Kad iedegusi atgriezos no Apvienotajiem Arābu Emirātiem (AAE), kādas paziņas nenopietnais jautājums, vai kāds arābs nenolaupīja, atklāja nereti sastopamus stereotipus par šo zemi, kas izrādās pilnīgi greizi.
Drošības osta
AAE, un jo īpaši Abū Dabī, kur bāzējos, un Dubaija, kuru apmeklēju, ir drošas, tūristiem draudzīgas, augsti attīstītas valstis, kurās arābi ir neuzbāzīgs mazākums – nepilni 20%. Pārējie bagātos naftas īpašniekus un šeihus, uzņēmējus, tūristus apkalpojošie iebraucēji ir no Indijas, Pakistānas, Irānas, Filipīnām un citām netālākām nabadzīgākām valstīm, kas, dzīvodami no vīzas viena termiņa līdz nākamajam pat gadu desmitus, pieņem musulmaniskās valsts kārtību, tāpēc noziedzība te faktiski nepastāv. Uz ielām nav ubagu, nav nesakoptu, noplukušu ēku, netīrības. Kā saka kāda mana Eiropas paziņa, kas Dubaijā dzīvo jau 9 gadus, gribētu te vēl nodzīvot gadus desmit, kamēr pieaug dēls, jo te viņš būs pasargāts no alkohola, narkotikām, smēķēšanas, azartspēlēm, par viņa drošību nebūs jāuztraucas. Alkohola lietošana sabiedriskajās vietās nav atļauta, ja to vispār kaut kur dabūsiet. Veikalu plauktos atradīsiet tik lielu bezalkoholiskā alus klāstu kā nekur citur, bet tūristiem viesnīcās vīna glāze pie vakariņām maksās ap 10 eiro. Pēc nostāstiem, Dubaijā esot speciāls alkohola veikals, kur iepirkties var tikai licences saņēmušie. Esot arī kāds veikals ārpus pilsētas, kur alkoholu varot iegādāties bez licences, bet par tā ievešanu Dubaijā teorētiski var draudēt pamatīgs naudas vai pat cietumsods.
Pārvietoties pa ielām ir droši gan dienā, gan vakaros, kad pilsēta atdzīvojas. Abū Dabī, atšķirībā no dzīvīgākās Dubaijas, dienas laikā ielās cilvēkus var sastapt maz – vietējie karstumā ārā nelien vai arī visi brauc ar mašīnām, kuras tāpat kā ceļi stipri atšķiras no mūsējām – jaunas, jaudīgas, lielas, kurās degvielas ekonomija nav prioritāra. Visur asfalts kā svaigi uzliets, bez nevienas bedrītes.
Debesskrāpji un parki tuksnesī
Degviela maksā pusdolāru litrā, taksis – salīdzinoši lēts (iesēšanās 3,5 dh – ap 70 eiro centi un 20 centi par km). Šāda transportlīdzekļa pieejamība atbrīvo no galvas lauzīšanas par to, kā līdz kurienei nokļūt – Abū Dabī vai Dubaija nav vietas, kur lido tikai zvilnēt saulē un pludmalē, lai gan ziemas izskaņā un pavasara negribīgajā atnākšanā arī tā jāpabauda! Pludmales te ir smilšainas, vismaz Abū Dabī – nepārpildītas, un, kā teic ceļveži, saule te ir 360 dienas gadā, bet tieši marta vidū gadījās piedzīvot vienu lietainu dienu – 30 grādu karstumā ar īslaicīgu lietu tas šķita kā atspirdzinājums.
Lai arī palielas platības šosejas malās un Abū Dabī klāj zālieni, sastādīti košumaugi, puķes, palmas, šī nav dabasskatu mīļotāju paradīze, tomēr Abū Dabī ir salīdzinoši centīga šajā ziņā un ierīkojusi virkni parku iedzīvotāju un viesu atpūtai – bijušajā tuksnesī un vietā, kur lietus ir pāris dienas gadā, tas jau ir novērtējams sasniegums! Agrākā pērļu tirdzniecības pilsēta uzbūvēta apmēram pēdējos pārdesmit gados par te 1962. gadā atklātās naftas naudu modernisma stilā un vienos debesskrāpjos, līdzīgi kā Dubaija – var tikai pabrīnīties par to, cik dažādas formu, krāsu un detaļu nianses tiem var izdomāt!
Iespaidīga mošejas un viesnīca – pils
Lai arī tūrisma ceļvežos kā galvenais Abū Dabī lepnums tiek reklamēta vecākā būve – Al Huseina 19. gadsimta pils, mani vairāk iespaidoja milzīgā (22 000 kvadrātmetru platībā), spoži baltā Šeiha Zaida mošeja, kuras 82 kupoli pakalnā redzami pa gabalu. Pēc nu jau mirušā pirmā AAE prezidenta šeiha Zaida iniciatīvas mošeju sāka būvēt 1998. gadā un atvēra 2007. gadā nogalē. Pie ieejas – info plāksnē norādīts, kā te jāizskatās un jāuzvedas, nosacījumu vairāk sievietēm. Ar garajām biksēm, lakatu, garām piedurknēm vien nepietiek, un mans baltās krāsas krekliņš tiek izbrāķēts – baltā mošejā ir vīriešu krāsa. Taču tāpēc nav jābrauc prom bešā. Neatbilstoši tērptie tūristi tiek aizsūtīti pēc apmetņiem, kas tiek izsniegti par brīvu apmaiņā pret personu apliecinošu dokumentu.
Ar dārgakmeņiem un pusdārgakmeņiem, ziedu motīviem inkrustētas kolonnas gan ārpusē, gan iekšā, septiņas 10x10 metru krāšņas, deviņtonnīgas kristāla lustras, pasaulē lielākais, viena gabala Irānas sieviešu rokām darināts paklājs (5627 kvadrātmetri), glītiem ornamentiem izrakstīts – vesels mākslas darbs! Kad te sanāk ap 4000 dievlūdzēju, paklājā nelielu izciļņu līnijas nodrošina attālumu vienam no otra netraucētām, nepastarpinātām sarunām ar Allāhu, kura vārds un ap simt viņa apzīmējumu, tādi kā visaugstākais, viszinošākais, varenākais, rotā sienu.
Paklāja vērtība vien tiek lēsta nepilnu 12 miljonu eiro vērtībā, bet pašas mošejas būvniecības izmaksas nav oficiāli publiskotas – klīst runas par summām no 500 līdz 800 miljoniem eiro.
Acis pamielot var arī vienā no dārgākajām pasaules viesnīcām Emirates Palace, kuru oficiāli rotā piecas zvaigznes, bet paši dēvē par septiņzvaigžņu. Tūristi no tās netiek dzīti prom, var izstaigāt un apbrīnot zeltā un Swarovski kristālos spīdošo interjeru ar arābu elementiem, protams, pat tikt uz lodžijas un baudīt burvīgu ainu – pludmali, jūras līci ar tajā pietauvoto šeiha milzu jahtu, reljefos dārzus, strūklaku parku pie viesnīcas.
Vecais tirgus jeb Abu Dabhi Souk, kas pārbūvēts modernā veikalu ēkā, kurš reklāmās vilināja ar savu arābu stila arhitektūru, pievīla ar tukšumu – daudzi veikali aizvērti vai neatvērti, šķietami pamiris, bet vienā otrā bodītē var iegādāties glītus, interesantus suvenīrus par pieņemamām cenām.
Abū Dabī neapmeklēts palika tuksneša safari, piekūnu hospitālis, etnogrāfiskie lauki, kā arī ūdens atrakciju parks un izslavētais it kā pasaulē lielākais atrakciju parks Formula 1, kas, lai piedod Formulas fani, īsti nebija manu interešu objekts.
Masdar city – ceļojums nākotnē
Lai pierādītu, ka iespējama kvalitatīva dzīve arī bez naftas, apmēram 30 km no Abū Dabī uzsākta pasaulē pirmās ekopilsētas Masdaras būvniecība. Ambīcija – līdz 2020. gadam tajā izmitināt ap 50 000 iedzīvotāju, kas dzīvos tīrā vidē bez CO2 emisijām, izmantojot saules, vēja, biomasas enerģiju. Tiesa, nauda šim projektam, kura izmaksas lēstas ap 22 miljardiem dolāru, gan nāk no naftas. Pirmās sajūtas ierodoties ir kā nokļūstot futūristiskā filmā. Taksis tiek tikai līdz pilsētas pievārtei, un, ieraugot vien vientuļu apsarga būdiņu, iestājas mulsums – ko tālāk? Pajautājot, kā nokļūt pilsētā, tūlīt tiekam busiņā, kas nogādā līdz elektromobilim – vienīgajam satiksmes līdzeklim pilsētā. Kur nopirkt biļetes? «Viss par brīvu – izbaudiet!» atbild šoferis. Tiesa, pagaidām te nekā daudz ko izbaudīt nav, ja neskaita pašu braucienu ar elektromobili, kas darbojas ar litija saules baterijām un brauc pa trasi bez sliedēm, bez vadītāja. Pilsētai apiet riņķī un cauri var pusstundas laikā, apskatot arābu un modernisma stila arhitektūras sajaukumu, kas pakārtota galvenajam mērķim – ekofunkcionēšanai. Ja reiz te popularizē zinātni, trūkst interaktīva muzeja, kurā lietderīgi pavadīt laiku.
Dubaijas «vis...»
Esot Abū Dabī, grēks neaizbraukt uz 150 km attālo blakus emirāta galvaspilsētu Dubaiju, kur iegūst tikai nepilnus 5% AAE naftas, bet kas vairāk orientējas uz tūristiem, tāpēc cenšas tos pārsteigt ar objektiem, kuriem varētu piekarināt apzīmējumu «vis...» – visaugstākā, visdārgākā, visgarākā... Pašrocīgi no Abū Dabī uz Dubaiju aizbraukt var par 5 eiro ar satiksmes autobusu, kas no centrālās stacijas kursē vidēji ik pēc pusstundas – tikko buss pilns – aidā! Tomēr izbraukāt vairākus tūrisma objektus lielajā Dubaijā vienā dienā bez organizētas ekskursijas ir grūti. Tajā tiekam izrauti raitā tempā caur tipiskajām fotopozīcijām, visilgāk aizkavējoties rindā uz Burj Khalifa 800 metru augsto (visaugstāko!) skatu torni, uz kuru biļetes izpārdotas jau vairākas dienas uz priekšu. Skats no augstumiem uz vakara ugunīs spīdošo Dubaiju ir galvu reibinošs, bet otrreiz gan uz tādu nīkšanu rindā pie ieejas, pēc tam pie ātrgaitas lifta neparakstītos! Skatu tornis atrodas iepirkšanās centrā The Dubai Mall, kurā var apmeklēt arī akvāriju vai arī vienkārši pavērot dažādas eksotiskas zivis caur «vislielāko» akvārija skatlogu mola 2. stāvā. Pie mola ik pusstundā burvīgs strūklaku šovs mūzikas pavadībā.
Protams, nobraucam gar visaugstāko (321 m) un pirmo, tiesa, pašu piešķirto septiņzvaigžņu viesnīcu pasaulē – Burj al Arab, kuras izveidei neesot bijis limitēts budžets. Netālu no tās – liels arābu stila akvaparks, bet tūristu grupa tiek vesta tālāk uz arābu tirgu – Madinat Jumeirah, kas tiek dēvēts arī par Dubaijas Venēciju. Te vairāk gribas pakavēties nevis pie tirgotājiem, bet burvīgajā kanāla krastmalā, izbraukt ar laivu, pasēdēt kafejnīcā, pabaudīt ainavu.
Braucam uz palmu – jūrā uzbērtu palmas formas teritoriju, kas apbūvēta ar dārgām viesnīcām, villām, kuras, atšķirībā no citām zemēm, var iegādāties arī ārzemnieki, kur katrai villai palmas zara forma nodrošina pieeju pie jūras. Lai pārāk platais ceļš palmas tievajā galā nebojātu skatu no lidojuma, ceļš tās galā pāriet garā tunelī. Sirreālistisks skats uz Dubaijas piejūras augstceltnēm.
Dubaijā var izbaudīt arī slēpošanas priekus 400 metru «visgarākajā» mākslīgajā slēpošanas trasē, apmeklēt zooloģisko dārzu, delfīnu centru, Dubaijas muzeju, zelta tirgu, kur var iegādāties tiešām augstvērtīgu zeltu par labu cenu, pateicoties neesošiem nodokļiem, un daudz ko citu vis, vis...
Labā ziņa: no 22. marta ieviests bezvīzu režīms starp AAE un Šengenas zonas valstu pilsoņiem, sliktā – airBaltic tiešos reisus, beidzot sezonu, slēdz jau 29. martā.
***
Abū Dabī
• Apvienoto Arābu Emirātu (AAE) galvaspilsēta, otra lielākā pilsēta AAE
• 67 tūkst. km2, nepilns miljons iedzīvotāju
• Persijas līča krastā; smilšu pludmales, 10 km krasta līnija
• Klimats: sauss, tropisks. Lietus līdz 10 dienām gadā
• Tūrisma sezona: oktobris – maijs
• Valsts reliģija: islāms
• Valūta – dirhams (AED) – aptuveni 20 eiro centu. Veikalos – maiņas punkti, lielākās tirdzniecības vietās un taksometros var
norēķināties arī eiro, dolāros
• Dubaija – 151 km attālumā