Par Patrika Zīskinda Kontrabass iestudējumiem. Habenskis Maskavā, Lukevics Liepājā

Kontrabass ir Patrika Zīskinda pirmā publicētā grāmata – orķestra mūziķa monologs ar remarkām. Daudz tulkotais un iestudētais darbs aktierim un režisoram dod iespēju reflektēt par mākslu sevī un sevi mākslā.

Kontrabasa mūziķa raksturs ir psiholoģiski grodi izzīmēts un garšīgi uzrakstīts, un, kā vēsta Jāņa Krūmiņa tulkojumā 2005. gadā apgāda AGB klajā laistā izdevuma ceturtais vāks, Zīskinds Kontrabasā «portretē standartpilsoni mākslinieka ādā, piedāvādams vienlaikus sociālu analīzi, burlesku, sadzīves komiksu un stingri spriegotu lociņu, kas monologformā apņēmīgi atskaņo cilvēku kopspēles stīgu vibrācijas».

Pirmizdots 1984. gadā, 1988. gadā Kontrabass jau iestudēts Dailes teātrī – tā ir Leona Krivāna monoizrāde Jura Kalniņa režijā. Diemžēl neesmu redzējusi arī režisora Ivara Lūša un aktiera Ģirta Lukevica 2002. gada Liepājas teātrī veidotā Kontrabasa versiju. Pēc divpadsmit gadiem Ģirts Lukevics ir atgriezies pie Kontrabasa, otrā versija tapusi kopā ar režisoru Leonu Leščinski un rādīta Liepājas Cafe Antikvariāts, kur bijušā antikvariāta vietā jaunu kultūras telpu iekārto Mikus un Ieva Fomini. Par senlietu tirgotavu atgādina pulksteņi pie sienām un grāmatu grēdas uz palodzes un grīdas, uz izbūvētās nelielās skatuvītes stāv klavieres un krēsls. Aizkari netiek aizvilkti, Tirgoņu ielas ikdiena paplašina spēles telpu ar dzīvo mainīgo plānu, taču nenovērš uzmanību no galvenā.

Spēles telpa ir maza, istabas teātra tuvplānā aktieris redz katru skatītāju, skatās acīs, pat sarokojas, uzdod jautājumus, kas izrādei piešķir tiešas sarunas formu. Monologu aktieris iesāk klusināti, bet iekšēji jūtams saspiestas atsperes spēks, kas vēlāk arī sprāgst vaļā ekspresīvos izvirdumos. Balss intonācijas, temps, tembrālās pārmaiņas izrādes verbālo partitūru ļauj dzirdēt kā muzikālu kompozīciju – no pianisimo (ļoti klusi) līdz fortisimo (ļoti skaļi), mecoforte (vidēji skaļi), legato (saistoši, plūstoši), allegro (ātri), lento (lēni) un crescendo (pastiprinot skanējumu), con moto (dzīvi, strauji), con brio (ar degsmi) un doloroso (skumji, sāpīgi).

Tas ir izteikti introverts vēstījums un pašanalīze. Izrāde liecina, ka tā ir ļoti nepieciešama pašam aktierim – lai, skaļi runājot par to, kas svarīgi, atgādinātu eksistences jēgu. Savu un katra no mums. Intīmā telpa šo uzticēšanos pastiprina. Svarīgi, ka aktieris vietā, kur Zīskinda varonis atklāj savu vecumu (viņam ir 35 gadi), sauc savu gadu skaitu, nepārprotami norādot uz identificēšanos ar tēlu.

Nevaru paredzēt, kā izrādi uztvertu, ja nezinātu par Ģirta Lukevica aktiera likteni, kurā ierakstīts veiksmīgs sākums Liepājas teātrī, tad gandrīz desmit gadus ilga pauze, atgriešanās un jau pāris gadi ārpus teātra. Tāpēc Ģirta Lukevica Kontrabass ir arī stāsts par aktieri un viņa attiecībām ar teātri, profesiju, ko mīl un nīst, ar kuru sadzīvot ir grūti, bet bez kuras ir vēl grūtāk. Zīskinda varonis ir viduvējība ar lielām ambīcijām. Viens no valsts orķestra kontrabasistiem, kurš dzer alu un fantazē par personīgo revolūciju. Ja izjauks koncertu, izkliedzot sava sapņu objekta, mecosoprāna Sāras, vārdu, lai pievērstu viņas uzmanību – būs lauzis savas dzīves rāmi un ieguvis brīvību, kas gan liks zaudēt nīsto, taču drošības salu.

Ģirts Lukevics šai tēmai liek izskanēt ar hamletisku dziļumu. Risinot grūtās «būt» vai «nebūt» izvēles profesijā, orķestrī un ārpus tā, jēdzieni «brīve» un «nebrīve» atklājas savā ambivalentajā būtībā, kas ieliek cilvēku ārējos un iekšējos rāmjos. Dramatisku dimensiju šajā nosacītajā izvēļu brīvībā piešķir acīmredzamais – stāsts tomēr ir par talantīgu cilvēku.

Pilnīgs pretstats šai kamerstila monoizrādei ir šopavasar A. Čehova Maskavas Dailes teātrī redzētais Kontrabass ar Konstantīnu Habenski. Slavenais un pieprasītais kino aktieris, kurš filmējies arī Holivudā, teātrī nav bieži redzams. Beidzamajā laikā viņš spēlēja tikai vienā Maskavas Dailes teātra iestudējumā – Kirila Serebreņņikova Trīsgrašu operā. Marta sākumā pirmizrādi piedzīvoja Habenska monoizrāde Kontrabass.

Interesanti, ka Ģirts Lukevics un Konstantīns Habenskis ir gandrīz vienaudži, latviešu aktieris dzimis 1971. gadā, Habenskis – 1972. gadā. Habenskim Kontrabass ir iespēja nospēlēt pilnīgi atšķirīgu tēlu no beidzamajos gados kino redzētajām vīrišķīgā varoņa variācijām. Viņš, ieģērbts vismaz izmēru lielākā frakā, kājās zilas zeķes, atgādina klaunu, kurš demonstrē ekscentrisku numuru virkni. Uzlicis grotesku dzīvo masku, viņš runā ātri un nepaguris veikli šiverē pa lielās zāles skatuvi, ko scenogrāfs Nikolajs Simonovs veidojis kā pagraba telpu, kas viscaur izsista ar matračiem (skaņas izolācijai). Jāpiebilst, ka troksnis, kas it kā valda ārpasaulē, abās izrādēs ir kontrabasista iedomas – kad Habenskis atver dekorācijas logu, bet Lukevics – īsto, ir pilnīgs klusums.

Režisors Gļebs Čerepanovs aktierim liek spēlēt uz dažādiem priekšmetiem – viņš ar lociņu velk gan pa metāla kāpnēm, gan gramofona tauri, ar šalli – pa kontrabasa stīgām. Viņš arī sēž kontrabasa futlrālī, mutes bļodā un uz skatītāju acīm neredzama klozetpoda, pēc tam staipot līdzi pie kājas pieķērušos tualetes papīra lenti. Ir vēl daudz visādu triku un gegu, kas gan aktierim ļauj apdzīvot lielo skatuvi, taču tās ir pārāk sīkas lietas inscenējumam. Kaut aktiera atdeve ir simtprocentīga, visa šī ņemšanās, kas atgādina studentu etīdes ar priekšmetiem, ātri kļūst pašmērķīga un pat garlaiko.

Tēla interpretācija gan ir interesanta. Habenska varonis šķiet tipisks «mazais cilvēks», kas varbūt kādreiz tiešām bijis kontrabasists, bet tagad dzīvo savā pasaulē kā kurmis alā, kurā saplūdusi īstenība un iztēle. Neprātis, kura balsī ieskanējušās indīgās skaudības intonācijas atgādina par Saljēri. Kad fantazē, ka izjauks koncertu, izkliedzot Sāras vārdu, un premjerministra miesassargs viņu nošaus, tēlo, ka nošaujas. Tad sāk brukt visa viņa pasaule, un pašu aprok no sienām krītošie matrači. To var uzskatīt par pirmo finālu, jo seko nākamais – pārsteigums. Pēc sižeta, kad grasās doties ārā, lai, iespējams, izjauktu koncertu, viņš, pieķēdējies pie kontrabasa, paliek izejā. Atveras ledusskapis, kurā ielocīta rudmataina sieviete – Sāra. Šis līķis liek atcerēties Zīskinda Parfīma ožas ģēniju Žanu Batistu Grenuiju, kurš slepkavoja skaistākās sievietes, lai vāktu smaržas un radītu aromātu ar pārdabisku spēku, kas galu galā nogalināja pašu. Vai kontrabasists būtu iecerēts kā Grenuija karikatūriskais pretstats?

Taču tas vēl nav viss. Priekškars aizveras un atkal atveras otrajam cēlienam. Tā ir kā vīzija – Habenskis ciešami spēlē kontrabasu (speciāli mācījies), bet lellei līdzīgā Sāra (Olga Voroņina) dzied Hendeļa āriju. Tas nekas, ka dzied viņa slikti. Sapņi piepildās, lai arī pēc nāves?

Konstantīna Habenska Kontrabass – tā ir virtuoza forma, bet pietrūkst personības klātbūtnes. Tās kailās dvēseles aukstajās bijušā Liepājas antikvariāta sienās, ko sasilda Ģirta Lukevica patiesie vārdi un emocijas.

Izklaide

Muzikāli un cilvēcīgi atšķirīgi, bet stāstā vienoti – četri radošo industriju pārstāvji Abra, Sniegs, Upelnieks un Bārda piedāvā dziesmu “Garā”. “Stāstot personīgās pieredzes un pārdomas par nonākšanu dzīves grūtībās, dziesmā izskan aicinājums nevis grimt dziļāk problēmās, bet raudzīties uz augšu – meklēt izeju un risinājumu,” tā šī negaidītā četrotne piesaka šo dziesmu.

Svarīgākais