Briti nāk! Šovakar melnais humors Dailes teātrī

Par britu humoru, īpaši melno humoru, ir dzirdēti divi viedokļi. Ir īpatņi, kas rauc degunu un spriež, ka stulbāk nevar būt. Savukārt lielākajai daļai planētas iedzīvotāju tas liek smieties līdz spēku izsīkumam. Ne jau velti arī Latvijā Burkā kundze vai ar izcilu žulti apveltītais neciešamais doktors Martins ir elki, pie kuriem televīzijas programmu veidotāji atgriežas jau gadiem © Publicitātes foto: Mārtiņš VILKĀRSIS

Par britu humoru, īpaši melno humoru, ir dzirdēti divi viedokļi. Ir īpatņi, kas rauc degunu un spriež, ka stulbāk nevar būt. Savukārt lielākajai daļai planētas iedzīvotāju tas liek smieties līdz spēku izsīkumam. Ne jau velti arī Latvijā Burkā kundze vai izcilu žulti apveltītais neciešamais doktors Martins ir elki, pie kuriem televīzijas programmu veidotāji atgriežas jau gadiem.

Dailes teātris šovakar uzsāks afēru ar neprognozējamu iznākumu, liekot uz lielās skatuves saimniekot dramaturga Džeza Batervērta komēdijas Jeruzaleme varoņiem, kas - ko nu daudz liegties - vismaz fotogrāfijās izskatās diezgan ķerti. Televīzijas šovos tas ir tik viegli - atliek vien režisoram nospiest smieklu podziņu, lai skanētu ha-ha-ha. Tomēr aktieriem uz skatuves nāksies darboties pa īstam, jo sasmīdināt, turklāt vēl arī liekot domāt, atšķirībā no saraudināšanas tiešām ir augstākā pilotāža. Kāpēc gan lai neizdotos? Noteikti izdosies! Izrādei ir pieredzējusi režisore - Laura Groza-Ķibere, kura pierādījusi, ka prot izķīmiķot neticamas lietas no visnotaļ neiespējamiem materiāliem, savukārt lugas tulkojums no angļu valodas uzticēts Jānim Elsbergam - profesionālim, kurš darīs visu neiespējamo, lai nesabojātu oriģināla šarmu un burvību.

CILVĒCISKA DRĀMA. Izrādes režisore Laura Groza-Ķibere sola cilvēciskas kaislības un melnu britu humoru. Mārtiņa Vilkārša scenogrāfija un kostīmu mākslinieces Kristīnes Pasternakas darbs liecina - šī varētu būt klasiska izrāde par britiem / Publicitātes foto: Mārtiņš VILKĀRSIS

Skaidrs, ka neviens normāls skatītājs pirms pirmizrādes neies meklēt un lasīt Džeza Batervērta lugas oriģinālu. Viņš uzvilks žaketīti, lai dotos izbaudīt rezultātu. Dailes teātris apgalvo, ka stāsts būšot šāds: «Džonijs Ērglis Bairons ir ekscentrisks dzīves baudītājs un neticamu, fantastisku stāstu stāstītājs. Reiz viņš bijis nevaldāms un, pēc paša teiktā, vēl joprojām daudzās jomās nav pārspēts. Reiz visi vīrieši viņu apbrīnojuši un neviena sieviete nav spējusi pretoties viņa šarmam. Arī tagad, vietējā lauku gadatirgus dienas rītā, Džonijs ir pieprasīts vīrietis, kurš nevar sūdzēties par uzmanības trūkumu. Visi no viņa kaut ko grib. [..] Alkas pēc pirmatnējas mežonības un nepakļaušanās sistēmai atdzīvojas Džonija pārgalvīgi piedauzīgajos un satraucoši aizraujošajos stāstos par senatnes idealizēto mītisko pasauli - tādu pasauli, kurā mājo milži, kas šobrīd nevienam vairs nav vajadzīgi. Bet varbūt kaut kas no Džonija ērmīgajiem stāstiem tomēr varētu izrādīties patiesība?»

Šajā vietā, pēc žanra kanona, pienāktos pielikt - bla, bla, bla. Tomēr, stop! Tā vienmēr ir liela māksla vienā rindkopā koncentrēt darba saturu, turklāt, jo slāņaināks teksts, šādas rindkopas izveide ir neiespējamāka. Laikam esmu nenormāls skatītājs, tāpēc palasīju lugu - Džeza Batervērta dramatiskais materiāls izrādījās visnotaļ cienījams un gudrs teksts, viss ir, kā apgalvo reklāma, turklāt dramaturgs pietiekami labi saprot, ka ļaudis jau neiet uz teātri, lai ierēktu. Viņš vēlas, lai skatītājs domā, jūt līdzi, pārdzīvo.

Režisore Laura Groza-Ķibere, satikta apmēram nedēļu pirms pirmizrādes, atzīst, ka šajā dramaturģiskajā materiālā viņu piesaistījusi tieši šo dažādo slāņu esamība. Sabiedrība galvenajam varonim būtībā ir atņēmusi visu. Džonija dzīves sūtība ir veikt pārgalvīgus trikus ar triāla motocikliem, bet tad rūpēs par publikas drošību tiek pieņemts likums, kas šādus šovus aizliedz. Džonijs nonāk aiz borta.

Režisore stāsta: «Luga kaut kādā ziņā ir brīnums. Tas ir britu melnais humors. Mēs esam pārsmējušies. Bet ir arī cits viedoklis - tas ir par drūmu, par melnu. Tā ir gaumes lieta! Skaistais ir tajā, ka lugas materiālā ievirpinātas cilvēciskās drāmas. Ja sākums ir tāds gana viegls, beigās mēs nonākam pie salauzta likteņstāsta, kas robežojas ar fatālu finālu.

Lugas uzbūve ir klasiski mani interesējoša. Ir viens indivīds, kas cīnās ar sistēmu. Protams, sistēma izrādās spēcīgāka. Tas nav nekas jauns, tā notiek no aizvēsturiskiem laikiem, indivīds vienmēr zaudē, bet viņš iet metaforiskā nozīmē nāvē, lai aizstāvētu ideālus. Šāds indivīds nemainīs savu vērtību sistēmu un neļausies tikt piejaucēts. Tas viss norisinās ļoti raitā, drastiskā, ironiskā manierē. Autors ir teicis, ka patapinājis savu varoni no reāla personāža, ko sastapis konkrētajā reģionā, kurš aprakstīts lugā. Vienpatis, kas nedraudzējas ar sociumu, bet viņa rīcība ir kā magnēts, kas pievelk citus. Negribas viņu idealizēt. Viņš nepilngadīgajiem piedāvā vai pat dāvina par brīvu narkotikas. Pašam sev varonim ir attaisnojums, bet viņa morāle ir tāda diezgan apšaubāma, jo sabiedrība reiz atņēmusi viņam sapni. Tas nav viennozīmīgi traktējams tēls.»

Pirmoreiz pamanīju publisku informāciju par Dailes teātra jauniestudējumu apmēram tad, kad prezidents Tramps sarūgtināja arābu pasauli, bet iepriecināja ebreju valsti, pasludinot Jeruzālemi par Izraēlas galvaspilsētu. Britu humora tradīcijās gribējās palaist feisbukā jociņu, ka Dailes teātris sabiedriskās aktualitātes ziņā beidzot nolēmis pārtrumpot Nacionālo teātri un dažus neatkarīgos teātrus, kopā ņemtus.

Režisores Lauras Grozas-Ķiberes skaidrojums izrādījās ļoti vienkāršs: «Jeruzaleme ir neoficiālā britu himna. To dzied apmēram tāpat, kā mēs nevis slinkojot un pūstot. Es nezinu, vai to nolasīs latviešu skatītājs. Burtiskākā asociācija varētu būt par apsolīto zemi, jo galvenais varonis ir okupējis zemes pleķīti, kuru pašvaldība grib atņemt, lai sāktu tur celtniecības darbus. Svarīgs ir arī jautājums, vai jāierobežo indivīds, ja viņš nav destruktīvs. Lugas varonis ar saviem motocikliem nevienam taču nekaitē. Bet Eiropas regulas ir nepielūdzamas. Mums prasīja, vai gribam piešķirt savam darbam politisku vai sociālu jēgu. Nē, drīzāk, nē, tā ir cilvēciska drāma.»

Jāpiebilst, ka Jeruzaleme ir slavens Viljama Bleika dzejolis, kuram mūziku sacerējis sers Huberts Perijs pirms vairāk nekā simt gadiem, un tās idejiskās saknes balstās pieņēmumā, ka Jēzus nācis no britu salām. Briti ar mazvērtības kompleksiem nesirgst. Ceru, ka ar tiem nesirgsim arī mēs un pratīsim aiz joku un raibuma priekškara uztaustīt smeldzi un vispārcilvēcisko pamatu, kas šajā darbā iekodēts.

Džoniju Ērgli Baironu atveido Juris Žagars. Lomās: Lauris Dzelzītis (Rudais), Dainis Grūbe (Lī), Lauris Subatnieks (Deivijs), Ērika Eglija (Pī), Anta Aizupe (Taņa), Gints Grāvelis (Veslijs), Pēteris Liepiņš (Profesors), Kristīne Nevarauska (Dona), Indra Briķe (Mis Foseta), Intars Rešetins (Misters Pārsonss), Anete Krasovska (Fedra), Raivis Vidzis (Trojs), Mixmaster Raitis (DJ), Sergejs Fjodorovs (Frenks) un Teodors Timrots (Mārkijs).

Izklaide

Kas gan būtu kino bez mūzikas? Protams, sava burvība ir arī mēmajam kino, taču skaņa piešķir mākslas darbam plašumu, aizkustina un ļauj skatītājiem dziļāk iegrimt stāstā, – no majestātiskām simfonijām līdz minimālistiskiem elektroniskajiem skaņdarbiem – katra muzikālā kompozīcija veido raibu emocionālo paleti, vēsta straumēšanas platforma “Disney+”.

Svarīgākais