Ko mums vajag paspēt paveikt pirms nāves – šādu jautājumu uzdod Margareta Edsone lugā Prāts, kas iestudēta Nacionālajā teātrī. Galvenās lomas atveidotāja Daiga Kažociņa uzskata, ka šo darbu varētu saukt «par 21. gadsimta traģēdiju un, kā jau labai traģēdijai raksturīgi, tā neiztiek bez komisma elementiem».
Amerikāņu rakstnieces Margaretas Edsones luga Prāts vēsta par angļu literatūras profesori Vivjēnu Bēringu, viņa visu mūžu ir pētījusi dzīvības un nāves attiecības XVII gadsimta izcilā angļu autora Džona Donna dzejā, bet tad viņai atklāj audzēju.
Pirmo reizi dzīvē
Skolotāja un dramaturģe Margareta Edsone savulaik šo lugu izsūtījusi apmēram 60 teātriem, bet tikai viens to pieņēma iestudēšanai. Izrāde izrādījās ļoti sekmīga, saņēma vairākas profesionāļu balvas, bet lugas autore – prestižo Pulicera balvu, kam sekoja neskaitāmi iestudējumi daudzviet pasaulē. Nacionālā teātra iestudējuma galvenās lomas atveidotāja Daiga Kažociņa atzīst, ka pārdomas par dzīvības un nāves jautājumu viņai sākušās pirms gadiem četriem. «Loģiski, ka cilvēkam atnāk domas par nāves klātesamību un neizbēgamību. Man tās nebija saistītas ar kāda tuva cilvēka nāvi vai vispār nāves klātbūtni manā dzīvē, patiesībā tajā periodā jutos ļoti labi, bet es nofiksēju to mirkli, kad sāku just nāves klātesamību. Sākumā tas bija neierasts iekšējs impulss, bet šķita diezgan jēdzīgi sākt par to domāt. Daudz domāt. Sarast ar to,» saka Daiga Kažociņa. Aktrise atzīst, ka ir ļoti interesanti strādāt kopā ar režisoru Valteru Sīli, kurš vienmēr atrodot viņai brīnišķīgas lomas labā materiālā. Jāpiebilst, ka Daiga Kažociņa saņēmusi Spēlmaņu nakts balvu nominācijā Labākā gada aktrise 2009/2010. gadā par Katrīnas lomu Deivida Oberna lugā Pierādījums, kas arī tapa Valtera Sīļa režijā. «Esmu spēlējusi gan viņa bakalaura, gan maģistra darbā, man prieks, ka viņš izvēlas mani. Es atļaušos teikt, ka mēs labi saprotamies pat tad, ja strīdamies. Es atļaušos teikt, ka mēs saprotamies. Ir nerakstīts likums, ka starp aktieri un režisoru ir jābūt konfliktam, bet kā spriedzei, nevis kā domstarpībām, proti, spriedze rodas no līdzvērtīgu cīņas partneru dialoga un sadarbības.»
Aktrise atzīst, ka, lai gan aktieri vienmēr gaidot lielas lomas labā dramaturģijā, un šī nenoliedzami tāda ir, tomēr vienlaikus šī esot arī loma, no kuras sākotnēji varējusi pat nobīties. «Man patīk just, kā skatītājs reaģē, elpo, sasprindzinās un pēc tam atbrīvojas, ejot līdzi izrādes notikumiem, bet šī izrāde man jāspēlē nepārtrauktā dialogā ar skatītāju, man uz viņiem ir jāskatās, jāredz viņu acis... Es pirmo reizi dzīvē divas stundas sarunāšos ar skatītājiem. Sākotnēji no tā mazliet nobijos, jo tas tomēr ir jauns izaicinājums profesijā. Pēc šī darba šķiet, ka nu jau mani nekas nevar nobiedēt uz skatuves.»
Mūžīgie jautājumi, kam pieskaras arī šis iestudējums, it kā ir vienmēr aktuāli arī mākslā, tomēr var tikai cerēt, ka tie būs aktuāli arī mūsdienu skatītājam. Daiga Kažociņa teic: «Aktieris ļoti cer, ka izrādei būs skatītāji. Es varētu izstāstīt, kāpēc viņiem būtu jānāk. Tāpēc, ka luga ir ļoti labi uzbūvēta, profesionāla, lieliska, dziļa, ļoti interesantā valodā, tajā tiek izmantoti ļoti daudz tehnisku terminu – sākot no medicīnas līdz literatūrzinātnei, tāpēc skatītājiem būs jāiedziļinās tekstā, kas tradicionāli nav pats būtiskākais teātrī, kurā būtiskākā ir darbība. Otrs arguments – bieži vien mūs piemeklē dažādas problēmas, notikumi, pārdomas, kas bijuši smagi, un cilvēks tās noliek malā nerisinot, lai izvairītos no sāpēm, bet varbūt dažkārt ir vērtīgi kaut caur izrādi par to padomāt. Mūsu sabiedrībā katrs otrais trešais cilvēks ir saskāries ar kādu, kas saslimis ar vēzi. Ja vien pietiek drosmes un spēka, ir vērts atnākt uz izrādi, lai mēģinātu to pārdzīvot. Tā ir neārstējama slimība, nāve arī ir neizbēgama, bet uz to var dažādi paskatīties, proti, kā vieglāk to uztvert, par to domāt.» Kāpēc tā ir kļuvusi gandrīz vai par 21. gadsimta slimību, aktrisei atbildes neesot, lai gan daudz ko varot izskaidrot ar ģenētiku. «Ir teorija, ka vēzis ir izteikta psihosomatiska saslimšana. Esmu domājusi par to, ka sevis neatzīšanas sekas var būt šī slimība. Dusmas, nepatika, nogurums, aizvainojums ir normāla izpausme. Primitīvs piemērs – ja cilvēks nemitīgi vēršas pret sevi, visas negācijas patur sevī, beigu beigās ķermenis sāk vērsties pats pret sevi. Turklāt mana varone nemitīgi nodarbina prātu, bet novārtā ir atstājusi ķermeni. Lugā ir teksts – es sāku ievērot savu ķermeni, tātad, tikai pateicoties slimībai, viņa sākusi aptvert, ka viņai vispār ir ķermenis. Cilvēkā jābūt balansam starp prātu, jūtām, emocijām un ķermeni.»
Piecu gadu maratons
Daigai Kažociņai šī ir jau 15. sezona teātrī, un nākamajā sezonā viņa, iespējams, tajā debitēs arī kā režisore. «Ir salīgts arī ar Dirty Deal Teatro,» smaidot nosaka diplomētā režisore un piebilst, ka režijas studijas nav bijušas tikai prāta asināšanai, ka nākotnē viņa cer strādāt arī par režisori, malā neliekot pamatprofesiju. Daigai Kažociņai ir arī savs skaidrojums, kāpēc pēdējā laikā samērā daudzi aktieri izvēlas studēt režiju. «Acīmredzot viņiem ir par maz interesanti profesijā. Diemžēl man nāksies izteikt nelielu pārmetumu lielai daļai savu potenciālo skatītāju, kuru prasības pret teātra mākslu ir kļuvušas ārkārtīgi pieticīgas. Pēdējā laikā skatītāji arvien biežāk izsakās, ka pēc nogurdinošas darba dienas un ikdienas rūpēm negrib skatīties nopietnas izrādes, turklāt trīs stundas! Daudz labāk šo laiku gribot pavadīt smaržīgā vannā vai skatoties kādu seriālu. Liela daļa publikas grib, lai viņus izklaidē, lai netiktu pārāk noslogots viņu prāts un emocijas. Laba komēdija – tāds ir pieprasījums, bet ar to ir par maz aktierim kā personībai, tāpēc daudzi mēģina rast veidu, kā interesanti dzīvot teātra pasaulē.»
Savukārt savas studijas Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātē viņa dēvē kā «prāta asināšanu, lai tas nenotrulinās līdz ar vecumu. Turklāt visiem jau mazliet grūti pašiem piespiesties, bet studijas ir rāmis un stimuls, kas dzen uz priekšu, uz mērķi. Taču studēt ir interesanti, tas paplašina redzesloku. Filozofijas studijas man iedeva ne tikai plašāku redzesloku, es pārstāju uz daudz ko skatīties pārāk subjektīvi, no viena skatpunkta, pārstāju būt kategoriska. Daudz plašāk atvērās apkārtējās pasaules krāšņums.» Šobrīd aktrise nolēmusi mazliet iepauzēt ar studijām, lai gan, iespējams, nākotnē varētu riskēt ar doktorantūru. «Pašlaik varētu vienkārši pastrādāt. Šobrīd man aktuālais jautājums ir cits, vai man ir tik daudz spēka, talanta un prāta, lai es varētu taisīt izrādes, – tas mani interesē.»
Trīsvienība
Lai justos labi un sevi uzturētu formā, Daigai Kažociņai esot nepieciešams labs miegs, prāta asināšana un draugi, un tam arī galvenokārt tiek veltīts viņas brīvais laiks. Tā gluži neesot, ka teātrī tiek pavadītas visas dienas no rīta līdz vakaram. «Ir pat daži mēneši, kuros atbilstīgi repertuāra izkārtojumam izrāžu vakaros ir ļoti maz. Piemēram, kad ir «žurku sesijas» vai koncerti, tad no rītiem ir mēģinājumi, bet pārējais laiks ir manā rīcībā,» saka Daiga Kažociņa. Brīvie vakari nereti tiek veltīti, skatoties kolēģu darbus, taču bieži vien virsroku ņemot grāmatas vai filmas. «Patiesībā līdz šim visu brīvo laiku apēdušas studijas, kad vajadzēja lasīt un rakstīt studijām nepieciešamo,» noteic aktrise. Pēc diplomdarba nodošanas pērnā vasara bijusi brīva, to pavadījusi pie sava tēva netālu no Smiltenes, darot visus lauku darbus, kas «bija brīnišķīga un lieliska pārmaiņa pēc intensīvas prāta piepūles. Tādus darbus daru ar lielu prieku un aizrautību, jo fizisks darbs svaigā gaisā ir labas pārmaiņas.»
Jau desmit gadus viņas ikdiena paiet bez televizora, kas «izmests, un dēļ tā nekas nav zaudēts. Sarunās teātrī var nojaust aktuālo sociālo interešu loku, bet interneta izmantošana veicina personības attīstību – varu izvēlēties, ko skatīties un izvēlēties par vērtīgu, man neviens neuzspiež, kas man jāskatās, ko svarīgi un vērtīgi zināt. Es vienkārši pārstāju skatīties televizoru, tur man nebija nekā interesanta.»
Lai sevi fiziski uzturētu formā, aktrise izvēlas skriešanu un bikram jogu. «Jā, tā ir mazliet sevis spīdzināšana, bet tā ir saprotama un vērtīga sevis spīdzināšana, jo, protams, tas ir smagi, īpaši sākumā, bet es neesmu nekāda sadomazohiste, – ir skaidri saprotams, kā tiek trenēts ķermenis.»
Savu ikdienu Daiga Kažociņa nevar iedomāties bez draugiem, kas viņai «sagādā pietiekami daudz pārdzīvojumu un jaunus impulsus. Daudzi mani draugi nav sociāli pareizi. Viņiem ir drosme atļauties paskatīties uz sabiedrības normām, akli nevadoties pēc vērtībām, kuras nedrīkst pārkāpt. Katra satikšanās ar šādiem cilvēkiem ir bagātinoša. Šādus un tādus priekšrakstus ievēroju, lai būtu atbildīga sociāla būtne un lai spētu komunicēt ar cilvēkiem, kam ir būtiski šādi priekšstati, bet es dzīvoju tā, kā man ir labi dzīvot.»
Daiga KAŽOCIŅA
• Nacionālā teātra aktrise (kopš 2000. gada)
• Dzimusi 1974. gadā Cēsīs
• Neprecējusies
• Absolvējusi Valmieras Viestura vidusskolu (1993), Kultūras koledžu (programma Masu pasākumu režisors, 1996), Latvijas Kultūras akadēmiju (bakalaura grāds programmā Dramatiskā teātra aktiera māksla (2000) un maģistra grāds programmā Dramatiskā teātra režijas māksla (2014)) un Latvijas Universitāti (bakalaura grāds programmā Vēsture un filozofija (2011))
• Saņēmusi Spēlmaņu nakts balvu nominācijā Labākā aktrise 2009/2010. gadā. Saņēmusi Elzas Radziņas kulonu kā 2009./2010. gada sezonas Nacionālā teātra labākā aktrise. Par Polinas lomu izrādē Ienesīga vieta nominēta Spēlmaņu nakts 2003 balvai nominācijā Gada aktrise otrā plāna lomā.
• Par iestudēto izrādi Ievainotie saņēmusi festivāla Patriarha rudens 2014 galveno balvu