SARUNA: Prioritātes tagad ir ļoti skaidras

Viņa ir piedzīvojusi trīs Rūdolfa Blaumaņa lugas Skroderdienas Silmačos iestudējumus un nospēlējusi tajos jau četras lomas. Vispirms viņa bija mazā Tonija režisora Valdemāra Zandberga 1984. gada iestudējumā Liepājas teātrī. Režisora Edmunda Freiberga 2002. gada skatuves versijā viņa spēlēja gan Ieviņu, gan vienu sezonu – arī Zāru. Bet jau sesto sezonu – 2010. gada iestudējumā, ko veidojusi Indra Roga – Nacionālā teātra vadošā aktrise Dita Lūriņa-Egliena ir lepnā Silmaču saimniece Antonija.

– Kādas ir tavas pirmās atmiņas no Silmaču sētas?

– Kad biju maza un spēlēju Toniju, man viss, kas notika uz skatuves, likās absolūti pašsaprotami. Tāpat kā tas, ka ar šo izrādi braucām izbraukumos – desmit dienas apkārt pa brīvdabas estrādēm. Es to visu pieņēmu. Atceros lielu vēju, kas sagāza visas dekorācijas. Bija arī tik stiprs lietus, ka pludoja visa estrāde, bet visi spēlēja tik un tā. Ilga Martinsone, kura spēlēja Antoniju, gādājot, lai es nesalītu, iesūtīja mani iekšā. Un tad es domāju: kāpēc, kas tad vainas lietum?! Es taču neesmu cukura gabaliņš, ka man jāiet slēpties no lietus! Jā, man kā bērnam tas viss bija liels piedzīvojums.

– Vai šis piedzīvojums izšķīra tavu izvēli par labu aktrises profesijai?

– Nē, tas jau bija izlemts senāk. Tādā ziņā šī izrāde nav mani ietekmējusi, nav pie vainas, ka esmu aktrise.

– Iepazinusi jau četrus vienas saimes tēlus, vari noformulēt, kādu vēstījumu šai darbā katrs no viņiem nes?

– Vispār jau Skroderdienas Silmačos ir par dullumu – par jūtu, mīlestības un vienkārši par dzīves dullumu. Un, manuprāt, tāpēc arī latvietim šī luga ir tik mīļa. Jo latvietis par sevi parasti raksta ļoti smagnēji, mēs arī domājam, ka esam smagnēji, bet šai Rūdolfa Blaumaņa darbā parādās tas dullums, kas latvietim tomēr piemīt, un te tas uzplaukst krāšņi kā puķe.

Ieviņai ir padsmitnieka dullums – viņa ir kā atskabarga, neklausa vecākus, jo ir jānoprovē pirmā mīla un pirmais viskautkas. Tāpat kā Rūdim ar Kārlēnu – pirmais cigārs un pirmais papiross, pirmās jūtas un pirmā buča. Zārai, protams, ir lielās mīlestības dullums. Dullums stāties pretī pasaulei, pretī priekšstatiem, pretī nabadzībai, jo viņa arī grib būt laimes cienīga. Bet Antonija dullojas visvairāk. Viņa visvairāk mēģina atrast un izplēst savu laimi. Varbūt sākumā ne tai vietā meklē, bet varbūt tieši tāpēc tas viņas Jāņu trakums ir tik krāšņs. Nu, tā sanāk, ka tas kods visiem ir viens.

– Ar ko konkrēti tev ir interesantas Skroderdienas Silmačos?

– Man, protams, patīk šī tradīcija kā tāda. Un, man liekas, ir ļoti būtiski šo tradīciju nosargāt. Tas ir fenomens, kas jāsaudzē, jāauklē un jāattīsta. Es jau no bērna kājas zinu no galvas visus tekstus un vienmēr ļoti priecājos par publiku, kas arī tos zina. Un mani joprojām mazliet izbrīna, ka ir cilvēki, kuri nepārzina šo darbu. Protams, Antonijas loma man ir ļoti īpaša. Grētai [meitiņai] nebija vēl divi mēneši, kad pagājušajā sezonā nācu spēlēt Antoniju. Nu, es nekādi nevarēju viņu atdot citai! Tas man bija neiedomājami. Tāpat kā Jāņi nav iedomājami bez Silmačiem, tāpat man bija vajadzīga tā sajūta, ka es stāvu uz skatuves, un nāk viss kolektīvs, un it kā es esmu tā saimniece... Jā, tā ir ilūzija, es zinu, bet tajā pašā laikā šis ir tas mans laiks teātrī – mans laika nogrieznītis, kurā varu šo lomu spēlēt. Tie ir mani gadi, un es tos izbaudu.

– Kas tevī ienāk no Antonijas?

– To jau tā grūti saprast, kā tās straumes nes un kurā brīdī kas ieplūst – kas man no viņas, kas viņai no manis. Nu, tādas mēs abas esam!

– Pēc Blaumaņa norādēm Antonijai ir 28 gadi. Atceries sevi šajā vecumā?

– Kaut ko atceros, jā. Tas bija 2006. gads, un tai gadā man piedzima Ernests. Nu jau trešo gadu arī viņš ļoti gaida Skroderdienas Silmačos, jo viņš iet tautā, līgotājos, un tādā veidā kopā ar mums izbauda šo svētku tradīcijas.

– Kā tu domā, vēl pēc piecdesmit gadiem latvietim būs vajadzīgas Skoderdienas Silmačos?

– Es esmu optimiste – domāju, ka jā. Jo, ja tā padomā, es vien ar Silmačiem esmu nodzīvojusi jau trīsdesmit gadus. Un kas tad ir vēl piecdesmit?! Iespējams, ka vēl pati pēc piecdesmit gadiem lēnām vilkšos tautās un kāds no jaunajiem mani pieturēs... Jā, es esmu optimiste!

– Vai, tavuprāt, Blaumaņa Silmaču māju latvietis atšķiras no mūsdienu latvieša?

– Es domāju, ka pēc savas būtības un rakstura neatšķiras gan. Laiks ir mainījis daudzus apstākļus, bet apstākļi – domāšanu un reakcijas. Bet pašu raksturu... Nu nē, tas nav mainījies! Man liekas, ka tieši tāpēc Skroderdienas Silmačos joprojām ir skatīju mīlētas, lai cik tā būtu it kā māžošanās, it kā ņemšanās, it kā teātris. Bet latvietis tur ierauga un atpazīst savu kodu. Tāpēc gribas teikt, ka pēc savas būtības un sava kodola latvietis nav mainījies. Mugurkauls ir tas pats.

– Kādas ir tavas bērnības Līgo svētku atmiņas?

– Pieaugušie sēž pie ugunskura, bērni kaut kur apkārt skrien. Tie nebija mani mīļie svētki, nē. Varbūt tāpēc man tik mīļas ir Skroderdienas Silmačos teātrī – ka šī izrāde to visu kompensē.

– Kā ir tagad?

– Kad man jautā par Līgo svētku tradīcijām, parasti saku, ka mana tradīcija ir strādāt – vai dziedāt, vai vadīt šo svētku pasākumu. Un tad pret rītu kaut kur ievelties. Bet šie būs otrie Jāņi manā pieauguša cilvēka dzīvē, kad es nestrādāšu un kopā ar ģimeni mēģināsim šos svētkus svinēt.

– Kāda tev bija šī sezona teātrī?

– Atgriešanās sezona. Patiesībā – krāšņa un ļoti piepildīta. Sākām ar Miglu pie Indras Rogas. Tad man sanāca ielēkt brīnišķīgā izrādē Ezeriņš, ko darīju ar lielu prieku un baudu un kas man bija arī liels izaicinājums. Pēc tam bija darbiņš pie režisora Vladislava Nastavševa – izrādē Idiots, kas ir krāšņa atkal savā veidā. Un tad – Bāskervilu leģenda, atkal kaut kas pilnīgi cits. Nu un tagad – Skroderdienas Silmačos.

– «Atgriešanās sezona» izklausās tā, ka pamazām mēģināji atgriezies apritē, bet četras jaunas lomas – tas ir daudz!

– Tagad tā uzskaitot, tiešām sanāk daudz. Bet es domāju, ka man izdevās noturēties zināmā līdzsvarā starp teātri un mājām – ka teātris mani tomēr tik ļoti neiesūca tai melnajā caurumā, ka es pavisam nebiju mājās. Jo, kad tu apzinies, ka mājas tev ir svarīgākā vieta, visu var samērot un sabalansēt, lai mājās tevis nepietrūktu. Šo līdzsvaru mēģināšu noturēt, cik ilgi vien spēšu. Jo tā tomēr ir veselīgāk.

– Vai ģimenes dzīvi, kurā aug divi bērni, un darbu teātrī var saskaņot tandēmā?

– Kaut kā jau var. Ar dievpalīgu. Vai tas ir normāli, es nezinu. Bet domāju: ja tu gribi, lai ir normāli, tad nevar strādāt teātrī.

– Meitiņa jau saprot, kāpēc vakaros ej prom?

– Jā, nu jau saprot. Bija brīdis, kad viņa mani atlaida pavisam mierīgi, bet nu jau ir lielāka [Grētai ir gads un divi mēneši], un viņa man izrāda, ka viņai tas neliekas normāli, ka man kaut kur ir jāiet. Bet kaut kā jau sarunājam.

– Ernests šogad pabeidza otro klasi. Vai līdz ar māsiņas ienākšanu ģimenē lielais brālis ir kļuvis patstāvīgāks, vai tomēr tev arī bija jāmācās 2. klasē?

– Vēl nav kļuvis patstāvīgs. Kā teicis mana brāļa auto meistars, un šis teiciens iepaticies gan manai mammai, gan es to tagad lietoju: ar otro klasi noņēmāmies kā mērkaķis ar brillēm. Bet, visu pūlēm savienojoties, to esam pabeiguši un daudz ko esam iemācījušies. Es ļoti priecājos par Ernesta valodas zināšanām – svešvalodas viņam līp un labi padodas. Matemātika ne pārāk. Bet – ko es varu gribēt? Arī man ne pārāk. Varbūt Mārtiņš [vīrs, aktieris Mārtiņš Egliens] varētu gribēt, jo viņam matemātika padevās, taču laikam šo gēnu viņš pietaupījis sev, dēlam nav iedevis. Tāpēc, protams, ir kaut kādas lietas, par ko es sašujos un mēdzu uzspurgt gaisā – ja kaut kas nesanāk tik ātri, veikli un talantīgi, kā man gribētos. Bet tad es padomāju un saprotu: kā es varu gribēt, lai mans bērns skaisti zīmē, ja es pati pat zaķīti neprotu uzzīmēt?! Protams, bērns no tā dabū ciest, bet – pamatā jau es viņu saprotu. Un viss jau ir normāli.

– Ernests palīdz auklēt mazo māsu?

– Palīdz, bet viņam ātri apnīk. Taču viņš ļoti lepojas ar māsu, un māsa viņu mīl un gaida. Tagad, kad skolā ir sācies brīvlaiks un Ernests no rītiem ilgāk guļ, māsa ir ļoti jāpierunā, lai brāli nemodina. Viņai, protams, gribas gultā pie brāļa, lai brālis mostas un ar viņu spēlējas.

– Atminos mūsu sarunu pirms trim gadiem, kad teici, ka mācies redzēt dzīvi – ka to nogriezni starp pirmizrādi un pirmizrādi centies uztvert kā pilnvērtīgu dzīvi, nevis kā periodu, kas jāpārcieš. Vai esi iemācījusies redzēt dzīvi?

– Nu jau daudz labāk pamanu to nogriezni, kas ir dzīve, un arvien vairāk saprotu, ka – mana vienīgā dzīve.

– Tas notiek, pateicoties bērniem?

– Jā, protams. Viņi ir stimuls to dzīvi dzīvot. Viņi vienkārši tevi piespiež to darīt, un tev pat nav izvēles. Teātrī var būt situācija, ka ir jāstrādā, piemēram, naktī. Mākslas vārdā es to visu saprotu, bet es stāvu un saku: «Es nevaru. Tas vienkārši nav iespējams.» Un te nav jautājuma par to, vai es to gribu vai negribu, vai es to varu izkārtot vai nevaru. Tas vienkārši nav pat apspriežams, jo mani mājās gaida bērns, un man tur ir jābūt! Elementāri – bērnam ir jāēd, un viss, ko viņš ēd, ir pie manis. Un tev pat nav diskusijas pašam ar sevi. Jo tā mēdz būt, ka mēs sevi uz kaut ko pierunājam vai nepierunājam, tad jūtamies vainīgi, ja kaut ko izdarām vai neizdarām. Bet tagad robežas ir ļoti skaidras. Prioritātes ir ļoti skaidras. Jā, kad esmu teātrī, es daru, cik varu, un tad pienāk stunda, kad es pasaku: «Paldies, uz redzēšanos, tiksimies rīt! Es būšu. Bet tagad mani gaida mājās.» Protams, ka to nevar izvilkt uz visu dzīvi, bet tas drusku maina domāšanu, un tu saproti, ka tad, kad neskrien pāri saviem spēkiem un kaut ko neizdari, pasaule nepārstāj griezties. Protams, ir reizes, kad vajag skriet pāri saviem spēkiem, bet ir reizes – un tā ir visbiežāk, kad to nemaz nevajag.

– Pašai par sevi arī sanāk parūpēties, vai tikai gādā par bērniem un kalpo mākslai?

– Gan jau bišķiņ sanāk. Un gan jau kādreiz, kad bērni paaugsies un gribēs iet savā dzīvē, man būs vairāk laika arī sev. Šis vienkārši ir tāds laiks.

– Kur tu papildini savas enerģijas rezerves, lai būtu ko dot gan bērniem, gan skatītājiem?

– Man liekas, ka dabā vienkārši tā ir iekārtots, ka mammām ir tā enerģija. Viņām vienkārši dod tāpat. Jo viņām vajag nevis savtīgos nolūkos, bet lai būtu ko dot tālāk.

– Vasarā varēsi atpūsties, vai jau ir ieplānoti kādi darbi?

– Būs daži koncerti ar ansambli Drama [kopā ar Ditu tajā dzied Karīna Tatarinova, Mārtiņš Egliens un Mārcis Maņjakovs]. Bija vēl citi piedāvājumi, bet – paldies par sapratni visiem, kuriem atteicu. Es nevaru bērniem atņemt vasaru!

– Pastāsti, kā paiet tavas vasaras laukos? Ravē arī kartupeļu vagas un gurķu dobes?

– Nē, nav nekādas dobes! Veči pļauj zāli. Puķes ir mana tēva pārziņā – viņš stāda, laista, veido. Tā ir viņa teritorija, un mēs neviens tajā nejaucamies. Tāpat kā laukos pie mammas – viņai arī ir sava puķu teritorija, līdz ar to man nesanāk būt par daiļo dārznieci. Es laukos esmu saradojusies vairāk ar plīti, katliem un šķīvjiem. Saimniekoju pa virtuvi un visai saimei taisu ēst. Divdesmit gados man tas šķita absolūti neiespējami, bet nu jau man ēst gatavošana ir zināms azarts. Tāpat arī bērni ik mirkli ir jāuzmana, jo māja ir pie ezera un bērni parasti grib peldēt visu cauru dienu. Ejam arī uz mežu – vai ar ratiem, vai kājām, vai braucam ar riteņiem. Spēlējam kārtis, novusu, badmintonu. Ernestam vasarā ir dzimšanas diena, kas nozīmē, ka ir arī ballīte. Nu tā.

– Tev laukos nav par lēnu?

– Pārslēgšanās periods, protams, ir vajadzīgs. Lai arī apkārt ir nesteidzīgs lauku miers, manu iekšējo ritmu motors vēl nepārstāj dzīt uz priekšu. Ir vajadzīga nedēļa līdz desmit dienas, kamēr lēnām ieeju tai lauku ritmā. Lai gan – kad tev ir mazs bērns, ikdienas ritms jau nemainās. Es nevienu brīdi nevaru atļauties izgāzties zālienā un visu dienu nesteidzīgi lasīt grāmatu. Tā būs kādreiz citreiz.

– Daudziem latviešiem vasara nevar sākties, iekams nav redzētas Skroderdienas Silmačos. Kas tev nepieciešams īstai vasaras sajūtai?

– Tās pašas Skroderdienas Silmačos, ko spēlējam līdz pat Līgo svētkiem. Tāpēc, ja kāds man pamanās pateikt, ka pēc Jāņiem vasara griežas jau uz otru pusi, es esmu gatava kauties – jo tad man tā pa īstam tikai sākas!