Ar roku aizsniedzamā, līdz galam neizzinātā Sāremā sala

© Ilze Šteinfelde

Sāremā sala no Latvijas pierobežā esošajiem Ainažiem aizsniedzama dažu stundu laikā. Ja precīzi, tad četru stundu laikā.

 Tas ir viens no iemesliem, kāpēc gandrīz ikviens Latvijas iedzīvotājs vismaz reizi mūžā ir skatījis slaveno Kuresāres pili un īstu meteorīta krāteri – vietas, kuras cildina tūristu ceļveži. Pavisam maz ir tādu, kuri šajā akmeņiem nosētajā salā baudījuši burvību, ko tūristiem nepopularizē.

Ideja doties uz Sāremā salu ar savu mašīnu dzima pēkšņi un, atzīšos, skopuma dēļ, ieraugot tūrisma firmu piedāvājumu apskatīt šo salu par 70 līdz 90 eiro no personas. Mums – septiņiem cilvēkiem, tai skaitā diviem bērniem – šāda organizēta ekskursija izmaksātu vismaz pustūkstoti eiro. Par pašu stūrēta auto degvielas iegādi, prāmja biļetēm un naktsmājām kopā samaksājām aptuveni 245 eiro.

Pasažieru skaitu regulē ar koeficientu

Ceļā no Latvijas uz Sāremā salu katrs ceļotājs var izvēlēties savu tempu, vai nu paņemot atpūtas pauzes pie ievērības cienīgām vietām, vai arī steidzoties maksimāli ātri nokļūt galā, bet prāmju kursēšanas sarakstu un ātrumu pasažieris ietekmēt nevar. Tā kā piektdienas pēcpusdienās virzienā uz Muhu salu un svētdienas pēcpusdienās virzienā uz cietzemi parasti ir lielākais pasažieru pieplūdums, prāmjus apkalpojošā kompānija izdomājusi, kā pārvirzīt pasažieru plūsmu uz mazāk pieprasītiem laikiem, proti, piektdienās un svētdienās pēc pulksten 13 prāmja biļetes cenai tiek piemērots koeficients 1,5. Biļešu kasiere Virtsu ostā Neatkarīgajai atzina, ka, pat neraugoties uz paaugstināto biļešu cenu, piektdienas vakaros Virtsu ostā un svētdienas vakaros Kuivastu ostā rindas esot visgarākās. Bijuši pat gadījumi, kad tūrisma sezonas pilnziedā dažs labs nav varējis tikt uz pēdējo prāmi un bijis spiests gaidīt pirmo prāmi nākamajā rītā.

Prāmju biļetes var nopirkt ari internetā. Tā ir garantija, ka konkrētajā prāmī vieta atradīsies. Tā kā baidījāmies, ka nepaspēsim uz konkrēto prāmi, uz ebiļešu iegādi neiespringām, cerējām uz veiksmi. Un tā mūs tiešām šoreiz pavadīja. Prāmja atvērtajā mutē iebraucām ar gavilēm, jo rindā nākamajiem aiz mums šī iespēja bija liegta. Mašīnai ar Lietuvas numura zīmēm bija jāgaida nākamais prāmis.

Kad bijām laimīgi uzbraukuši uz prāmja un gatavojāmies izkāpt no savas mašīnas, pārsteigti pamanījām, ka priekšā stāvošo mašīnu pasažieri steigšus metas laukā no saviem spēkratiem un skriešus dodas pa kāpnēm augšup, it kā automašīnu klājam draudētu katastrofa. Par laimi, katastrofa mūs neskāra – lielākā daļa pasažieru vienkārši steidzās uz kafejnīcu. Ēst gribētāju ir daudz, bet laika maz – prāmis ceļā no vienas ostas uz otru pavada tikai 25 minūtes. Tie, kas ēstuves rindā iestājas pēdējie, riskē palikt bez maltītes.

Atpūtniekus vilina neuzkrītoši

Tūristu iecienītas vietas lielākoties ir komercializētas ar suvenīru būdiņām, maksas tualetēm, nerunājot nemaz par iespaidīgām ieejas biļešu cenām apskates objektos. Arī Sāremā, protams, bija suvenīru kioskiņi un ieejas maksa atsevišķos objektos, taču Kuresāres pili no ārpuses, Pangas stāvkrastus, Kāli meteorīta krāteri un citas vietas var aplūkot par baltu velti, un tas nebūt nenozīmē, ka šie objekti nebūtu sakopti. Tāpat pilnīgi bez maksas ir izmantojamas jūras krastā ierīkotas atpūtas vietas ar galdu un krēsliem zem nojumes, grila vietu, tualeti. Leisi ciematiņā savukārt ir izveidota trase, kas atgādina Mežaparka Meža kaķus. Tikai atšķirībā no Latvijā izvietotām trasēm šī ir tikai 1,5 metrus no zemes, tai nav nepieciešams speciāls aprīkojums un tā ir pilnīgi bez maksas. Šādā veidā, proti, padarot vidi maksimāli ērtu atpūtai un izklaidei, Igaunija cenšas pievilināt tos tūristus, kurus neinteresē SPA, ar kuriem arī, starp citu, Sāremā ir slavena.

Slēpņošana igauņu gaumē

Tā kā ceļojām kopā ar bērniem, pirms brauciena prātoju, kā Sāremā salas apskati padarīt viņiem aizraujošāku. Kas bērniem var būt interesantāks par apslēptas mantas meklēšanu? Nekas! Tātad slēpņosim! Tas, ka nekad agrāk nebijām ar to nodarbojušies, nebija šķērslis, lai ķertos pie šīs nodarbes svešā zemē. Jāsaka atklāti, ka ar pirmā slēpņa (turklāt visvieglākā) atrašanu mums nemaz tik gludi nevedās. Drošības pēc mobilajā telefonā biju lejuplādējusi divas aplikācijas, kas atbalsta slēpņošanas mājaslapu geocashing.com. Meklējot pirmo slēpni, katra no šīm aplikācijām veda uz pretējo pusi! Kā tas bija iespējams, nav ne jausmas. Izvēlējāmies loģiskāko virzienu un nekļūdījāmies. Secinājām gan, ka GPS neaizved tieši pie slēpņa, tas jāmeklē pašiem un dažkārt visneiedomājamākajās vietās. Toties azarts ir garantēts.

Pēc piektā atrastā slēpņa jau pamazām sākām apjaust, kādās vietās tas varētu būt novietots, un netaustījām visus akmeņus pēc kārtas. Izņemot vienu – meklējot slēpni drupās pie Muratsi ciematiņa, noglaudījām katru akmeni un iztaustījām katru akmeņu spraugu. Meklējām gan vēlu vakarā, gan agri no rīta. Bet no slēpņa nebija ne vēsts. Bijām tā aizrāvušies ar meklēšanu, kad nedzirdējām, ka ceļa malā piestāja vieglā automašīna. Ciematiņa iedzīvotājs, ieraudzījis, ka pie vecas mājas drupām stāv mašīna ar Latvijas numuru un svešiniekiem, kas izmisīgi urķējas akmens spraugās, bija nodomājis, ka mums kas slikts noticis. Protams, ka bija noticis! Slēpnis paslēpies!

Pateicoties slēpņošanai, Sāremā salā atklājām vietas, ko igauņi tūrisma bukletos nereklamē. Izlasījuši aprakstā, ka slēpnis atrodas vienā no skaistākajām Sāremā pludmalēm, protams, devāmies to meklēt. Mums par bēdām, ceļā uz to GPS saniķojās, un mums nācās to meklēt pēc kartes. Taču kā to izdarīt, ja kartē šī vieta nav iezīmēta? Maldījāmies uz labu laimi, prātā paturot jūras virzienu, līdz atdūrāmies mežiņā, kur cita pie citas bija novietotas aptuveni

10 automašīnas ar Igaunijas numura zīmēm. Tikko bijām nodomājuši, ka igauņi varbūt sabraukuši šeit mellenes lasīt, kad pa taciņu no meža iznāca ģimene ar mazuļiem un piepūšamām rotaļlietām. Kļuva skaidrs, ka taciņa ved uz jūras malu. Un tur jau tā bija – baltu smilšu pludmale, tūristu neapsēsta un līdz galam neizzināta – tāpat kā pati Sāremā sala.

Izklaide

Ar debijas singlu “Apstājies” plašākai auditorijai sevi pieteikusi grupa “Cool Collective”. Nosaukums mazliet līdzīgs “Very Cool People”? Taču ieturētais mūzikas stils nemaz – “CC” pārstāv indīpopa (vai kaut kā stipri līdzīga) nišu.

Svarīgākais