Dailes teātrī. Sapnis par ideālu un reālā dzīve

Šovakar Dailes teātrī pirmizrāde lielās zāles izrādei – Dž. Dž. Džilindžera iestudētajai Ainas Rendas «romantiskai drāmai 2 cēlienos» Būt Kejai Gondai.

Kā vienmēr gadījumos, kad pie režijas ķeras Dž. Dž. Džilindžers, daļā publikas valda tādas kā saspringtas gaidas - ko gan režisora kungs mums šoreiz rādīs. Šī ir tāda specifiski tikai viņa daiļrades izraisīta pirmspirmizrādes sajūta/psihoze. Iespējams, tāpēc, ka, pārlūkojot Dž. Dž. Džilindžera pēdējo gadu iestudējumu sarakstu uz Dailes teātra lielās skatuves, redzam diezgan apzinātu staigāšanu pa visnotaļ riskantu labas literatūras taciņu, kurā, visu cieņu, var atrast gan Kafku, gan Keivu, tomēr tas ne vienmēr garantē bezierunu panākumus teātrī. Kā būs šoreiz? Pirmizrādes dienā būtu visnotaļ dīvaini likt kārtis vai zīlēt kristālbumbā, jo vairāk tāpēc, ka režisora kungs pirms pirmizrādēm ar mediju pārstāvjiem nekomunicē un līdz ar to nevienam nekad neko arī nesola.

TUMŠAIS ZIRDZIŅŠ. Pēterburgā dzimušās ASV rakstnieces, filosofes un antikomunistes Ainas Rendas daiļrade latviešu publikai ir diezgan pasveša, tomēr stāsts par Holivudas zvaigzni Keju Gondu uz Dailes teātra lielās skatuves ir tapis, uz Ameriku emigrējušai autorei strādājot lielajās Holivudas studijās / F64

Aina Renda pirmajā acu uzmetienā izskatās pēc tāds tipiskas mūsējās - no Kuldīgas puses Rendas mežiem nākušas dramaturģes. Tomēr lai jūs nemāna šķietami latviskais vārds un uzvārds. Viņa ir Pēterburgas ebreju ģimenē dzimusi filosofe Alisa Rozenbauma, kura 20 gadu vecumā (1925) aizbrauca no PSRS uz ASV un savu karjeru sāka leģendārā Holivudas režisora Sesila de Milla scenāristu komandā, vēlāk strādāja dažādās Holivudas filmu kompānijās, līdz pievērsās rakstniecībai un kļuva par objektīvisma virziena izveidotāju filosofijā. Par Ainu Rendu (Ayn Rand) Alisa kļuva ASV. Latviskojot šo uzvārdu, mūsdienu autori nav īpaši konsekventi. Dažviet viņa ir Renda, citviet - Rende. Kaut šajā gadījumā tas ir vairāk gaumes jautājums, kas vismazāk interesētu pašu Ainu Rendu, kuras vārdā nosauktie institūti mūsdienu pasaulē turpina darboties vairākās valstīs.

Ainas Rendas pazīstamākie literārie darbi ir Pirmavots (1943) un Atlants iztaisnoja plecus (1957), bet par latviski izdoto Himnu Ilmārs Šlāpins pirms kādiem gadiem satori.lv rakstīja: «Grāmata ilgu laiku netika izdota Amerikā, tās pirmizdevums 1937. gadā tika nodrukāts Lielbritānijā. ASV to izdeva tikai pēc romāna Pirmavots panākumiem divpadsmit gadus vēlāk. Sava izteikti ideoloģiskā rakstura dēļ Himna nav īsti uzskatāma par daiļliteratūru, bet tās pēdējās nodaļās paustie uzskati ir tik pretvalstiski, ka šai grāmatai vajadzētu būt aizliegtai ikvienā valstī, kurā eksistē kaut jelkāda cenzūra.» Jāpiebilst, ka Aina Renda savas dzīves laikā bija pārliecināta antikomuniste, viņas idejas lielā mērā ietekmēja ASV konservatīvo spēku veidošanos. Vēl intriģējošāka šajā kontekstā ir piezīme Dailes teātra mājaslapā, ka «luga ar oriģinālo nosaukumu Ideāls sarakstīta 20. gadsimta 30. gados un nekad nav tikusi publicēta vai uzvesta Ainas Rendas dzīves laikā».

Aktieris Mārtiņš Upenieks, kurš jaunajā iestudējumā atveidos (attēlā) Džoniju Dovu, sarunā ar Neatkarīgo apgalvo, ka «Ainas Rendas darbs līdzīgi kā Raiņa lugas ir vairāk ideoloģisks, idejisks». «Tur ir mazāk tiešas dramaturģiskas darbības, emocionalitātes, vairāk domu apmaiņas. Aktierim šādas lomas spēlēt ir pat interesantāk, jo tajās ir mazāk ārišķību, bet vairāk iekšējas darbības. Šis ir labs dramatisks materiāls, un ir pat jocīgi, ka Latvijā līdz šim viņas darbi tik maz pazīstami. Mēs esam ļoti tuvi, jo esam piedzīvojuši Padomju Savienību, daudzi cilvēki to atceras. Tas, par ko viņa raksta, par šo te kolektīvismu - Amerikā daudzi par to viņu kritizēja, jo tur tas nekad nav piedzīvots. Tur vairāk bija tādu dumpīgu pusaudžu manifestēšanās,» domā Mārtiņš Upenieks un piebilst: «Tomēr man patīk, ko viņa raksta - tava laime ir atkarīga no tevis paša, tu esi atbildīgs par saviem lēmumiem. Viņas ideālais cilvēks ir ar mērķi, viņš apzinās, ko dara, ir ar pašcieņu.»

Arī pirmizrādes anotācija izklausās ne mazāk aizraujoša par Mārtiņa Upenieka teikto: «Keja Gonda ir galvenā kinostudijas zvaigzne, kuru kopš vakardienas neviens nav redzējis. Viņa ir visas pasaules sapnis. Viņu dievina miljoni. Keja Gonda ir gandrīz reliģija. Viņa zina kādu lielu noslēpumu, ko pārējā cilvēce ir aizmirsusi. Visi sapņo par ideālu pasauli un ideāliem cilvēkiem. Kas notiks, ja pēkšņi satiecies ar savu ideālu ar aci pret aci. Izrādās, ka ideāli atšķiras no reālās dzīves.»

Izrādi veidojusi radošā komanda: režisors Dž. Dž. Džilindžers, scenogrāfs Kristians Brekte, kostīmu māksliniece Katja Šehurina, komponiste Anna Ķirse, video mākslinieks Artis Dzērve, gaismu mākslinieks Jevgeņijs Vinogradovs un fotogrāfs Marks Litvjakovs. Titullomā - Rēzija Kalniņa.