KULTŪRA: Vjatlags un neatkarīgais teātris Krievijā

VJATLAGS. Aktrise Jevgeņija Tarasova un režisors Boriss Pavlovičs dokumentālā izrādē, kuras pamatā ir unikāls vēstures materiāls – Vjatlagā ieslodzītā latvieša Artura Stradiņa dienasgrāmata, slepeni rakstīta uz papirosu papīra un rūpīgi slēpta © Publicitātes foto – Vladimirs Savinihs

Tas ir notikums. Krievijā radīta izrāde Vjatlags, kuras pamatā ir latvieša dzīvesstāsts. Kirovas Dramatiskās laboratorijas un Maskavas Teatr.doc sadarbībā tapušo iestudējumu man bija iespēja noskatīties Maskavā, festivāla Zelta maska starptautiskajā programmā Russian Case, kas katru gadu Krievijas galvaspilsētā pulcē teātra speciālistus, vadītājus, producentus, kuratorus, lai iepazīstinātu ar Krievijas teātra aktualitātēm.

1. daļa. Vjatlags

Kad krievu režisors Boriss Pavlovičs strādāja Kirovā, kāds vēstures profesors viņam iedeva brošūru – latvieša Artura Stradiņa dienasgrāmatu, kuru izsūtītais aizsargu organizācijas biedrs rakstīja Vjatlagā – Vjatkas labošanas darbu nometnē Kirovas apgabalā. Viņš bija nesmēķētājs un uz papirosu papīra dokumentēja savu dzīvi nometnē. Profesors, dodot režisoram brošūru, teicis, lai uztaisot izrādi. Tolaik Boriss Pavlovičs neredzējis, kā šo materiālu varētu pasniegt teātra valodā. Tad pienāca 2012. gads. Maijā, dienu pirms Krievijas prezidenta Vladimira Putina inaugurācijas ceremonijas, Bolotnajas laukumā notika protesta akcija, kuras laikā, izprovocējot sadursmes, tika aizturēti gandrīz trīsdesmit cilvēki. Starp tiem, kuriem tika izvirzītas apsūdzības masu nekārtību rīkošanā un vardarbībā pret policiju, bija arī Borisa Pavloviča students Leonīds Kovjazins. Vairāk nekā gadu pavadījis cietumā, viņš atbrīvots, taču citiem Bolotnajas lietā apsūdzētajiem tiesa piespriedusi vairākus gadus cietumsoda. Tad Boriss Pavlovičs sapratis, ka veidos dokumentālu izrādi – lasīs Artura Stradiņa dienasgrāmatu, lai runātu par nevainīgiem cilvēkiem, kas savulaik cieta no PSRS represijām, un par šodienas notikumiem Krievijā.

To visu Boriss Pavlovičs izstāsta izrādes sākumā. Viņš sēž pie galda, līdzās – aktrise Jevgeņija Tarasova, amnestētā Leonīda Kovjazina sieva. Izrāde sākas un beidzas ar aktrises dziedāto Pūt, vējiņi! latviešu valodā, pa vidu viņa dzied vēl vienu latviešu un vienu krievu tautasdziesmu. Jevgeņija Tarasova lielākoties klusē, bet viņas klusēšana, pār vaigiem ritot asarām, ir piepildīta ar visu to, ko nav iespējams izteikt vārdos, kas paliek aiz lasītā teksta kā sāpes, ciešanas, atmiņas un vēstures fakti. Reiz viņa pārtrauc dienasgrāmatas lasījumu, lai starp Artura Stradiņa dokumentētajām nometnes ikdienas šausmām – badu, nāvi, smago darbu – izstāstītu viņa dzīves gājumu. Artura Stradiņa liktenis bija laimīgs – viņš izdzīvoja, pie viņa atbrauca mīļotā Mirdza, viņš kļuva par tēvu.

Boriss Pavlovičs no koka lādītes pa vienai ņem papirosu papīriņus, nolasa tur rakstīto un pamazām noklāj ar lapiņām visu galda virsmu. Tā ir ar viņa paša roku rakstīta unikālo dokumentu imitācija, daļa oriģinālo lapiņu glabājas mūsu Okupācijas muzejā. Viņš lasa viena – 1942. – gada pierakstus, bet Arturs Stradiņš nometnē pavadīja desmit gadus, kopumā izsūtījumā – divdesmit septiņus. (Jāpiebilst, ka oficiālā informācija liecina – Vjatlagā bija ieslodzīti 180 000 cilvēku, no tiem gandrīz 7000 latviešu.)

Boriss Pavlovičs lasa, bieži kādus teikumus runā no galvas, ieskatoties acīs mums, zālē sēdošajiem. Šad tad viņš pasmaida, darot maķenīt vieglāku teksta satura smagmi, kas nosēžas apziņā un kļūst arvien biezāka. Mazie nometnes ikdienas prieciņi – tikšana pie lielākas ēdiena porcijas vai vieglāka darba, jo veselības stāvoklis neļauj veikt smago – atgādina par īstajām un viltus vērtībām, par svarīgo un nebūtisko, par dzīvību, kas reizē tik trausla un sīksta.

Pāris reižu Boriss Pavlovičs pieceļas, lai kādu daļu lapiņu paņemtu no zāles kaktā atvērtās lūkas un pie loga pakārtā vateņa kabatas. Viņš lasa, sēžot uz lūkas malas, un atkal pie galda, uzvilcis vateni, un es domāju par to, cik viņam tagad ir karsti, bet kā Stradiņam tur sala. Domāju par dzīvi tik cieši nāvei blakus, par ko viņš, dokumentējot aizgājējus, lielākoties raksta bez emocijām. Tās ar starpnieku Borisu Pavloviču izpaužas, kad runa ir par sievu, par kuru izsūtītais neko nezina. Emocijas jau manī virst, kad Stradiņš tur, tālumā, atceras Līgo svētkus un 18. novembrī apēd vairāk nekā kilogramu maizes. Vjatlagā svētki ir tad, kad pilns vēders.

Aplausi bija bagātīgi. Šī izrāde, kuru skatījās tik daudzu tautu pārstāvji, it kā vienoja visus, katram no savas vēstures pieredzes puses pieskaroties kolektīvās atmiņas dzīlēm. Boriss Pavlovičs sola, ka lasīs šo dienasgrāmatu tik ilgi, kamēr Bolotnajas lietā notiesātie būs cietumā. Biļešu ienākumi tiek ziedoti viņiem.

2. daļa. Teatr.doc

Pirms izrādes Vjatlags turpat Teatr.doc jaunajās telpās notika tikšanās ar šī teātra direktori, dramaturģi Jeļenu Greminu. Un stāsts par Vjatlagu, kas ir Teatr.doc repertuāra izrāde, nebūs pilnīgs bez stāsta par šo teātri, kas cietis no varasiestāžu represijām. Proti, kopš dibināšanas 2002. gadā tas pastāvēja kāda nama pagrabā Trjohprudnij šķērslielā. Teātris sevi pozicionē kā dokumentālo lugu teātri, tieši tur savu karjeru sāka dramaturgs Ivans Viripajevs – Latvijā iestudēto darbu Deli deja, Valentīna diena, Jūlijs autors.

Vairāki teātra projekti saņēmuši Zelta maskas balvas. Kā atzina Jeļena Gremina, Teatr.doc uzmanības lokā ir mazā cilvēka dzīve un politiskās aktualitātes. Pirms dažiem gadiem skatījos apcietinājumā mirušā jurista Sergeja Magņicka lietai veltīto izrādi Stunda astoņpadsmit, tāpat Jeļenas Greminas lugas Divi tavā mājā iestudējumu Teatr.doc mākslinieciskā vadītāja, režisora un dramaturga Mihaila Ugarova un Talgata Batalova režijā. Izrāde stāstīja par Baltkrievijas opozicionāru, prezidenta amata kandidātu Vladimiru Nekļajevu un viņa sievu mājas aresta laikā. Vienā no pēcizrādes diskusijām kāds jautāja, vai teātra ļaudis nebaidās, ka Teatr.doc darbība varētu tikt traucēta, un toreiz mums stāstīja par aizdomīgiem cilvēkiem uzvalkos, kas apmeklē izrādes.

Pagājušā gada nogalē teātrī, meklējot «ekstrēmisma ligzdu», notika kratīšana, durvis tika aizmetinātas un aizzīmogotas. Jeļena Gremina uzsver, ka Teatr.doc ir teātris, kas nebaidās. Par rezerves izeju kratītāji aizmirsa, un pārdotās trīs izrādes janvārī tika nospēlētas. Jeļena Gremina stāsta – divas nedēļas pastāvēja iespēja, ka viņu varētu apsūdzēt ekstrēmismā. Iedomājieties – es, vecmāmiņa – ekstrēmiste! –, viņa smaidot nosaka. Divus mēnešus tika meklētas jaunas telpas. Uzzinot, ka potenciālais īrnieks ir Teatr.doc, uzreiz saņemts atteikums, komentējot, ka pagājušajā naktī telpas jau izīrētas.

Jeļena Gremina uzsver – politiskās izrādes Teatr.doc veido par savu naudu. Viņi ir atvērti dažādiem uzskatiem, un fakts, ka vienas izrādes aktrise parakstījusi Putina atbalsta vēstuli, nav šķērslis viņas darbam šajā teātrī. Jeļena Gremina piemin Novosibirskas operas un baleta teātra Tanheizera neseno skandālu, kad Novosibirskas baznīcas vadītājs iesniedzis sūdzību prokuratūrā, jo iestudējums aizskarot ticīgo tiesības. Neraugoties uz lēmumu par labu iestudējumam, panākta direktoru maiņa, bet režisora Timofeja Kuļabina un diriģenta Aināra Rubiķa Tanheizers izņemts no repertuāra. Būt neatkarīgam teātrim Krievijā ir labāk, jo nevar kāds no malas ielikt jaunu direktoru, rezumē Teatr.doc vadītāja Jeļena Gremina.

Izklaide

Šveices Bāzeles kantonā šodien notiek referendums, kurā pilsoņiem jāizlemj, vai tērēt miljoniem eiro starptautiskā Eirovīzijas dziesmu konkursa organizēšanai, ko pretinieki nodēvējuši par valsts naudas izšķiešanu zaimojošam mūzikas pasākumam.

Svarīgākais