DZĪVESVEIDS: Pašiem savs Šerloks Holmss

«Uzzinot lomu sadalījumu, sajūta bija ārkārtīgi dīvaina: domāju, no kura gala ķerties klāt šim varonim, kas ir tik leģendārs un tik daudz interpretēts,» saka Nacionālā teātra aktieris Egils Melbārdis. Viņš spēlē Šerloku Holmsu Valda Zilvera un Jura Hirša mūziklā Bāskervilu leģenda, kas tapis pēc Artura Konana Doila slavenā šausmu romāna motīviem un ko Nacionālajā teātrī iestudējis režisors Edmunds Freibergs. Pirmizrāde – ceturtdien.

«Pēdējā laikā ir ļoti populāri Šerloku Holmsu atkal atdzīvināt un dažādos veidos radīt no jauna, laužot padomju paaudzes stereotipus, kādam viņam ir jābūt. Ja kādreiz likās, ka ideālais Holmss jau ir uzfilmēts un no jauna tam ķerties klāt, mēģinot pasniegt savādāk, noteikti draud ar neveiksmi, tad šodien tas jau šķiet pat interesanti. Pats emu redzējis jau piecus variantus, un nu mums, latviešiem, ir arī pašiem savs! Turklāt pašu radīts – libreta autors ir mūsu pašu Juris Hiršs, mūzikas autors ir mūsu pašu Valdis Zilveris. Un tas, ka šis iestudējums nav adaptēts, bet ir oriģināls, jau vien ir ko vērts!» uzskata galvenās lomas atveidotājs. Un viņš nav dzirdējis, ka Šerloks Holmss jelkad būtu iestudēts mūziklā.

Pirmoreiz mūziklā

Egils Melbārdis atzīstas, ka šī loma viegli nedodas rokā. «Es esmu dramatiskā teātra aktieris, un dziedāšana vienmēr bijusi mazliet pakārtota. Lai arī nospēlētas jau daudzas dziedošas lomas – izrādēs Čigāns sapnī, Indriķa hronika, Sfinksa, Hotel Kristina, Adata, Kabarē, katru reizi tas ir citāds izaicinājums. Īpaši man, kuram nav akadēmiskas muzikālās izglītības. Par to, ka vispār dziedu, esmu milzīgu pateicību parādā savai vokālajai pedagoģei Anitai Garančai.»

Aktierim jau bijusi pieredze ar leģendāru tēlu – Zigmara Liepiņa un Kaspara Dimitera muzikālajā drāmā Vadonis Egils Melbārdis spēlēja Kārli Ulmani. «Tas bija vēl provokatīvāks tēls, un tur bija atbildība arī par vēsturisko patiesību un tās interpretāciju. Šajā gadījumā tā tomēr nav vēsturiska persona – tā ir pasaka, jā, pietekami leģendāra, un tomēr šis materiāls ļaujas improvizācijai un mūsu interpretācijai.»

Jānītis neklibo

Egils Melbārdis sarēķinājis: 90 procenti viņa ikdienas paiet Nacionālajā teātrī, un atlikušos 10 procentus aktieris aizpilda ar tik daudzām citām aktivitātēm, ka šķiet, to visu pagūt ir neiespējami. Viens no viņa papildu darbiem ir bārmeņa Gunāra loma TV3 seriālā UgunsGrēks, kur viņš filmējas jau kopš šī seriāla pirmsākumiem, kad to vēl rādīja Latvijas televīzijā ar nosaukumu Neprāta cena. «Bail sameloties, jau cik gadu. Vairāk nekā desmit,» aktieris pasmaida un saka, ka viņu joprojām pārsteidz cilvēku reakcija uz atsevišķiem notikumiem, kas tiek attēloti seriālā, un kā tāpēc mainās attieksme pret viņu.

Pirms kļuvis par Gunāru, Egils Melbārdis spēlēja Nārbuļu Jāni LTV daudzsēriju filmā Likteņa līdumnieki, un tai laikā skatītāji viņu asociēja ar šo tēlu. «Tolaik pirmoreiz saskāros ar šo īpatnējo situāciju, kad, ejot pa ielu, kāda sieviete ķēra mani pie rokas un teica: «Jānītis neklibo!» Tas bija pirmais pārsteigums un šoks, ar ko kādu brīdi bija grūti sadzīvot. Bet – cilvēks jau pierod pie visa,» aktieris nosaka un nu jau apzinās, ka arī tāda veida atpazīstamība ir daļa no profesijas.

Karājas pie dēļa

Vēl viens lauciņš, kurā Egils Melbārdis darbojas jau padsmit gadu, ir filmu, seriālu un raidījumu ierunāšana. «No vienas puses, teātris ir ļoti pašpietiekams. Tā izveidojies, ka ļoti maz draugu man saglabājušies ārpus teātra, un, ja tādi ir, tas pārsvarā ir viņu nopelns. Lielākoties mani draugi ir teātrī, mans smagais darbs un lielais gandarījums ir teātrī, mana izklaide ir teātrī, un līdz ar to es šai kastītē varu dzīvot pilnvērtīgu dzīvi. Tur it kā nekā netrūkst, un tai pašā laikā man ir prieks strādāt ārpus teātra – vai ar citu teātru kolēģiem seriālā, vai ierunāt filmas, vai vadīt dažādus pasākumus, kas ir iespēja nokļūt pie cilvēkiem ārpusē,» stāsta Egils Melbārdis.

Savā vasaras atvaļinājumā viņš ir pieprasīts kāzu vadītājs. Un, tā kā viņš vada kāzas ne tikai latviešu, bet arī krievu un angļu valodā, aktierim ir iespēja, kā pats saka, sajust jaunās pasaules elpu – kad latviešu meitenes precas ar irākiešiem, itāļiem, somiem. Šīs kombinācijas esot neiedomājamas, un kultūru sadursme uzrādās tieši kāzu organizēšanas laikā. Nereti tas esot liels pārsteigums arī pašiem jaunlaulātajiem, kad viņi pēkšņi uzzina, kas tad tie latvieši ir, kādas viņiem ir kāzu tradīcijas un ka tās tagad būs jāpieņem un ar tām jāsadzīvo.

«Protams, teātris ar mani rēķinās, un man ir jārēķinās ar teātri. Un tas nozīmē arī to, ka dažkārt nākas pateikt nē nopietniem un labi apmaksātiem projektiem ārpusē,» stāsta talantīgais aktieris, norādot, ka šā brīža situācijā viņš nevar atļauties uz ilgāku laiku pazust no teātra. «Tad, ļoti iespējams, tu pazūdi pavisam. Pilnvērtīga iespēju izmantošana šajā laikā nav iespējama.»

Egilam Melbārdim patika, kā viņa kolēģe seriālā UgunsGrēks Regīna Devīte (Zenta) kādā intervijā uz jautājumu, kā viņa plāno savas brīvās dienas, atteikusi, ka aktieriem ar to maz ir jānodarbojas, jo viņu dzīve karājas teātrī pie dēļa. «Es tam piekrītu. Un šo plānu nevar izmainīt ne slimība, ne bērna piedzimšana, ne tuvinieka aiziešana. Lai kas arī notiktu, ir jāpaskatās blokā, kas man šodien jādara teātrī...».