KULTŪRA: Kad lūst stiprākie

MANA MĀSA. Abu aktrišu darbam Mārtiņa Eihes iestudējumā piemīt augstākā aktiermeistarības prove. Ilze – Ieva Segliņa, Ieva – Ilze Ķuzule-Skrastiņa © Publicitātes foto: Daina GEIDMANE

Dailes teātra Kamerzālē tapušais dramaturga Jāņa Baloža, režisora Mārtiņa Eihes, mākslinieka Māra Ruskuļa, skaņu mākslinieka Artūra Čukura, aktrišu Ilzes ĶuzulesSkrastiņas, Ievas Segliņas kopdarbs Mana māsa ir notikums, kas pelna ievērību gan savas sociālās problemātikas, gan aktierdarba dēļ.

Dramaturgam Jānim Balodim mūsu teātra mākslā ir sava īpaša vieta, ko raksturo konsekventi izturēta pilsoniski atbildīga pozīcija, pastāvīga interese par sabiedrību ietekmējošiem politiskiem, ekonomiskiem jautājumiem. Viņš teātrī, atrodot domubiedrus režisorus, runā par sāpīgām un neērtām tēmām, veicinot dziļāku to izpratni. Arī ar šo iestudējumu Dailes teātrī praksē īstenota pilsoniskā līdzdalība, būvējot tiltu starp dažādiem sabiedrības segmentiem. Izrādē Mana māsa izgaismota nozīmīga sociāla problēma - cilvēku ar garīgās veselības traucējumiem slepenā dzīve un integrācija sabiedrībā. Tas ir liels jautājumu un problēmu murskulis, kas nav viegli atšķetināms un uz ko izrāde arī nepretendē. Tas ir sabiedrības veselībai un kopībai nepieciešams sociāls projekts, kas mākslas koordinātās pievērš uzmanību smagai tēmai, piedāvājot vienu stāstu, kurā nonāk pie atbildīgo pusei neglaimojoša vispārinājuma.

Izrādes auditorija pamatā dalās divās lielās daļās, atkarībā no tā, ir vai nav personīga vai profesionāla pieredze saistībā ar iestudējuma tēmu. Šim aspektam varētu būt nozīme izrādes uztverē, taču jebkurā gadījumā skatuviskā nepatiesība mazina iespēju saslēgties ar notiekošo.

Abu aktrišu darbam piemīt augstākā aktiermeistarības prove. Ilze ĶuzuleSkrastiņa dzīvo slimās Ievas pasaulē tik ticami, cik tas iespējams dotajos apstākļos, proti, kad apzinies, ka atrodies teātrī. Var redzēt, ka ieguldīts liels uz novērojumiem balstīts darbs, lai pārtaptu fiziski un mentāli, iemiesojot citādību. Aktrise rada šo citu pasauli, kas neatbilst priekšstatam par normālo, bet ir neizzināts noslēpumains visums. Dramaturģiskais materiāls būvēts, Ievas māsas Ilzes stāstu par sevi un māsu audzējot uz dienasgrāmatas pamata. Tajā Ilze fiksējusi savu un māsas dzīvi, kas saplūdinātajā pagātnē un tagadnē, atmiņās un īstenībā tiek izdzīvota un pārdzīvota, saglabājot spēles robežas (mainītie aktrišu īstie vārdi ir viens no līdzekļiem). Tas ir Ilzes stāsts, kurš bez Ievas klātbūtnes nebūtu pilnīgs, un Ieva Segliņa vada šo izrādi. Dramaturģiski un aktieriski psiholoģiski precīzi tiek atklāts sarežģītais process, kad veselā, vienlīdz humanitārajos un eksaktajos priekšmetos apdāvinātā Ilze, pieaugusi un sasniegusi tādu dzīves līmeni, ka var atļauties rūpes par māsu, nolemj ziedot viņai savu dzīvi. Soli pa solim aktrise precīzi iziet visus posmus, niansēs atklājot katra emocionālo noskaņojumu. Kā mērķtiecīgi gatavojas, lai māsu no aprūpes nama pārvestu pie sevis, cik pacietīgi ieved viņu jaunajos apstākļos, kā sāk pagurt, bet apņēmīgi turpina iesākto, kā apstākļi sāk nospiest spēcīgo gribu, kā zūd spēki, bet mīlestība neļauj padoties.

Var vēlēties smalkāku izrādes struktūras izstrādi, kas pozitīvi ietekmētu divas stundas bez pārtraukuma (tas arī būtu lieks) ilgā iestudējuma temporitmu, darbības mērķtiecību, dinamiku un idejisko koncentrāciju. Dzīves un mākslas patiesības saplūdināšanas procesā dažviet dzīves detaļas ņēmušas virsroku. Tad ārējā darbība kļūst tehniska un atklājas uzbūvētās konstrukcijas detaļas un šuves. Slimības izpausmju rādīšana šajā ziņā ir īpaši riskanta. Vai jānosauc visi burti, lai parādītu, ka tiek mācīts alfabēts? Lai arī šis process sakrustots ar Ilzes riņķošanu ap galdu, darot vairākas lietas un cenšoties pretoties apstākļu lavīnai, kas viņu jau sākusi spiest pie zemes, kas par daudz (par ilgu), tas tomēr ir par skādi. Kamerzāles tuvplānā, kad spēlē viss - no katra labi saskatāmā priekšmeta telpā - uz, zem un ap lielo balto galdu - līdz skatienam un kustībai -, diskutabla ir nepieciešamība izmantot skaņas efektus kā darbības iespaida pastiprinājumu. Tas nestrādā nevienā no uztveres līmeņiem - ne emocionāli, ne racionāli, ne fizioloģiski, bet ir vēl viena tehniskā detaļa, kas novērš uzmanību no galvenā.

Nepatiesība iezogas arī finālā, Ilzes emocionālajā apsūdzībā nesakārtotajai veselības un aprūpes sistēmai, par kuras upuriem kļūst gan tie, kas nespēj paši par sevi parūpēties, gan tie, kuri var, bet tomēr nespēj. Šeit, mēģinot saplūdināt mākslas tēlu ar īstenību, reālie fakti kā akmeņi tiek mesti skatītāja apziņā, bet rada noslēgšanos, nevis emocionālu un/vai racionālu pieslēgšanos.

Ieguvums ir tas, ka izrāde atklāj problēmu loku un provocē diskusiju, pievēršot uzmanību neērtiem un nepopulāriem jautājumiem. Tie ir katra aprūpētāja, bet nav atbildīgo amatpersonu dienaskārtībā - citādi nevar izskaidrot valsts īstenoto absurdo un diskriminējošo politiku. Tā padara cilvēkus ar īpašām vajadzībām par sociāli ļoti neaizsargātiem un rupji pārkāpj viņu cilvēktiesības. Otrs jautājumu loks skar pašu integrācijas būtību un procesu, kas izriet no normālo cilvēku priekšstata par to, kas citādajiem ir vajadzīgs un kā viņiem dzīvot. Izrāde uzšķērž arī to sāpīgo vietu, kas saistīta ar ētiku un morāli - kā dzīvot ar mīlestību pret citādu tuvāko tiešā tuvumā un apzinātā distancē, kā sadzīvot ar savu sirdsapziņu, kad tā brēc par atsvešināšanos, bet pašsaglabāšanās instinkts kliedz pretī, paģērot savu. Jēzus Kristus dotā formula «mīli savu tuvāko kā sevi pašu» ir pārbaudījums, kas var salauzt pat stiprākos.



Svarīgākais