, kad daudzviet pasaulē notiek gluži analoģiskas lietas. «Paskatieties, kas notiek dažādās arābu pasaules valstīs. Protams, var jau teikt, ka tas ir ļoti tālu no Latvijas, no Eiropas, tomēr tā tikai izskatās pirmajā brīdī. Laimīgā kārtā tur notiekošais nav daļa no Latvijas un Dānijas ikdienas, tomēr tas mūs ietekmē. Tomēr globālajā pasaulē tālums ir tikai šķitums, turklāt ne pārāk sen tieši tas bija realitāte Latvijā,» uzskata Kirstena Dēlholma. Tieši tāpēc viņa «tirāna dzimšanas un nāves» ideju izcēlusi ārā no vēsturiskā konteksta, respektīvi, 13. gadsimta, un ielikusi to mūsdienu kontekstā, jo «varas jēdziens ir mūžam eksistējošs. Ja ne gluži tirāniskā veidā, tad pavisam reāli mūsu ikviena ikdienas dzīvē – mums ir mazāka un lielāka vara, mazāki un lielāki laukumi, kurus izmantot varas spēlēm». Mazliet atklājot sava režisoriskā redzējuma metus, režisore stāsta, ka skatītāji redzēs lielas bildes, ko pat varot nosaukt par tableau vivant, kas tulkojumā no franču valodas nozīmē dzīvā glezna, kas gan nav statiska, bet ir ļoti lēnā kustībā. Iespējams, tieši tas mums, kas dzīvo straujajā un skrejošajā 21. gadsimtā, ir nepieciešams, jo – vajadzīgs laiks, kad mēs neskrienam. «Bildēm ir nepieciešams laiks, lai tās varētu pieredzēt un baudīt. Es esmu bilžu cilvēks. Es veidoju bildes uz skatuves, izmantojot aktierus, dziedātājus, dejotājus... Īsi sakot – uz skatuves redzēsiet komponētas bildes, dziedošus attēlus,» saka režisore. Izrādē skanēs ne tikai mūzika no operas Rienci, bet arī jaunā latviešu skaņu mākslinieka Voldemāra Johansona elektroniskā mūzika.

Prāts un maņas

Pēc tik daudziem gadiem, kuru laikā veidoti vairāk nekā 50 iestudējumi apmēram 30 valstīs pasaulē, viņai nav īsti atbildes uz to, vai mākslas darbiem ir būtiska ietekme uz cilvēka apziņu, dzīves uztveri, dzīvesveidu, vai augstās un skaistās idejas, kurām vajadzētu ja ne kardināli mainīt, tad vismaz kaut nedaudz ietekmēt skatītājus, nepaliek vien uz skatuves. «Teātris šobrīd atrodas milzīgā konkurencē ar citiem medijiem, kas tomēr ietekmē mūs katru dienu. Un pat vairāk: tas, ko mēs ikviens saņemam no interneta vai televīzijas, vai citiem mūsdienu medijiem, ir tik tālu no operas vai teātra. Un tomēr es uzskatu, ka māksla var būtiski ietekmēt cilvēku, pat mainīt to, tieši tāpēc es joprojām, pat pēc 35 gadu darba, esmu šajā biznesā,» atzīst Kirstena Dēlholma. Protams, visi mediji sacenšas par to, lai iegūtu skatītāju uzmanību, tāpēc visi cenšas kaut kā izcelties un būt redzami mediju un kultūras vidē, un ir jābūt ļoti gudriem, lai iegūto uzmanību spētu izmantot «cilvēka apziņas un prāta ietekmēšanai. Tieši tāpēc mēs, performances un instalāciju laboratorija Hotel Pro Forma, meklējam neparastus izteiksmes līdzekļus salīdzinājumā ar citiem kultūras un mediju pasaulē».

Režisore neslēpj, ka tradicionāli iestudētas operas viņu pašu nekādi nesaista un neaizkustina, tieši tāpēc viņa meklē citus izteiksmes līdzekļus, kā radīt «gabaliņu mākslas, kuru nemaitā slikta dziedāšana, manieres un gaume, kā arī amatierisms». Un noteikti savos iestudējumos viņa atstājot gana daudz brīvas telpas, kas domāta pašam skatītājam, respektīvi, viņa reakcijai, viedoklim, interpretācijai, kas varot pat nebūt uzreiz pēc izrādes noskatīšanās, bet, iespējams, uzrasties pēc kāda laika, pat ilga laika. «Es gribu runāt par būtiskām lietām, par kodolu. Arī šajā iestudējumā, protams, ir stāsts, tomēr mēs vēlamies, lai tas būtu ne tikai prāta, bet arī maņu līmenī, lai reakcija uz redzamo ir ķermenim, ne tikai galvai,» saka Kirstena Dēlholma.

Ne par mazu, ne par lielu

«Man patīk Rīga, tā ir pilsēta, kas manā uztverē nav ne par lielu, ne par mazu. Tā ir ļoti rāma un atvērta, tomēr cilvēki ir ļoti rezervēti. Un man patīk šī rezervētā attieksme, jo ir jāpacenšas, lai cilvēkiem piekļūtu tuvāk,» atzīst Kirstena Dēlholma, kurai Latvijā, protams, ir daži draugi, kas radušies, strādājot pie iepriekšējiem projektiem. Lai gan šoreiz māksliniece Rīgā ir jau kopš decembra sākuma un uz mājām Kopenhāgenā devusies vien nosvinēt Ziemassvētkus un gadumiju, viņai nav izdevies redzēt praktiski neko no tā, ko piedāvā Rīgas kultūras dzīve. Nolēmusi gan noteikti aiziet uz Jauno Rīgas teātri, bet iestudēšanas process bijis tik intensīvs, ka laika nav bijis nekam, kas ir ārpus profesionālajiem pienākumiem.

Toties milzīgu iespaidu uz viņu atstājuši Dziesmu un deju svētki, uz kuriem viņa bija ieradusies vasarā. «Es biju laimīga, ka varēju redzēt to milzīgo, šķiet, 15 tūkstošu, dejotāju kolektīvu. Tas nu gan bija milzīgs spēks! Un viss uzvedums – izcili spēcīgs un jaudīgs, bet radīts bez jebkādām spēka struktūrām un atribūtiem. Lai gan tur bija sapulcināti milzīgi pūļi, nevienā sekundē man nebija asociācijas ar kaut ko militāru. Ne tikai dejotāju lieluzvedums, bet visa pilsēta Dziesmu svētku laikā man bija milzīgs pārsteigums,» atceras Kirstena Dēlholma.

Uz jautājumu, ko Rīga un Latvija varētu iegūt no Eiropas kultūras galvaspilsētas titula, režisore, ilgi nedomājot, saka: «Pašapziņu. Latvija ir tik maza valsts, tā tik ilgus gadus ir bijusi zem citas varas spiediena, tāpēc Eiropas kultūras galvaspilsētas tituls varētu atmodināt vairākus spēcīgus strāvojumus kultūrā – cilvēkos, organizācijās, struktūrās... Ceru, ka šis gads nesīs daudzas jaunas iniciatīvas. Jautājums ir – cik daudz no tām spēs dzīvot arī turpmākajos gados. Pieredze rāda, ka, pēc Eiropas kultūras galvaspilsētas pilnvaru nolikšanas, pilsētā daudz kas beidzas. Šis gads var būt kā savdabīgs lifts visai pilsētai.»

Izklaide

Mūziķis Chris Noah (Krists Indrišonoks) nav devies brīvdienās - pēc nupat pilnībā izpārdota koncerta “Palladiumā” viņš nācis klajā ar dziesmas “Kādreiz” videoklipu. Tas vēsta par lidmašīnas pilotiem, kuri uzsākuši savu darba dienu nemaz nenojauš, ka pirmā satikšanās reize izrādīsies pēdējā...

Svarīgākais