Peipusa sīpolu trakums
Pasaki – Peipuss, un letiņi uzreiz sāks runāt par zveju. Tikai ne šoreiz, jo tie, kuri pabijuši sīpolu tirgū vecticībnieku sādžās, turp dodas atkal. Iepirkties. Protams, tirgū ir arī zivis. Un vēl šis tas.
Teorētiski vienas dienas ceļojumam šis maršruts ir gana piemērots, bet praktiski vajadzētu izbrīvēt pārīti dienu. Ceļš ir tāls, ja izraujas vienas dienas ceļojumā, tā vien sanāk, lai aizskrietu un atskrietu. Ja gribas tirgu paķemmēt centīgāk, paēst savdabīgajā vecticībnieku restorānā, izbraukt ne tikai vienu sādžu, bet garāku gabalu gar ezera piekrasti, tad diena pilnīgi noteikti būs par īsu.
Krievu gala bizness
Vecticībnieku sādžas izkārtojušās Igaunijas dienvidaustrumos. Vietējais gids Kostja saka – šo vietu tā arī saucot, par Krievu galu. Vai tad Peipusa malā dzīvojošie nezvejo, bet metušies vien sīpolu biznesā? «Kāpēc tad nezvejo? Zvejo,» noteic Kostja. Taču sīpolu audzēšana vairāku vecticībnieku sādžu iedzīvotājiem izsenis bijusi viņu firmas zīme, izdzīvošanas garants un tagad – kāds lielāks eiro kabatā.
Kolkja ir viena no tādām sādžām, un tajā dzīvo Kostja. Konstantīns, kuram ne tikai sīpolu audzēšana, bet arī sadarbība ar Latvijas tūrisma firmām ir ienesīga lieta. Par baltrocīti viņu nenosaukt, jo Kostjas rokas ir sastrādātas, un, savā sētā ievedis, viņš rāda augstās dobes, kuras kopā ar sievu noracis augustā, sīpolu ražas novākšanas pīķa stundā. Paļauties uz talcinieku baru nevarot, lielākoties visu darot paši līkām, sāpošām mugurām pirmajās ražas novākšanas dienās. Pēc tam pierodot.
Pie viņa mājas sīpolu virtenes uz koka statīva nekarājas, bet citviet gan. Kostjas sieva brūnīgās virtenes sakārusi pirtiņā, lai vēdinās, tādā pašā veidā jauno ražu uzglabā citi sādžinieki. Koka statīvi pie mājiņām ceļa malā izskatās tā, it kā būtu gatavoti vienā darbnīciņā, un sīpolu virtenes izliktas ar aicinājumu: nopērc mani! Neviens gan neuzbāžas ar savu preci un nemetas lielīt. Piestāsi, pajautāsi, pastāstīs. Vismaz tirdziņā, kas bija Latvijas tūristu galamērķis, sīpoli un ķiploki maksā līdzīgi, neviens cenas nedempingo. Droši vien tāpat ir, ja virtenes pērk pie mājām. Sīpoliem ir sava cena, un tā jāmaksā.
Kā uzvedas iesācējs
Kallaste – miestiņš, kurā iebraucam sīpolu medībās. Pirmajā acumirklī gribas teikt: un tas ir tirgus?! Šķiet neliels. Acis viļ. Kad sāk izstaigāt sīpolu jarmarku, laiks paskrien nepiedienīgi ātri. Sīpolu vijumi, ķiploki, zivis, daiļamata meistaru pinumi un visādi tirgum piedienoši štrunti arī. Staigāšana un skatīšanās, jo īpaši, ja esi pirmo reizi, paņem laiku. Ko pirkt, ko ne, kura sīpolu virtene labāka? Kāpēc apaļās sīpolu galviņas ir dažādās nokrāsās? Zinātājiem sokas ātrāk, viņi izvēlas sīpolu pīnes pēc lieluma, jo zina, ka krāsai nozīmes nav. Pāris stundu šķietami nelielajā tirgus placī paiet nemanot, ja pārmij kādu vārdu ar tirgotājiem. Pārdevēja saka – sīpoliem miziņa dažādkrāsu, bet garša vienāda, kāpēc tā, kas lai zina. Viņa visu mūžu tādus audzējusi, un visu mūžu sīpoli sanākuši raibi – i gaišāk brūni, i ar rozā akcentiņu.
Augusta beigās sīpoli jau ir novākti un sagatavoti pārziemošanai. Kostja lepni apgalvo, ka vecticībnieki neizmanto visādas ķīmijas, sīpolus kaltē saulē, lai nepūst. Glabā pirtiņās vai šķūnīšos, ko viegli vēdināt. Tad sīpoli turas ilgi un nesačākst kā veikalā pirktie.
Vietējā veikalā nesen atklājuši, ka tiek tirgoti sīpoli ar vecticībnieku firmas zīmi – kā Peipusa sīpoli. Cena bijusi vairāk nekā augsta. Vecticībnieki savējos tik dārgi nepārdodot. Nopirkuši analīzēm un pierādījuši, ka tie nav īstie sīpoli. Tagad veikals vairs nemaldinot pircējus, un Peipusa sīpolu labā slava nosargāta. Vai tiešām pastāv īpašs Peipusa sīpolu šķirnes noslēpums? Viņi apgalvo, ka tāds ir. Forma Peipusa sīpoliem ir īpaša – tie ir nedaudz saplacināti kā pekinieša deguns. Runa ir par suņu šķirni. Ilgā uzglabāšana ir otrs bonuss. Es teiktu – arī plānā miziņa un spēcīgā smarža. Mājup braucot, autobusā jūtams stiprs smārds.
Tie, kuri sīpolu tirgū nav pirmoreiz, zina, ko un cik pirkt. Man visai vīzdegunīgi šķiet – ak, nu kas tur sevišķs, sīpols visur ir sīpols. Nopērku nelielu pīni, nestiepšu taču kilogramiem uz Rīgu kā citi mani ceļabiedri, kuriem rokas pilnas. Pēc nedēļas trešdaļa sīpolgalviņu no tās ir pazudusi. Garšīgi. Nav sīvi. Spēcīga garša. Viegli mizot. Parocīgs izmērs, pārpalikums nav jāslēpj maisiņā, gaidot nākamo izmantošanas reizi. Ak, jā, tieši garša ir vēl viens Peipusa sīpolu markas stūrakmens. Ko es domāju tagad? Muļķīgi rīkojos, ka nenopirku garāku virteni, pat vairākas dzeltenbrūnās pīnes... Toties nu saprotu, kāpēc cilvēki uz turieni brauc gadiem un atpakaļ pārbrauc, itin kā sīpoli būtu valūta, kas jāiepērk vairumā. Nekas, nākamvasar skola būs rokā arī tādiem kulinārajiem kāzusiem, kāda esmu es.
Sādžas kļūst tukšākas
Vecticībnieku sādžas atrodas cieši līdzās Igaunijas jūrai – Peipusa ezeram. Ne velti Igaunijas iedzīvotāji šo ūdens platību dēvē par mūsu jūru. Ezers ir viens no lielākajiem, aizvien zivīm bagāts. Sādžās ielu, protams, ir vairāk nekā viena, bet tās vieno tik tiešām dažas ielas. Mēs sacītu – tie ir nelieli ceļi. Iela, pa kuru latvju tūristus pastaigā ved Konstantīns, ir asfaltēta, bet viņš spļaudās, ka to pašu bedraino asfaltu atceras kopš jaunības, tie būtu 80. gadi. Aktīvākie sādžinieki būtu priecīgi, ja vietējā vara aktīvāk domātu par tūrismu un ezera miestiņu attīstību, lai tie, kuri te grib dzīvot un saimniekot, justos labi. Kā Eiropā. Varbūt kādu spa ierīkot – kā citviet Igaunijā pie ūdeņiem? Kostja atmet ar roku – kurš tad strādās, jaunie mūk prom kā velns no krusta. Uz lielākajām pilsētām, uz ārzemēm. Reti kurš atgriežas. Mazpilsētiņā Kallastē, kura ir latviešiem vairāk zināmā sīpolu andeles vieta, tirgotāju vidū jaunu cilvēku ir maz. Labi, ja jaunākie ir vidējos gados.
Runā, ka lielākajām un garākajām ielām gar Peipusa ezeru ir katrai sava funkcija. Viena no tām būvēta lidlauka vajadzībām. Nolaidies kāds gaisa kuģis vai ne, drošu ziņu nav, bet Igaunijā ļoti daudzās vietās, arī uz salām (piemēram, Kihnu) ir placdarmi lidmašīnām. Izskatās pēc pļavas vai stadiona, bet vispār tur nolaižas lidaparāti. Vēl viena iela ir atvēlēta tirgotājiem, bet trešo izvēlas vecticībnieku arhitektūras apjūsmotāji.
Vecticībnieku saknes Igaunijā ir senas un dziļas. Viņi šurp atmukuši no vajāšanas Krievijā un iesakņojušies Peipusa krastā. Gados vecākie igauniski nerunā, dzīvo savā noslēgtajā kopienā. Jaunākie un progresīvākie saviem bērniem izvēlas igauņu skolas un igauņu valodu kā vienu no vairākām valodām, kuras Igaunijas pilsonim jāzina. Vecticībnieki Peipusa ezeru par drošāku dzīvesvietu esot izvēlējušies pirms vairāk nekā trim gadsimtiem. Tolaik cariskajā Krievijā sāka modernizēt baznīcu, bet vecticībnieki gribējuši saglabāt visu, kā ir. Paķēruši savus īpašos sīpolus pauniņā un prom. Savu konservatīvismu viņi iespēju robežās ir nosargājuši līdz pat 21. gadsimta pirmajai desmitgadei. Sīpolu audzēšana ir tam pierādījums. Taču – vecie nomirst, bet jaunie apzinās, ka sācies 21. gadsimts, nevis joprojām ir 17. gadsimta nogale, kad vecticībnieki sāka apdzīvot Igaunijas lielākā ezera krastu.
KO PIRKT, KO REDZĒT, KUR PAĒST
Ja vēlaties pusdienot Sīpolu un zivju restorānā Kolkjā, tad iepriekš jāpiesakās vai jānoskaidro, cikos restorānā tiek ielaista nākamā ēdāju porcija, jo tūristu daudz, bet vietu maz. Kičīga vieta, ar samovāriem, izrakstītiem tērpiem un tautisku interjeru, kas raksturo vietējo kolorītu. Iespējams, pārspīlētā izpausmē, bet tāds ir kičs. Pusdienas maksā 8 eiro. Izvēlēties, ko ēst, nevar. Standarta komplekts (tēja no patvāra ar speciālo, klāt piekožamo brūno cukuru, kārtīgs ābolmaizes gabals, zivs ar piedevām), ēdiens garšīgs un gana daudz, lai remdētu izsalkumu un vēders nekurkstētu stundu pēc maltītes.
Var nopirkt arī vietējo dzērienu. Garšo pēc zālīšu uzlējuma, rūgts, grādu laikam daudz. Tāpēc ar 50 gramiem pat vairāk nekā pietiek. Šī grādīgā vaļība maksā 2 eiro.
Vecticībnieku muzejs – par saprātīgām cenām (1–3 eiro), bet atvērts tikai pēc iepriekšēja pasūtījuma.
Sīpolu virtenes maksā no trim līdz astoņiem eiro, atkarībā no pīnes garuma un sīpolu lieluma. Ķiploku cena ir augstāka.
Zivis ir jāpagaršo un jānopērk, cenas nav pārāk zemas.
Vietējo rokdarbnieku darinājumi – pinumi. Tie ir kvalitatīvi, un gadās uziet arī īpatnējus, konkrētam meistaram vien raksturīgus roku darbus.
Tāda kutelīga lieta... Tualetēm Kallastes tirdziņā it kā jābūt, bet kur? Līdzās tirgum ir Tūrisma informācijas centrs. Jāiet tik iekšā, jāsamaksā 20 centi un nav vērts bizot nekur citur. Citas labierīcības varat neatrast.
Tūrisma informācijas centrā ir gana sakarīga informācija arī par cita veida tūrisma iespējām Igaunijā.