1. februārī pirmizrāde. Agnese Cīrule: Es mīlu Salomi

UZZĪMĒT VARAVĪKSNI. «Mans iekšējais maksimālisms un pedantiskums prasa uz skatuves atdot visu. Jā, tā ir vēlēšanās uzzīmēt varavīksni savām rokām, bet – es zinu, ka tas nav iespējams. Psiholoģiski tas ir diezgan sarežģīti, bet no tā nosargāt mani neviens nevar,» saka aktrise Agnese Cīrule © F64

«Mīlestības dēļ nevienu neesmu nogalinājusi, bet tās dēļ es esmu spējīga darīt trakas lietas. Patiešām trakas. Es zinu, ko nozīmē rozā brilles, es zinu, kā ir, kad sāp. Un es zinu, ka tikai mīlestības dēļ ir vērts dzīvot,» saka Latvijas Nacionālā teātra aktrise Agnese Cīrule.

Viņai šovakar pirmizrāde - titulloma režisora Viestura Kairiša jauniestudējumā - Oskara Vailda/Riharda Štrausa Salomē.

SALOME. Šovakar Latvijas Nacionālajā teātrī pirmizrādi piedzīvos Oskara Vailda Salome Viestura Kairiša režijā. Šī izrāde ir režisora iecerētās pasaules līmeņa literāra teksta un mūzikas simbiozes triloģijas noslēdzošā daļa - Raiņa Ugunī un naktī skanēja Rihards Vāgners, Henrika Ibsena Pērā Gintā - Edvards Grīgs, savukārt Oskara Vailda Salomē skan Riharda Štrausa opermūzika. Titullomā - Agnese Cīrule / Publicitātes foto: Kristaps KALNS

Mīlestība ir galvenā tēma, kas izskan Marka un Mateja evaņģēliju stāstā par Salomi. Mīlestība, kas sakāpināta līdz neprātam. Mīlestība, kas noved līdz nāvei. Mīlestība, kas liek upurēt sevi. Bet vienlaikus Salome nav mīts, Salome ir reāla vēsturiska persona, ķēniņa Hēroda sievas Hērodijas meita no pirmās laulības, kas dzimusi mūsu ēras 14. gadā. Kad Hērods apsola daiļajai Salomei izpildīt jebkuru viņas vēlēšanos, ja vien viņa piekritīs dejot viņa dzimšanas dienas svinībās, Salome pieprasa Jāņa Kristītāja galvu. Šī izrāde ir Viestura Kairiša iecerētās pasaules līmeņa literāra teksta un mūzikas simbiozes triloģijas noslēdzošā daļa. Tā Salome tiek pieteikta teātra mājaslapā.

Lomās: Agnese Cīrule, Lolita Cauka, Gundars Grasbergs, Artūrs Krūzkops, Jānis Āmanis, Romāns Bargais, Uldis Siliņš, Jēkabs Reinis, Andrejs Filipovs, Rūdolfs Gediņš, Jānis Putniņš, Gints Dancītis, Modris Opelts, Aldis Liepiņš un Ģirts Bisenieks.

Kā dubultais sendvičs

«Oskara Vailda luga, uzlikta uz Riharda Štrausa operas, no kuras neesam izlaiduši nevienu noti, nevienu akordu, aktieriski ir reizē diezgan neierasts un sarežģīti izpildāms uzdevums. Līdz ar to - milzīgs izaicinājums. Tas ir materiāls uz materiāla, kā dubultais sendvičs. Vailda luga un brīnišķīgi skaistā Štrausa mūzika ir tieši tik drosmīgs savienojums, ka domāju: vienaldzīgo nebūs - vai patiks, vai nepatiks. Es, protams, ceru, ka skatītāji to pieņems,» mirkli pirms pirmizrādes saka Salomes lomas atveidotāja Agnese Cīrule. Viņa pieļauj iespēju, ka kādam tas var nolasīties kā operas tulkojums, bet jauniestudējuma radošā komanda dara visu iespējamo, lai tā veidotos kā izrāde. «Un komanda mums ir ļoti jaudīga: Dzudzilo pāris - Reinis un Krista, scenogrāfija un kostīmi, Elīnas Lutces horeogrāfija, Oskara Pauliņa gaismas un, protams, režisors Viesturs Kairišs. Viņš ir ļoti cilvēcīgs attieksmē pret aktieriem. Jo tuvāk nāk pirmizrāde, jo, iespējams, režisors vairāk uztraucas, bet - cepuri nost! - viņš to prot absorbēt un nelaist ārā. Var jau būt, ka viņš neuztraucas, kas to lai zina, bet es esmu priecīga, ka mums nav nekādu saķeršanos,» stāsta Agnese Cīrule.

Ir izdevies saprast

«Stāsts par Salomi, kuru pravietis Jānis Kristītājs uzskata par netiklu un aptraipītu tikai tāpēc, ka viņa ir asinsgrēkā kritušās Hērodijas meita, lai gan Salome sevi par tādu neuzskata, ir diezgan sarežģīts un visai ārprātīgs. To pieņemt un attaisnot, ka viņa pieprasa Jāņa Kristītāja galvu, ir diezgan grūti, ja to tver tādā vienkāršā līmenī - ka nevainīga tīņa vecuma meitene iemīlas pravietī, kurš viņu atraida, un viņa palūdz viņa galvu... Bet es domāju, ka man ir izdevies saprast Salomi. Pieprasot Jāņa Kristītāja galvu, viņa apzinās, ka viņa arī mirs, bet - viņi būs vienoti nāvē... Lai cik briesmīgi un nepieņemami tas izklausās. Patiesībā tā ir ziedošanās,» uzskata Salomes lomas atveidotāja.

«Salome saka: «Mīlestības noslēpums ir lielāks par nāves noslēpumu.» Un tad viņa noskūpsta Jāņa Kristītāja nocirsto galvu... Jā. Diezgan sarežģīts materiāls,» aktrise nosaka. Bet, lai varētu nospēlēt šo lomu, viņa savas varones rīcību ir attaisnojusi. Vēl vairāk - aktrise uzskata, ka tieši Salome šajā stāstā ir vismīlamākā būtne, jo patiesībā viņa sevī iemieso nevainīgu šķīstību.

«Pašā lugas sākumā viņa sēž un skatās uz mēnesi, un tad saka, ka tam piemīt nevainīgas jaunavas skaistums, ka tas nekad sevi nav aptraipījis, nekad nav atdevies cilvēkiem. Un, kad viņa ierauga Jāni Kristītāju, viņa saka tieši to pašu - ka viņš ir šķīsts kā sudraba mēness. Es uzskatu, ka viņas ideālā pasaule, kurā viņa arī dzīvo, ir - būt tīrai, šķīstai, neaptraipītai. Un tāda viņa arī ir. Viņa vēršas pie Jāņa Kristītāja ar vistīrākajām jūtām, bet viņš viņu atraida. Es tiešām nesaprotu, kurā brīdī Salome ir vainīga pie savas mātes grēkiem?!»

Kāpēc tu nepaskatījies?

Daudz domājusi par Salomi un dziļi analizējusi šo tēlu, aktrise secinājusi, ka Salomes un pravieša nesatikšanās ir šī stāsta vissāpīgākā tēma. «Viņa nebeidz atkārtot: «Jāni Kristītāj, kāpēc tu uz mani nepaskatījies?» Un viņa ar to nedomā fizisku paskatīšanos - redz, kāda man zelta kleita... Viņa runā par otra neredzēšanu, par neieraudzīšanu. Un viņa domā, ka Jānis Kristītājs dzīvo rāmī, kas saucas pravietis, kurš sludina par Jēzus atnākšanu, un viņš to dara brīnišķīgi, bet - kāpēc Salomi viņš uztver tikai seksuālu impulsu līmenī?! Viņš neko citu neredz, kā tikai to, ka viņa ir Hērodijas meita un tātad - izvirtusi. Tas ir aprobežoti,» domā Salomes lomas atveidotāja. «Es absolūti mīlu Salomi,» saka talantīgā jaunā aktrise, uzsverot, ka viņa ir ļoti priecīga par iespēju spēlēt šādu lomu. «Šī loma ir tik ietilpīga, ar tik plašu emocionālo amplitūdu, ka ir, kur izspēlēties. Tas ir sarežģīts izaicinājums,» aktrise atzīstas, paskaidrojot, ka aktieriski sarežģītāku šo lomu padara tieši izrādes tehniskais koncepts. «Bet tas nav neizdarāms. Domāju, būs skatītāji, kuri to viegli pieņems, un, iespējams, būs tādi, kuri to nepieņems. Es gribētu, lai skatītāji to visu uztver personīgi un lai nostājas vienā vai otrā pusē. Jo tās ir divas nometnes - Jānis Kristītājs un Salome. Es, protams, esmu Salomes pusē. Un ne tikai tāpēc, ka es spēlēju šo lomu,» saka Agnese Cīrule. Viņa atzīst, ka tikai pagājušajā vasarā, izejot cauri personīgiem pārdzīvojumiem, diezgan tieši noformulējusi savu attieksmi «pret ticību un baznīcu kā organizāciju», un tieši tāpēc aktrise ir ļoti priecīga, ka viņai ir iespēja par to runāt caur šādu lomu.

Paldies izturīgajam vīram

Kādus pēdu nospiedumus viņas personībā atstās Salome, aktrise vēl neapzinās, bet pavisam skaidri zina, ka tādi noteikti būs. Jo tāda ir pieredze no iepriekšējām lomām. «Tagad, kad man jāiestudē Salome, es jūtos citādāk, daudz ko uztveru citādāk. Parasti ir tā, ka pēc pirmizrādes paiet kāds mēnesis, un, atskatoties uz kādiem ikdienišķiem notikumiem, es domāju: kas man lika darīt tā, kāpēc pieņēmu tieši tādus lēmumus?... Jo tajā brīdī, kad veidoju lomu, es to nevaru piefiksēt, nevaru izkāpt no sevis un paskatīties no malas, kas ar mani notiek, bet es esmu pārliecināta, ka «kaut kas notiek» vienmēr,» stāsta Agnese Cīrule. Viņa saka: izrādes tapšanas procesā nevar mehāniski atslēgties no lomas. Pat vakarā, ejot gulēt, gribas vairāk griestos skatīties, nevis vienkārši atpūsties, jo ir jādomā par lomu. «Parasti nemēdzu staigāt pa māju, runādama tekstus. Jo darbs ir darbs, mājas ir mājas, un to ir svētīgi atcerēties un paturēt prātā. Bet neviens cilvēks ikdienā nespēj ilgstoši izturēt tādu emocionālo slodzi, kāda ir, tuvojoties pirmizrādei, jo īpaši tādā lomā, kāda ir Salome. Tāpēc - paldies manam izturīgajam vīram, kurš to pacieš,» aktrise pasmaida un atzīst: lai arī līdz šim ir skatītāju un teātra profesionāļu atzinīgi novērtēta, šaubas ikreiz ir ārprātīgas. Tas ir viņas iekšējais maksimālisms un pedantiskums, kas uz skatuves prasa atdot visu vai - neko. «Patiesībā tas ir grūti, jo visu laiku ir jāspiež grīdā un jādod ārā viss, bet, tiklīdz kaut kas nesanāk vai tīri cilvēcīgi kaut kas nenostrādā, ir nenormāla vilšanās un kauna sajūta. Pat, ja to redzējis tikai režisors. Jā, man ir vēlēšanās uzzīmēt varavīksni savām rokām, bet - es zinu, ka tas nav iespējams. Psiholoģiski tas ir diezgan sarežģīti, bet no tā nosargāt mani neviens nevar. Ir jānotiek kaut kādām pārmaiņām vai manā dzīvē, vai pasaules uztverē, vai varbūt vienkārši jāmaina tehnika, kā strādāt ar lomu,» aktrise aizdomājas un tad saka, ka viņu tomēr nesaista teātris, kas ir tehnisks. Viņa grib visu attaisnot un būt savā lomā iekšā ar pilnu atdevi. Jo, ja kaut ko nesaprot, nevar aizstāvēt savu varoni.

Sauja ir jātur atvērta

Agnese priecājas, ka viņai nav tādas opcijas, ka var izvēlēties, ko spēlēt. Interesantāk ir redzēt, kādu potenciālu viņā saskata režisori, jo tas uzreiz ir izaicinājums. Tomēr uz jautājumu, kādu lomu viņa gribētu nospēlēt, aktrise atklāj, ka tā ir Kuražas māte Bertolta Brehta lugā Kuražas māte un viņas bērni. Loma, no kuras fragmentu jau studiju laikā, 3. kursā, viņai uzticēja režisors Edmunds Freibergs. «Šajā fragmentā Kuražas mātei ir jāatpazīst nogalinātais dēls, bet viņa nedrīkst atklāt, ka tas ir viņas dēls, jo tie ir kara apstākļi. Šī loma ir kaut kas tik milzīgs un ietilpīgs, ka ar tām prasmēm, kas man bija studiju laikā, un pat ar tām, kas ir šobrīd, ir nepietiekami. Bet - kaut kad tālākā nākotnē es gribētu pamēģināt to nospēlēt,» saka jaunā aktrise.

Taujāta, vai viņai jau velk uz mātes lomām, Agnese nosmej: «Es neesmu darbaholiķe, kuru neinteresē ne dzīve, ne bērni. Katrā ziņā, šobrīd neko vēl neplānoju, bet tas ir tikai laika jautājums. Un es esmu pateicīga mūsu kursa vadītājai Annai Eižvertiņai, kura ar savu milzīgo dzīves bagāžu mums vienmēr atkārtoja, ka katram aktierim viņa dzīves laikā ir kāds viens posms, kad ir zvaigžņu laiks, tas labākais laiks teātrī, un es tiešām domāju, ka man tas ir tagad. Jo, ienākot teātrī, man nebija jālūdz, lai dod strādāt. Man piedāvā lomas, par ko esmu priecīga un pateicīga, un es visu daru ar sirdi un pilnu atdevi. Un tomēr es uzskatu, ka nedrīkstu iecirsties tajā, kas man tiek likts saujā - man tā sauja ir jātur atvērta un jebkurā mirklī jāļauj tam slīdēt prom. Protams, es runāju teorētiski un pieļauju, ka realitātē to piedzīvot būs ļoti sāpīgi. Taču noteikti vajag paturēt prātā, ka tas nav pasaules gals, kad lielo lomu laiks apstājas. Pat, ja aizvien vēl gribas spēlēt.»

***

Agnese CĪRULE

• Latvijas Nacionālā teātra aktrise (kopš 2014. gada)

• Dzimusi 1992. gada 6. janvārī Madonā

• Izglītība: Rīgas Kultūru vidusskola,

Latvijas Kultūras akadēmija (bakalaura grāds mākslās aktiera specialitātē, 2014)

• Repertuāra lomas: Līgava (Asins kāzas), Solveiga (Pērs Gints), Elīna (Skroderdienas Silmačos), Ragana (Uguns un nakts), Zelmiņa (Indrāni), Ņina Zarečnaja, jauna meitene, bagāta muižnieka meita (Kaija), Emīlija, Lielbērzu saimniece (Trīne), Terēze Augustīne Sokolovska (Klūgu mūks), Salome (Salome)

• Filmogrāfija: Pelnu sanatorija (Studija Lokomotīve, 2016), Es esmu šeit (Skolotāja, Tasse Film, 2016)

• Balvas: Spēlmaņu nakts 2015/2016 balva Gada jaunais skatuves mākslinieks (par Līgavas lomu izrādē Asins kāzas)

• Precējusies

Izklaide

Muzikāli un cilvēcīgi atšķirīgi, bet stāstā vienoti – četri radošo industriju pārstāvji Abra, Sniegs, Upelnieks un Bārda piedāvā dziesmu “Garā”. “Stāstot personīgās pieredzes un pārdomas par nonākšanu dzīves grūtībās, dziesmā izskan aicinājums nevis grimt dziļāk problēmās, bet raudzīties uz augšu – meklēt izeju un risinājumu,” tā šī negaidītā četrotne piesaka šo dziesmu.

Svarīgākais