Ojārs Rubenis: Teātris kļūst par fabriku

© Reinis Hofmanis F64

Nacionālais teātris gatavojas pēdējām trim šīs sezonas pirmizrādēm. 20. maijā Jaunajā zālē skatītāju vērtējumam tiks nodots Valtera Sīļa iestudējums Pieaugušie (Mājas ekrānā), bet 29. maijā Lielajā zālē pirmizrāde būs Dž. Masterofa, Dž. Kendera, F. Ebsa mūziklam Kabarē Indras Rogas režijā. Jānis Mūrnieks iestudē Teas Dornas lugu Marlēnī, kam pirmizrāde būs 30. maijā Aktieru zālē.

Šonedēļ mediju pārstāvjiem bija dota iespēja ielūkoties Kabarē tapšanas procesā, taču preses konferencē teātra direktors Ojārs Rubenis pievērsa uzmanību arī sāpīgajai finanšu tēmai. Viņš Neatkarīgajai atzina, ka decembrī visās trīs zālēs tika nospēlētas 76 izrādes, «jo decembrī var nopelnīt naudu. Aktieri jau, šķiet, sāk ienīst Ziemassvētkus, jo ar šādu slodzi ir līdz tādam stāvoklim novesti.» Viņš atcerējās, ka pirms astoņiem gadiem, kad kļuva par Nacionālā teātra direktoru, sezonas laikā tika nospēlētas 380 izrādes. Šosezon kopumā būs notikušas 550 izrādes, un tas ir par 68 izrādēm vairāk nekā iepriekšējā sezonā. Vismaz beidzamajos pāris gados direktors, šo rādītāju komentējot, teicis – tie ir griesti. Tomēr izrāžu skaits aug.

Darbs šādā ritmā sāk atgādināt fabriku, secina Ojārs Rubenis un pauž viedokli, ka ir jāpārskata prioritātes un finansējums kultūrai: «Es saprotu, ka mēs nevaram straujā tempā atgriezties pie 2008. gada finansējuma, bet ir jāizskata prioritātes. Ko mēs Latvijas kultūrā stabili paturam, ko nepaturam, uz ko tad mēs ejam? Es uzskatu, ka nevar uzlikt iestāžu vadītājiem kā galveno principu nodrošināt, lai mēs vispār izdzīvojam. Ja mums visu laiku saka, Latvija ir veiksmes stāsts, gribētos, ka par to runājam. Mēs jau izdarām maksimālo, piepildām zāles par 85 procentiem. Zinot cilvēku pirktspēju, vairāk nevaram. Cenas celt nevar, jo tad vispār cilvēki uz teātri nenāks. Esam apburtajā lokā. Paldies Kultūras ministrijai, ka viņi pagājušajā gadā atrada naudu pielikumam – pateicoties iepriekšējai ministrei, kura to naudu izcīnīja. Ja mums visu laiku saistībā ar kultūru jāsaka – naudu izsita, dabūja vai izcīnīja – cik tā var būt?

Kaut kādā veidā ir jāsabalansē, jāpasaka, jā, to mēs varam atļauties, to nevaram, to – stopējam. Ministru kabinetam, ministriem ir tomēr jārunā, vai mums kultūra ir vajadzīga vai nē. Tagad ir Rīga – 2014, izgrūžam lielus līdzekļus, runājam par Laikmetīgās mākslas muzeja celtniecību – varbūt visu reizē nevaram? Bet tad pasakiet to atklāti, necīnieties, slēdzam teātrus ciet...»

Teātra direktors arī uzsver: «Māksliniekiem taču nav kur attīstīties, ja es saku: tagad mums jārada viens kases gabals un tad vēl viens. Ar to es negribu teikt, ka ir slikti kases gabali, arī tiem jābūt, taču mākslā ir lietas, pie kurām jāpieradina. Tas ir tas, ko biju sācis darīt, bet tagad lēnām esmu spiests no tā atteikties. Tā patlaban ir milzīga problēma. Pie viena šāda projekta kā Kabarē vajadzētu strādāt trīs mēnešus, bet man šajā laikā jāizlaiž trīs izrādes! Jo ja nu kaut kas nenotiek, ja kāda izrāde neaiziet, tad ir kāda, kas aiziet. Mākslā visu nevar paredzēt. Visu laiku esi uz plāna ledus.»

Par šo sezonu teātra apkopotā informācija liecina, ka skatītākās Lielās zāles izrādes ir Ināras Sluckas iestudētā ...bagātā kundze... un Sarkangalvīte un vilks Elmāra Seņkova režijā (26 izrādes). Līderos ar 25 izrādēm ir arī Valtera Sīļa iestudētā komēdija Divu kungu kalps. Anno 1963. Aktieru zālē 26 reizes rādītas Elmāra Seņkova Meitenes, jau 23 izrādes piedzīvojis Dāvja Auškāpa pirmais iestudējums Satisfakcija. Jaunajā zālē skatītāko izrāžu trijniekā ir Vladislava Nastavševa iestudētā Vecene, traģikomēdija Žilbinoši Valda Lūriņa režijā un Lūgšana resnajai tantei, ko iestudējis Pēteris Krilovs.

KASE UN MĀKSLA. «Māksliniekiem taču nav kur attīstīties, ja es saku: tagad mums jārada viens kases gabals un tad vēl viens. Ar to es negribu teikt, ka ir slikti kases gabali, arī tiem jābūt, taču mākslā ir lietas, pie kurām jāpieradina,» uzsver Nacionālā teātra direktors Ojārs Rubenis

Izklaide

Muzikāli un cilvēcīgi atšķirīgi, bet stāstā vienoti – četri radošo industriju pārstāvji Abra, Sniegs, Upelnieks un Bārda piedāvā dziesmu “Garā”. “Stāstot personīgās pieredzes un pārdomas par nonākšanu dzīves grūtībās, dziesmā izskan aicinājums nevis grimt dziļāk problēmās, bet raudzīties uz augšu – meklēt izeju un risinājumu,” tā šī negaidītā četrotne piesaka šo dziesmu.

Svarīgākais