Krievijas režisora Konstantīna Bogomolova otrā izrāde Liepājas teātrī Mans blasters ir izlādējies ir izaicinošāka par Stavangeru. Režisors šoreiz pats sarakstījis scenāriju, ko caurvij nāves tēma. Tomēr izrādes laikā jādomā arī par pilnīgi pretējo – par dzīvību, tās vērtību un piepildījumu.
Stilistiski Blasters atgādina Varšavas Nacionālajā teātrī Konstantīna Bogomolova iestudēto Vladimira Sorokina Ledu (2014). Arī Liepājas teātra jauniestudējums veidots ļoti līdzīgi. Arēji visai statiska darbība, atsvešināta izteiksme, aktieri ļoti reti ar intonācijām krāso tekstu, kas piešķir teiktajam attieksmi. Runājot aktieri Agnese Jēkabsone, Mārtiņš Kalita, Kaspars Kārkliņš, Inese Kučinska, Ģirts Lukevics, Gatis Maliks, Everita Pjata stāv, sēž, guļ. Mākslinieces Larisas Lomakinas veidotajā telpā – cinka krāsas metāla kastē – viņi darbojas kā teksta mediji, ģērbušies neitrālās ikdienas drēbēs, sievietes bez īpaši veidotām frizūrām un grima. Režisors it kā atslogo skatītāja redzi, lai maksimāli koncentrētu uzmanību uz dzirdi, uz saturu. Lakoniskā skatuviskā darbībā iekausētais teksts – savstarpēji nesaistīti reālistiski un fantastiski atgadījumi, stāsti, dialogi – ir iztēles un asociāciju ierosinātājs. Izrādes laikā uz personīgās skatuves galvā kāpj savas fobijas, pieredzes tēli un citi, aicināti un neaicināti viesi. Tāpēc katram šī izrāde būs par kaut ko citu, jo tā ļoti tieši, arī ar necenzētu leksiku un kakas fotogrāfiju TV ekrānā runā par mums un mūsu laiku.
Paradoksu mīļotājs Bogomolovs, savienojot it kā nesavienojamo, rada nozīmēm bagātu vēstījumu, kas intensīvi kairina prātu. Viņš apraksta dažādas ar nāvi saistītas situācijas, taču tām cieši blakus ir kontrastainā dzīve. Piemēram, pilsētas blokādes laikā, kad plosās bads, aukstums un nāve, satiekas viņš un viņa, un, kad viņa nomira, viņš to apēda – jēlu, plēšot ar zobiem mīļotās miesu. Fantazējot par apbedīšanas procesu kosmosā, transportējot turp zārkus un tādējādi katram mirušajam kļūstot par zvaigzni, savienota salta ironija un emocionāla metafora, ar ko tiek mierināti mazi bērni, kad miris kāds no vecākiem: mamma pārvērtīsies par zvaigzni un raudzīsies uz tevi no debesīm, u. tml. Bogomolovs ar Gata Malika muti runā par sauli kā milzīgu, nedzīstošu brūci, bet no jebkuras brūces nāk siltums, ko aktieris nodemonstrē, iedurot sev pirkstā. Šo domu attīstot, nonākam pie secinājuma, katrs ir saule – bezgalīga siltuma avots un iznīcinoša uguns bumba.
Emocionāli aizskāra stāsts par deviņdesmit gadu veco tēvu un septiņdesmit gadu veco dēlu – viens dzīves nogrieznītis, kurā ēd putru un abi dodas pastaigā. Tēvs sēž uz soliņa un piekodina dēlam neaiziet pārāk tālu, lai paliek viņa redzamības lokā. Tas ir stāsts par lomām, kas gadu gaitā nemainās, bet fonā iztēlē redzu baltu tēlu ar izkapti. Apziņa, ka nāve ir ļoti tuvu, ka šķiršanās būs drīz, bet vēl pirms aiziešanas ir vientulība, un nebūs, kam dot putru vai ko pieturēt, ejot pastaigā, liek domāt par mīlestību, kas izpaužas sīkajās, ikdienišķajās lietās. Izrāde runā par dīvainu, slimīgu mīlestību, ko atklāj epizode par sievieti, kura par seksa partneriem izvēlas mirstošos, un stāsts par skolotāju, kurš, ļoti mīlot bērnus, tos sadedzina. Tā ir diagnoze, kas liek aizdomāties par mīlestības vārda veltu valkāšanu – šķietami cēlu žestu, ar žēlumu maskējot savu vājumu, vai postošu rīcību, ļaujot vaļu destrukcijai un mānot sevi ar ilūziju, ka tā iespējams paturēt to, ko citādi noturēt nav iespējams.
Konstantīns Bogomolovs līdz absurdam noved kristietības pamatu – kristiešu un Dieva abpusējo mīlestību, kas sola mūžīgo dzīvi Viņa mūžīgajās mājās debesīs. Bogomolovs spēlējas ar domu, ka cilvēki nāvi ir sajaukuši ar mīlestību un nāve ir patiesas mīlestības akts. Tas nozīmē, ka sekss ir nāve un tāpēc maukas ir staigājoši miroņi. Viņš savu koncepciju pierāda, miruša cilvēka zārkā guldīšanu kapā salīdzinot ar dzimumaktu. Šo varētu uzskatīt par lielāko izrādes provokāciju, ko katrs var interpretēt, kā vēlas. Izrādes autors arī apgalvo – nogalināt nozīmē mīlēt, tas ir slepkavas un upura kaisles akts. Man tas atgādināja Patrika Zīskinda romāna Parfīms slepkavu Grenuju ar fenomenālo ožu, kurš, veidojot savu parfīmu, jauca kopā mīlestību un nāvi – nogalinot jaunās meitenes, ieguva viņu smaržu. Bogomolova domas pavediens par mīlestību un nāvi aizved līdz psihoanalīzei. Erosa un Tanatosa ciešo savienību pamatojis Zīgmunds Freids, attīstot domu par to, ka cilvēka rīcību nosaka dzīvības un nāves instinkts. Pateicoties tiem, cilvēks jūt vajadzību apmierināt kā seksuālos, tā agresīvos impulsus. Tā ir radošā un destruktīvā spēka mūžīgā cīņa. Blasters liek domāt par nāvi dažādos tās aspektos un vispirms jau par tās nemitīgo klātbūtni ikdienā no savas dzīvības trausluma apziņas līdz pavisam banālai, taču cilvēkiem nereti raksturīgai īpašībai nogalināt ar vārdiem vai ikdienišķās situācijās nevainīgi draudēt to darīt.
Šo izrādi uztvēru kā Stavangerā iesāktās tēmas radikālu turpinājumu, kas pievērš uzmanību šodien valdošajai agresijai un destruktīva spēka izpausmēm visapkārt, kas raisa neiecietību, vienaldzību, nocietināšanos. Bija jādomā par dzīvajiem miroņiem, par eksistēšanu pilnasinīgas dzīves vietā, par likteņa un apstākļu varu un cilvēka spējām un atbildību ietekmēt Erosu un Tanatosu sevī.