Bērnības pasaule Nereta

Kādreizējais miestiņš, vēlāk pilsētciemats, bet tagad Neretas ciemats atrodas pašos Latvijas dienvidos, Sēlijā, piecus kilometrus no robežas ar Lietuvu. Tā ir Jāņa Jaunsudrabiņa, Baltās grāmatas autora, bērnu dienu zeme.

 Šī grāmata jeb simts tēlojumu vārdos un līnijās mazam cilvēciņam atklāj vienu pasauli, bet pieaugušais to pārlasa jau citām acīm. Tāda tā ir. Kurš gan radījis vēl skaistāku pieminekli savai bērnībai un mātei nekā Jaunsudrabiņš, uzrakstot Balto grāmatu, kurai šogad tiek svinēta 100 gadu jubileja. Grāmata ir izdota vairāk nekā 60 reižu.

Nu ir laiks pastaigāt pa tām vietām, kuras mīļas bijušas kalpa puikam Jancim. Nav grūti izlasīt ceļvežos aprakstīto, tāpēc šajā stāstā ir šis un tas tāds, kas tiražēto informāciju, cerams, padarīs niansētāku.

Nedaudz par bijušo

Varam minēt, kādas asinis sajauktas īsteno neretiešu ciltsrakstos. Kad 1710. gada mēra epidēmijā izmira gandrīz visi miestiņa iedzīvotāji (izdzīvoja tikai 14 zemnieku), muižu pārvaldnieki no poļu pārvaldītās Latgales nopirka zemniekus un iemitināja Neretā. Kur nu vēl vācieši un arī Napoleona armijas karavīri, kuri atstājuši savu ģenētisko mantojumu. Un kāda šļuka leišu asiņu arī neretiešiem piejaukta. Tagad Neretā dzīvo apmēram 2000 cilvēku.

Narite, Nirica, Nerft, Narriten, Nērst – Neretas vārds ticis locīts vairāk jau vācu mēlē. Pa ceļam uz Neretu šoferītis vienā brauktuves posmā burkšķ, ka tik sliktu asfaltētu ceļu viņš sen neesot redzējis. Ha! Viņš laikam nezina, ka bija laiks (ja tā padomā, ne tik sen – pagājušā gadsimta 80. gados), kad no Rīgas uz Neretu satiksmes autobuss vilkās četras stundas, lai pievārētu nieka 120 kilometru. Pa zemes ceļu, saprotams. Šajā Sēlijas teritorijā ūdens ceļmalās laikam izsusē tikai pagalam sausās vasarās. Mitrums izcilā grunti robainu kā pūķa muguru. Ja ceļa būvētāji nejēdz respektēt tādas nacionālās īpatnības, tad jāsakož zobi, lai mēli runājoties neiecērt, un jābrauc tik uz priekšu.

Pēkšņi ceļš dalās, un viens tā atzars ved uz Riekstiņiem, rakstnieka un gleznotāja Jaunsudrabiņa bērnības mājām, otrs – uz Neretas centru ar neliela izmēra privātmāju puduri un dažām daudzdzīvokļu ēkām. Pie pagastmājas, kādreizējā (un vienīgā) universālveikala, plīvo arī Eiropas Savienības karogs. No veciem laikiem saglabājusies lielā, baltā baznīca kalna galā un zemā, izstieptā kroga māja ar kafejnīcu, veikalu un sīksīkiem dzīvoklīšiem.

1298. gadā šī apdzīvotā vieta rakstos minēta kā Nirica. Laika gaitā Neretas īpašnieki mainījušies – no Livonijas valdītājiem tā nonāca pie Kurzemes hercogiem, bet Aizkraukles komturs Vilhelms fon Efferns kāzu dāvanā saņēma četras muižas tagadējā Neretas novadā. Vēlāk Neretas muiža nonākusi Pletenbergu, pēc tam – Korfu un Šuvalovu īpašumā.

Tā paiet pasaules godība

Ko citu lai saka, redzot, kas palicis pāri no glaunās muižas, kultūras un vēstures pieminekļa. Muiža, viena no senākajām Sēlijā, tagad nolaista līdz kliņķim. Nē, pat kliņķa vairs nav. Piestāt un paskatīties var – uz drupām. Kad mācījos Neretas vidusskolā, pavasarī un rudenī skolēniem bija tāds obligāts pasākums kā pārgājiens. Dažreiz aizstaigājām arī līdz muižai. Tolaik tur dzīvoja pa kādam ļautiņam, bija saglabājušās baroka stila durvis, krāsnis, virpotas kāpņu margas un varēja apjaust kādreizējo godību. Neretas muižā reiz bija kungu nams, vagara un kučiera mājas, kalpu ērberģis, brūzis un pat riekstu dārzs. Parkā – rotonda un dīķis. Grāfs Šuvalovs ap 1920. gadu, atstājot muižu, to uzspridzināja.

Jaunsudrabiņa piemiņai

Ceļvežos bieži tiek uzsvērts, ka tūristi uz Neretu dodas, lai apskatītu luterāņu dievnamu. Nenoliedzami, tā ir izcila būve. Bet arī Mūsmājas jeb Riekstiņi ir novada lepnums. Muzejs tika atvērts Jāņa Jaunsudrabiņa 90. dzimšanas dienā 1967. gadā. Tagad Mūsmājās dzīvo un Jaunsudrabiņa muzeju vada šerpā Ilze Līduma. Un Mūsmājas dzīvo, pateicoties viņai. Ja nenobīsieties no viņas reizumis asās mēles un uztaustīsiet taku uz viņas vispār jau lādzīgo sirdi, tad Ilze, tā starp citu, izmetīs, kurš viņas radagabals aprakstīts Baltajā grāmatā. Un parunās sēliski.

Jaunsudrabiņa piemiņas iemūžināšanā daudz darījis Neretas leģendārais cilvēks Tālis Zālītis. Kā vietējie savulaik teica, ciema padomes priekšsēdētājs. Viņš bija padomju laikam pagalam neordināra un nekādos rāmjos neietūcāma personība. Tālim patika gan atrasties uzmanības centrā, gan atvēzēties drosmīgām idejām. Par 1977. gadā sarīkoto vērienīgo Jaunsudrabiņa simtgadi trako Zālīti gribēja noņemt no amata. Bet kāds ieteicās – ko nu vairs, viss jau noticis un nebija slikti. Un Zālītis atstāts amatā. Kad trimdas dzejniece Velta Toma viesojās Neretā pie radiniekiem, Zālītis viešņu izvadāja pa dzimto pusi, nebaidoties no represijām. Bet tādas varēja būt, jo līdzi vazājās neiztrūkstošais stukačs, kurš ik pa laikam iešņāca ausī, ko ārzemniecei nedrīkst stāstīt un rādīt.

Starp citu, Tāļa un Ārijas Zālīšu mazmeita ir operdziedātāja Elīna Šimkus. Pat viņas vecvecāku mīlas stāsts ir īsteni Zālīšu Tāļa stilā. Īsā versija: deportāciju laikā Ārija tika izsūtīta, bet Tālis aizbrauca pie viņas. Un apprecēja. Jo mīlēja. Un abi atgriezās Latvijā.

Taču sīkāk par Riekstiņiem un tur redzamo vislabāk izstāstīs Ilze Līduma. Citiem nav ko lieki muti dzesēt.

Neviena vara nenopostīja

Luterāņu dievnams ir īpaša stāsta vērts. Baltās grāmatas Jancis uz baznīcu tika, kad bija iemācījies skaitīt tēvreizi. Līdz tam viņš tikai vērās uz balto torni ar sarkano jumtu, kalniņā pakāpies. Un sestdienu vakaros dzirdēja tālu zvanīšanu. Neretietis Juris Narogs stāsta, ka zvanīšana atsākta pirms septiņiem gadiem. Skolotāja Ruta Lormane kādā sarunā atminējusies jaukākās bērnības atmiņas – kad baznīcas zvans zvanījis. «Padomājām, kāpēc tādu tradīciju lai neatjaunotu? Un nu septiņus gadus zvanām sestdienās, kad saule riet. Iezvanām svētvakaru,» saka Juris. (Starp citu, Juris Jaunsudrabiņa simtgades svinībās bija mazais Sudrabiņu Jancis – baltgalvis puika pastalās, gaišā kreklā un bikšelēs ietērpts.)

Baznīca darbojas jau vairāk nekā četrus gadsimtus. Pateicoties mācītājam Artūram Kaminskim, arī padomju gados tā tika saglābta. Viņš neļāvis dievnamā ierīkot ne minerālmēslu noliktavu, ne sporta zāli. Atslēgas sargājis kā acuraugu, no rokām neizlaidis. Mācītājs Kaminskis staigājis pa mājām, vācis ziedojumus un nesis augstajiem kungiem, lai baznīcu atstāj mierā, nostāstus gaismā izceļ Juris Narogs. Napoleona laikos gan baznīcā bijusi miltu noliktava, savukārt Pirmā pasaules kara gados – hospitālis. Vietējie atceras, ka mācītājs bijis darbīgs – i mūri pats pielabojis, i jumtu. Pat komunistu valdīšanas laikā dievkalpojumi notika, lai gan slepšus. Tagad pie dievnama ir uzstādīti piemiņas akmeņi mācītājam Kaminskim un Neretas luterāņu draudzes pirmajam latviešu mācītājam Artūram Dūmiņam.

Diezin vai tuvākā un tālākā apkaimē ir vēl kāda cita tik iespaidīga kulta celtne. Tā no 1584. līdz 1593. gadam būvēta pēc Vilhelma fon Efferna ierosinājuma. Dievnamā atrodas vairāki izcili mākslas darbi. Pusotru gadsimtu vecā altārglezna pārcietusi visus karus, atjaunotajām ērģelēm ir vairāk nekā simts gadu, Effernu dzimtas kapu plāksnēm līdzīgu nav visā Latvijā. Pagājušā gadsimta 80. gados Imants Lancmanis ar savu komandu apskatīja Neretas baznīcu, izpētīja Effernu dzimtas kapenes zem altāra, aizmūrēja, kas mūrējams, un vienu alvas sarkofāgu aizveda uz Rundāles pils muzeju, izstāsta Juris Narogs.

17. gadsimtā baznīcas tornī iespēra zibens. Torni atjaunoja, un 38,67 metru augstumā tas slejas līdz mūsu dienām. Tornī sadzīvo divi zvani. Veco, no čuguna, sašāva karavīri, bet vēlāk Neretas luterāņu draudzes māsu draudze no Kopenhāgenas uzdāvināja bronzas zvanu.

Dievnamā ir izcila akustika, te muzicējuši gan Tālivaldis Deksnis un Jānis Lūsēns, gan uzstājies lieliskais tenors Aleksandrs Antoņenko. Tūristiem ir iespēja paklausīties ērģeļu skanējumu.

Baltā skola

Tas notika sen. Jau 16. gadsimta beigās Kurzemes pirmā hercoga Gotharda Ketlera vēlēšanās bija, lai Neretā tiek dibināta latīņu skola muižas un mācītājmājas kalpotāju vajadzībām. Pirmā skola celta pie baznīcas, bet 1877. gadā uzbūvēta cita skolas ēka, kurā mācījās 1.–4. klašu audzēkņi. 1936. gada 30. oktobrī uzkalniņā iesvētīja jauno, balto skolas ēku. Mēs tā arī iedalījām – vecā skola (kurā mācījās mazie bērni) un jaunā skola, uz kuru pārejot, varēji uzskatīt, ka esi pieskaitīts lielajiem.

1936. gada vasarā skolu apmeklējis Latvijas Valsts prezidents Kārlis Ulmanis. Izrādās, viņš gribējis, lai skolā darbotos centrālā apkure. Tādu ekstru Neretas vidusskolas ēka ieguva nesen – 1990. gadā. Līdz tam laikam skolēni klasēs stiepa pagales un apkopēja kurināja krāsnis.

***

Kā atrast, ko apskatīt

• Novada centrs Neretas ciems atrodas 118 km attālumā no Rīgas, 50 km no Aizkraukles, 130 km attālumā no Jelgavas, 50 km no Jēkabpils un 101 km attālumā no Daugavpils.

• Jāņa Jaunsudrabiņa muzejā rakstnieka piemiņas pasākums notiks 23. augustā. Tālrunis informācijai 65176467, informācija internetā: www.ltg.lv/riekstini, www.neretasnovads.lv. Ekspozīcijā ir rakstnieka grāmatas, gleznas, piemiņas lietas, Neretas apkārtnes sadzīves un etnogrāfiskie priekšmeti.

• Ķišku kapos – Jāņa Jaunsudrabiņa, viņa sievas, meitas, vecvecāku un krusttēva atdusas vieta. Rakstnieks šeit pārapbedīts 1997. gada 13. septembrī.

• Rakstnieka piemiņas vietas: piemineklis Sudmalu saliņā, rakstnieka vārdā nosauktā iela un parks, kurā atrodas skulptūra Ganiņš; pie skolas – Jaunsudrabiņa stādītā liepa.