Režisors Elmārs Seņkovs. Ar brīvu telpu fantāzijai

«Kāds ir mākslinieka uzdevums? Ko es mainu ar šo izrādi? Neko nemainu. Vai ar vienu izrādi varu ietekmēt cilvēka dzīvi? Droši vien nevaru. Un tomēr es gribu ticēt, ka ar mākslu var mainīt pasauli. Tā es nonāku pretrunās ar sevi,» saka režisors Elmārs Seņkovs. Pērnās sezonas Spēlmaņu nakts Grand Prix ieguvējs par izrādi Antigone teātrī klusējis pusgadu, un šodien Nacionālajā teātrī viņa jaunākā iestudējuma, Huana Majorgas lugas Zēns pirmizrāde.

Nevilšā diagnostika

Impulss iestudēt spāņu dramaturga Huana Majorgas lugu Zēns no pēdējā sola režisoram Elmāram Seņkovam radās pēc franču režisora Fransuā Ozona filmas Mājā (Dans la maison, 2012) noskatīšanās. Meklējis tās scenāriju, bet izrādījās, ka filmas pamatā ir luga. «Ir skaidrs, kāpēc Ozons to paņēma par pamatu filmai, jo luga uzrakstīta tā, ka tajā nav atdalītas ainas, dialogi iet vienā elpā, patiesībā – filmas scenārija efekts,» stāsta režisors. Un viens no galvenajiem «cietajiem riekstiem», ko nācies atrisināt, iestudējot šo darbu, ir – kādā veidā to «uzlikt» uz skatuves. Režisoram šis darbs šķitis arī tematiski daudzslāņains. «Man ļoti saistošas šķita attiecības starp skolotāju un skolnieku, arī tas, kā šis puika diagnosticē pieaugušo cilvēku kompleksus, uzšķērž pieaugušo iepuvušās attiecības,» saka Elmārs Seņkovs. Un vēl saistoša bijusi tēma par mākslinieka tapšanu un skolotāja ietekmi uz topošo mākslinieku. Vēl viņu interesējis banālais jautājums, kas vienmēr būs aktuāls – kāds ir mākslinieka uzdevums? «Vai ar vienu izrādi varu ietekmēt cilvēka dzīvi? Droši vien nevaru. Un tomēr es gribu ticēt, ka ar mākslu var mainīt pasauli. Tā es nonāku pretrunās ar sevi,» smaidot saka Elmārs Seņkovs. Iepriekšējā gada nogalē Rīgā bija šīs lugas autors Huans Majorga, kurš te viesojies kopā ar savu draugu, pasaulslavenās lugas Grenholma metode autoru Žordi Galserānu. «Uzaicinājām uz mēģinājumu, un viņš bija ļoti aizkustināts un pagodināts par to, ka ļaujam viņam pasēdēt mēģinājumā, ko viņš uzskata par ļoti intīmu procesu. Autors pateica visu, ko saprot un ko nesaprot no mūsu iestudējuma, viņš iedeva pārliecību tālāk strādāt brīvi ar šo materiālu. Kad vaicājām, ko nozīmē kāda konkrēta vieta, viņš atbildēja, ka nezina, jo raksta tā, lai paliktu telpa fantāzijai,» atceras Elmārs Seņkovs.

Bez režisoriskām štučkām un gegiem

Šajā iestudējumā Elmārs Seņkovs strādā kopā ar scenogrāfi Eviju Pintāni, kostīmu mākslinieci Mariju RozītiVītolu, komponistu Edgaru Mākenu un gaismu mākslinieku Oskaru Pauliņu – to pašu komandu, ar kuriem kopā veidotais iepriekšējais darbs – Žana Anuija Antigone – ieguva Spēlmaņu nakts Grand Prix jeb tika atzīts par aizvadītās sezonas labāko iestudējumu Latvijā. «Mēs neesam viens otru izsmēluši, un uzdevumi paliek arvien grūtāki, turklāt mēs viens otru arī mēģinām pārsteigt. Un uzticamies cits citam, un norādām uz kļūdām. Ir labi, ja ir blakus tādi cilvēki, kas pret izrādi neattiecas egoistiski – lai tikai būtu redzams viņa darbs tajā, bet pārējais...» uzskata Elmārs Seņkovs. Par to, ka jau divus gadus pēc kārtas viņa veidotā izrāde ieguvusi Spēlmaņu nakts Grand Prix, režisors pasmaida un nosaka: «Nejaušība, kas, visticamāk, vairs nekad neatkārtosies. Svarīgākais ir noturēt līmeni.

Jo balvas tomēr ir subjektīvs faktors – žūrijas sastāvs, fons jeb citi iestudējumi, personiskās attiecības, kas nav mazsvarīgs faktors... Viss ir tik jutīgi un jūtīgi. Mēs visu laiku aizmirstam, ka esam province, ka Latvija ir maza sādža. Jūtamies pārāk pašapzinīgi, bet ir jāsamērojas ar Eiropas kontekstu. Un tas jau nav tikai teātrī, paskatāmies kaut tikai uz to, kas notiek politikā...»

Režisors atzīst, ka liels pārbaudījums viņu gaidot jau pavisam drīz, kad sāksies nākamais darbs – Henriha Ibsena luga Meža pīle iestudējums taps teātra lielajai skatuvei, bet, kā zināms, viņa pirmais un pagaidām vienīgais mēģinājums «atkost» Nacionālā teātra lielo skatuvi beidzās ne pārāk veiksmīgi – izrādei Mans nabaga tēvs bija ļoti īss mūžs. «Man ir vēl viena iespēja apliecināt sevi. Strādāšu atbildīgi, bet vienalga iešu uz risku, jo savādāk nav jēgas, jo taisīt darbu, par ko zini – tas strādās vidusmēra skatītājam – ir ļoti vienkārši, bet – garlaicīgi. Lai gan jau iepriekš zini, ka neviens nesitīs – ne skatītāji, ne kritiķi, ne teātra režisors...» atzīst Elmārs Seņkovs. Tiesa, viņa iestudējumiem lielajās zālēs citos teātros ir bijis pat ļoti veiksmīgs liktenis, un režisors uzskata, ka īpaši jau neesot šī teātra skatuves izmēri, bet – šī teātra publika. «Publika ir gudra, prasīga, nav augstprātīga, ir ļoti sirsnīga, ne ļoti mīl agresiju uz skatuves. Nacionālā teātra publikai ļoti svarīga sirds zona, bet to jau novērtē jebkurā teātrī. Tad jau redzēs, liktenis var būt arī ļoti nežēlīgs, un var neviļus pateikt – šis nav mans lauks, ka man nevajag iestudēt izrādes lielajā zālē, bet palikt pie mazajiem spēles laukumiem. Iespējams, tas jāpieņem, un viss. Kāds var tikai operas taisīt, cits – psiholoģiskas mazas izrādes, cits – izrādes ne teātrī, bet uz ielas, fabrikā, jūras krastā... Tomēr galvenais – ir jāatrod, kur pašam ir interesanti, un nevajag darīt to, kas pašam ir neinteresanti. Es gribu atļauties eksperimentēt un dauzīties. Pret ko tad man ir atbildība? Pret sevi. Un šobrīd man nav interesanti milzīgi inscenējumi, gribas bez režisoriskām štučkām un gegiem, bez lielo formu vou!, man svarīgākais ir, lai aktieris labi spēlē, bet, lai to panāktu, ir jāpatērē daudz enerģijas.»

Uz Berlīni atsvaidzināt skatu

Pēc pirmizrādes Elmārs Seņkovs paņems dažas brīvas dienas, lai «atsvaidzinātu skatu», un to viņš nolēmis izdarīt sev mīļajā pilsētā Berlīnē. «Man patīk Berlīne, tā ir plaša un mierīga pilsēta, vismaz salīdzinot ar Londonu. Man netīk pūļi. Es tur jūtos labi, nesaprotot ne vārda vāciski. Aizbraucu un no pirmās dienas iemīlējos Berlīnē, un nu ik pa laikam turp dodos. Berlīne ir gaumīga, ļoti plašas iespējas daudz ko redzēt – sākot no vizuālās mākslas un beidzot ar teātri un operu. Protams, tur ir citas finanses kultūrā, bet ir arī pavisam citi domāšanas mērogi,» uzskata Elmārs Seņkovs. Turklāt, Latvijā esot, viņš vienkārši nevarot saņemties «tā vienkārši intensīvi» baudīt izstādes, koncertus, izrādes, jo – nav laika. «Kad aizbraucu uz Berlīni, tad visam ir laiks, un visiem, kam mani vajag, es saku – nevaru, esmu Berlīnē.»

Lai pa īstam restartētos un atjaunotos, viņam nepieciešams aizbraukt pie vecmāmiņas uz laukiem Latgalē. «Tur ir klusums, miers, vispār nav mašīnu. Tur ir tāds restarts, ka dabū atskaites punktu un atbrauc atpakaļ ar milzīgu enerģiju. Laukos paliec tīrāks, visu saliec pa plauktiņiem, jo ikdienas steigā nav laika pat izanalizēt, apjaust, saprast. Tur attīries, veidojot sarunu ar sevi, jo pilsētā tas nav iespējams – te par sevi padomāt laika nav nemaz, jo visu laiku domā par tēliem, kas dzīvo uz skatuves.»

Jau kādu laiku Elmārs Seņkovs ir pasniedzējs Latvijas Kultūras akadēmijā un atzīst, ka tieši darbs ar studentiem arī viņam sniedzot iespēju pašam mācīties, jo ir «jānolaižas līdz ābeces patiesībām. Ir labi vēl un vēlreiz atkārtot ābeces patiesības, mācot studentiem, vēl un vēlreiz sakārtot savus pamatus».

Tomēr jau kādu laiku viņš arī domā, kā izbrīvēt laiku, lai pats varētu ja ne gluži iesēsties skolas solā, tad vismaz aizdiebt prom no Latvijas, lai pastažētos. «Astrologs man teica, ka man zvaigznēs rakstīts, ka kādu laiku būs jādzīvo ārzemēs. Jocīgi – pēc viņa teiktā, man jau vajadzēja būt ārzemēs. Labi, to es neņemu par pilnu, bet noteikti gribētu izmantot iespēju pamācīties un, kas zina, varbūt arī izmēģināt spēkus... Un visticamāk – dabūt iekšās un saprast, ka esmu no provinces, un tas ir ļoti svētīgi. Līdzīgi kā skolniekam, kurš savā ciema skolā bijis teicamnieks, bet, nokļūstot kādā elitārā skolā Rīgā, viņam pasaka – te ir cits līmenis! Doma ir aizbraukt pamācīties uz Krieviju pie laba režisora un pedagoga, protams, vārdu neteikšu. Man gribas nolaisties līdz nulles līmenim, neko nesaprast un atkal būt studentam. Savibrēt. Un ko gan man tas varētu maksāt? Tikai sava ego iedragāšanu.»

Elmārs SEŅKOVS

• Režisors

• Dzimis 1984. gadā

• Precējies, sieva Elīna, meita Kate (2,9)

• Beidzis Latvijas Kultūras akadēmiju teātra režijas specialitātē, ieguvis bakalaura grādu pedagoģijā (LU Pedagoģijas un psiholoģijas fakultātē)

• Septiņus gadus privātskolā Patnis vadījis teātra nodarbības

• Iestudējis izrādes Dirty Deal Teatro, M. Čehova Rīgas Krievu teātrī, Dailes teātrī, Valmieras teātrī un Latvijas Nacionālajā teātrī, kur šobrīd ir štata režisors

• 2010. gadā nominēts Spēlmaņu nakts balvai kategorijā Gada spilgtākā debija, nominēts Spēlmaņu nakts balvai kategorijā Gada režisors (2012). 2014. gada laureāts kategorijā Gada režisors. 2014. un 2015. gadā viņa iestudētās izrādes (Ezeriņš un Antigone) saņēma Spēlmaņu nakts Grand Prix, kā arī balvu kategorijā Gada mazās formas izrāde

• Pasniedzējs Latvijas Kultūras akadēmijā