TEĀTRIS: Paradīze. Kā pīlei ūdens
Martā Liepājas teātrī pirmizrādi piedzīvoja Dž. Dž. Džilindžera jauniestudējums Paradīze, kura pamatā ir Ļubovas Gruzinovas 2013. gadā sarakstītā luga Septiņas dienas paradīzes dzīvē.
Tā ir jaunās krievu dramaturģes fantāzija par Dieva bērniem Ievu un Ādamu, kuri atšķirībā no pirmajiem cilvēkiem vēl nav izraidīti no paradīzes. Dievs ir devis cilvēkiem vēl vienu iespēju dzīvot paradīzē, taču kārdinātājs Lucifers jau atkal uzstājīgi lodā ap Ievu.
Domājot līdzībās, stāstu par Radītāja labajiem nodomiem, kas atkal draud piedzīvot fiasko, jo cilvēki no kļūdām nemācās, var attiecināt uz pašu izrādi. Pretenzija veidot traģikomēdiju (tāds ir šim iestudējumam dotais žanra apzīmējums) atduras pret realitāti – visai pieticīgo materiālu tomēr nav izdevies pacelt traģēdijas un komēdijas starpžanra līmenī.
Lugas autore, cenšoties būt asprātīga, tiražē klišejas, sākot no sievietes un vīrieša tipiskajiem raksturiem, līdz labā un ļaunā mūžīgajai cīņai. Piemēram, Ieva Ādamam jautā: «Tevi vispār interesē mana dzīve?» Vai: «Un, ja runājam atklāti, tādai rozei kā es vajag rūpīgu dārznieku, nevis sakņkopi, kurš nezina, ko viņam ar tādu skaistumu iesākt...» Ādams: «Es prātoju par pasaules un Visuma problēmām...» Un: «Re, rociņas viņai vājiņas, kājiņas mazas, mūžīgi viņai salst un pastāvīgi kaut ko vajag. Tik dod un dod.» Dievs Ādamam: «Ja tev ir garlaicīgi ar sievieti, tātad tu nemāki ar viņu sarunāties! Viņa ir kā grāmata. Bet tu tā arī neesi iemācījies viņu lasīt!»
Mīta dekonstrukcijā ietvertajā apokaliptiskajā vēstī – brīdinājumā, ka cilvēks savā varas apziņā aizgājis par tālu, ir patiesības kodols, par ko šodien smiekli nenāk. Lucifers mēģina Dievu pārliecināt par cilvēku nelabojamo dabu, lauzt viņa ticību labajam, apelējot pie faktiem no Jēzus krustā sišanas līdz pat 20. gadsimta diktatoriem, taču tajā ir daudz moralizējošas frāžainības, kas, īpaši no skatuves, līst pāri kā pīlei ūdens. Džilindžera Paradīze atgādināja neobligātu un nostalģisku pabradāšanu pirms desmit gadiem iestudētās Kaligulas upē, un materiāls to pieļauj. Paradīzes centrs ir Edgara Pujāta Lucifers – cilvēku sabiedrotais ļaunuma uzvaras gājienā un visatļautībā. Edgara Pujāta Lucifers, daļēji iemiesojot autores doto raksturojumu «dzēlīgs radījums ar filozofa prātu un aktiera talantu», ir šarmants kā kinozvaigzne un lunkans kā čūska, kad tinas ap Ievu, bet pat drusku biedējošs, velkot savos tīklos Kainu.
Tiesa, atšķirībā no Kaligulas kritušajam eņģelim nav pretinieku, kaut formāli šo funkciju pilda Kaspara Goda Dievs Ilzes Vītoliņas modelētā puķainā kostīmā, kura vīlēs iešūta ironija. Dievs dažbrīd ir norūpējies vai gražīgs, taču viņam ir vairāk pasīva novērotāja loma, jo cilvēkam jāļauj izvēles brīvība.
Jaunā aktrise Samira Adgezalova mēģina organiski attaisnot Ievas, tāpat kā Edgars Ozoliņš – Ādama tekstus, nospēlējot attiecīgi – valdzinošu, koķetu sievišķību un vīrieša taisnvirziena domāšanu. Savu vienīgo rakstura šķautni ar agresiju demonstrē asinskārais kauslis – Viktora Ellera Kains, bet, zilo krāsu netaupot, mākslinieka citādību attēlo Sandis Pēcis Ābela lomā, un tas ir smieklīgi.
Ja abstrahējas no parodiskā elementa, Mārtiņa Vilkārša scenogrāfija un Mārtiņa Feldmaņa gaismu partitūra, uz skatuves radot Leonardo da Vinči slavenās gleznas Svētais vakarēdiens vizualizāciju, ir skaista skatuves bilde. Punktainajās pidžamās ģērbtos dzīvespriecīgos eņģeļus – izrādes horeogrāfi Lieni Gravu un dejotāju Rūdolfu Gediņu – režisors atbrīvojis no autores sacerētajiem tekstiem, taču viņu kustību valodā pausto bija interesantāk vērot nekā pirmajā plānā notiekošo.