Vēl nav tik traki

© F64

«Man patīk vienas pedagoģes teiciens: «Kas tad teātris īsti ir? Tā jau ir tāda apčakarēšana, nekas vairāk tas nav.» Tā tas ir! Ja man izdodas apčakarēt daudzus cilvēkus vienlaikus, tā ir patīkama izjūta. Vēl jo vairāk, ja spēju izdarīt to profesionāli, netērējot savus nervus, un pēc tam justies labi, jo esmu pateikusi cilvēkam to, ko gribēju viņam pateikt. Tad enerģijas apmaiņa ir notikusi,» saka jaunā aktrise Agnese Cīrule, kurai ceturtdien, 29. maijā, pirmizrāde Latvijas Nacionālajā teātrī izrādē Kabarē.

«Sallija, manuprāt, ir meitene, kas nedomā,» Agnese smejot raksturo savu atveidoto varoni jaunajā Indras Rogas iestudējumā. «Viņai pašai nešķiet, ka viņai trūktu inteliģences devas un vajadzētu mācīties; viņai viss ir par un ap slavu. Bet par sevi nevarētu teikt, ka vēlētos ko tādu. Sallijai skatuves aplausi ir kā narkotika – tie viņai ir vajadzīgi vairāk nekā ēst un gulēt. Viņai ir vajadzīgs viņas kabarē un mutuļojošā dzīve. Sevī esmu atklājusi, ka ar mani vēl nav tik traki un bez tā var arī izdzīvot. Gadījumā, ja kaut kas sagrūtu, tas nebūtu tik sāpīgs kritiens.» Agnese nekad nav sapņojusi kļūt par aktrisi; uz to viņu pamudināja režisors Aleksandrs Revzins, tāpēc aktiermeistarība viņai bija kas «jauns un mazliet neiedomājams». «Manuprāt, vēl tagad neesmu īsti aptvērusi, kur esmu iekūlusies,» jaunā aktrise labsirdīgi saka.

Par lielāko teātra vides valdzinājumu Agnese spriež: «Tas milzīgais, milzīgais bezdibenis un nemitīgie atklājumi, kāds spēj būt cilvēks. Jo vairāk es mācos, jo vairāk nezinu, cik grūti sevi noturēt veselīgā tonusā, lai nepazaudētu vienkāršas, normālas dzīves pamatu zem kājām. Negribētu attapties brīdī, kad pazudusi personiskā dzīve un palicis tikai teātris. Tā ir vieta, kur var viegli un ātri aizmirsties, pazust kā bezdibenī un slēpt savas patiesās dzīves lietas.»

Par nākotnes sapņu lomām vai izspēlētajiem tēliem aktrisei šobrīd nav skaidras vīzijas, taču Agnese zina vienu – viņa nevēlas vienveidību. «Tas nav atkarīgs tikai no tā, ka strādāju pati ar sevi, jo, cik daudz tu to vari darīt, ja teātris savā būtībā ir kolektīva māksla? Ir vērtīgi sastapt gudru režisoru un aktierus, kas ir blakus, bet vajag, lai režisors aizrauj. Tāpēc tas viss ir diedziņa galā.» Šobrīd Agnesei pret teātri ir rozā briļļu periods, tāpēc viņas ikdienas ritms ir pakārtots tikai tam. «Man ir skaidrs plāns diviem trīs mēnešiem uz priekšu, kad zinu, ka nedrīkstu būt ārpus pilsētas, ka neaiziešu uz mammas dzimšanas dienu un ka nevarēšu veltīt laiku saviem mīļajiem cilvēkiem.» Viņa stāsta, ka jau pirmajā kursā Latvijas Kultūras akadēmijā viņa aptuveni divpadsmit stundu diennaktī pavadīja skolā, tomēr ir spējusi ar to sadzīvot. «Man līdzās ir brīnišķīgs cilvēks, mans vīrs, kas ik dienu ļauj man atslēgties no tā, kas noticis skolā, teātrī vai citviet,» viņa saka, minot, ka maz laika paliek citām aktivitātēm ārpus vides, kurā viņa šobrīd aktīvi darbojas. «Kad iestājos akadēmijā, daudz dziedāju – dienā kā minimums trīs stundas. Tā bija absolūta sirdslieta! Sākot mācīties, domāju, ka gan jau atradīsies laiks, taču – nekā! Var jau šķist, ka tas ir tāds ziediņu amats, bet tā ir sevis izlikšana un tērēšana, citkārt savu nervu bojāšana. Bet es tērēju sevi visu, un nav tā, ka, aizejot mājās, domāju, ka šodien padziedāšu. Tam vairs nav spēka! Gribas apsēsties un skatīties vienā punktā, un izlikties, ka nekas cits šodien vairs nav jādara, lai gan darāmo lietu vēl ir daudz.»

Agnese ne tikai aktīvi darbojas teātrī, bet mācās Latvijas Kultūras akadēmijas trešajā kurā. Viņa uzteic iespēju apvienot šīs divas lietas, kā studente spējot sevi pierādīt arī uz lielās teātra skatuves. «Tā ir dāvana, ka talants ir novērtēts,» viņa saka un smejot piebilst, ka talants pats par sevi ir Dieva dāvana. «Ir patīkami, ka tevi pamana un vari nodarboties ar to, kas patīk; nav jāatrodas apstākļos, no kuriem gribi tikt ārā, bet gribi atgriezties.» Aktrise ir pārliecināta – viņa atrodas tur, kur vēlas, tāpēc ir apņēmusies pabeigt gan skolu, gan turpināt aktrises karjeru, lai cik grūti šobrīd nebūtu tās apvienot, jo ne vienā, ne otrā neizdarība nav pieļaujama.

Izklaide

Ja kāds mūziķis jums stāsta, ka albuma ierakstīšana un izdošana ir ļoti sarežģīts un teju nerealizējams pasākums, neticiet viņam! Lūk, piemērs: projekts “Pieci pirksti ir dūre” 22. novembrī sniedza savu pirmo un pagaidām arī vienīgo koncertu Vagonu ielas radošā kvartāla kultūrvietā “1983”, un jau pēc pāris dienām šis koncertieraksts bija pieejams vietnē Bandcamp kā albums!

Svarīgākais