Valdis Lūriņš restaurē bohēmas laiku

Lāčplēša dienā, 11. novembrī, Liepājas teātrī notiks muzikālās izrādes Esi sveicināta, bohēma! pirmizrāde, ļaujot ielūkoties gan Liepājas, gan Rīgas bohēmiskajās vietās. Šis darbs aizsāks Liepājas teātra Latvijas valsts simtgades pasākumus.

«Teātra direktors Herberts Laukšteins gribēja izrādi par vieglprātīgu dzīvošanu Liepājā,» - tā izrādes «idejiskās saknes» raksturo izrādes režisors Valdis Lūriņš. Izrādes pamatā ir trīs darbi: Andžila Remesa Reiz Liepājā, Ērika Hānberga un Ulda Brieža Vāgūzis, kā arī Andra Bergmaņa Sociālisma laika bohēma. Dramaturģiskais materiāls īpaši nav rakstīts, aktieri, kas piedalās izrādē, no kuriem lielais vairums sociālismā vispār nav dzīvojuši, lasījuši izrādes pamatā esošos darbus, bet mēģinājumos viss kopīgi tapis. Divi pirmie darbi ir publicēti, bet pirms teju desmit gadiem aizsaulē aizgājušā Bergmaņa atmiņas par bohēmu sociālisma laikā pagaidām dzīvo tikai manuskriptā, kuru viņš savulaik iedevis Valdim Lūriņam, aicinot paskatīties, vai no tā kaut kas var iznākt. Režisors uzsver, ka izrādes veidotāji nepretendē uz simtprocentīgu dokumentālu patiesību, jo ir «grūti attēlot reālos stāstu varoņus, un to nevajag darīt, mēs nespēlējam ne Briedi, ne Bergmani, mēs darbojamies ar viņu tekstiem. Izrādē ir arī daudz kas mūsu pašu safantazēts, kas nekad realitātē nav noticis.»

Valdis Lūriņš uzskata, ka tā laika bohēma nebija «tikai dzeršana, bet gan dulliskas izdarības», turklāt izrādes nosaukumu iespējams tulkot arī kā Esi sveicināta, brīvā dzīvošana! «Jebkuros apstākļos cilvēkam ir iespēja radīt. Ja paskatāmies kultūras mantojumu, kas radies pagājušā gadsimta 70.-80. gados, kas atspoguļots izrādē, tad jāatzīst, ka sabiedrība joprojām aktīvi to izmanto. Imants Kalniņš, Ojārs Vācietis, Imants Ziedonis - viņu darbus izmanto jaunieši, pat neapzinoties, kādā laikā tie tapa. Brīvības auglis, kas radās savulaik noslēgtajā telpā, ir tas, ko baudām joprojām, un tas ir skaisti,» uzskata Valdis Lūriņš. «70.-80. gados Rīgā jau beigusi funkcionēt slavenā kafejnīca Kaza, joprojām bija Putnu dārzs un Skapis ar savu kompāniju. Liepājā bohēma bija citādāka. Man nav informācijas, ka Rīgā cilvēki, kas tolaik ieņēma augstus un vadošus amatus, būtu kaut kādā veidā nodevušies bohēmai, neplosījās ne Skapī, ne Kazā, ne Putnu dārzā. Liepājā bija divas vietas, kur pulcējās brīvdomātāji - Vāgūzis un Hābera foto. Piemēram, tā laika Liepājas pilsētas izpildkomitejas priekšsēdētājs Kārlis Strautiņš, arī laikraksta Komunists redaktors Rihards Rubīns bija regulārs Vāgūža viesis. Jo Vāgūža un Hābera foto durvis vienmēr bija vaļā, tur arī brīvi varēja nākt un iet. Tur varēja ieklīst. Tas ir laiks, kad savējie saostījās, tas ir laiks, kad savējie kopā mētāja idejas, tas ir laiks, ko tagad grūti iedomāties - visi lasīja dzeju. Tas ir laiks, kad nāca jaunas, citādākas dzīvošanas domas eksplozija. Varbūt Liepājai kā savulaik slēgtajai pilsētai brīvestības gars un enerģētika bija pat lielāka nekā Rīgā.»

Esi sveicināta, bohēma! pirmizrāde notiks šīs nedēļas nogalē, un režisors atzīst, ka vēl pietiekami daudz kas jāizdara, un tāpēc labākais vēlējums visai radošajai komandai būtu - paspēt laikā. Lūriņš atzīst, ka šajā situācijā lieliski iederas kāda veca anekdote, ko savos memuāros piemin arī Andris Bergmanis: «Nomirst kāds aktieris, un Svētais Pēteris viņam prasa, kur gribētu nokļūt, un aktieris izvēlas paradīzi. Un paradīzes teātrī vienu dienu pirms pirmizrādes ir gluži kā reālajā teātrī - aktieri nezina tekstu, lūst dekorācijas, un viss notiek tā, kā nevajadzētu notikt. Nomirušais aktieris saka, ka vēlas redzēt, kas notiek ellē, jo šādā bardakā viņš nevēlas būt. Pēteris palaiž viņu uz elli, un tur ir tieši tas pats - visi ir totālā panikā. Nomirušais aktieris prasa Pēterim, kāda tad ir atšķirība, un Pēteris atbild - tie, kas ellē ir, tie nepagūst, bet tie, kas paradīzē, tie tomēr visu pagūst izdarīt laikus.».