Tadžikija – zeme, kas atgūstas no nabadzības

Tadžikistāna ir valsts, kas ir iespiesta starp Afganistānu, Uzbekistānu, Ķīnu un Kirgizstānu. Tikai 6% no visas valsts teritorijas ir piemēroti lauksaimniecībai. Lielāko valsts daļu klāj augsti kalni, no kuriem augstākā virsotne Ismoila Somoni (7495 metri virs jūras līmeņa) savulaik bija PSRS augstākā virsotne.

Tadžiku valoda

Tadžiku valoda pieder pie indoeiropiešu valodu saimes. Atšķirībā no citām Centrālāzijas tautām, kas runā tjurku valodās, tadžiki runā persiešu grupas valodā. Tiek uzskatīts, ka līdz pat 15. gadsimta vidum tadžiki un persieši runāja vienā valodā. Turklāt tieši tadžiku literārā valoda (nevis modernā irāņu valoda) ir tuvāka viduslaiku persiešu valodai, kurā savas vārsmas rakstīja Omārs Haijams (1048–1131). Tadžiku valodā ir saglabājušies daudzi arhaismi, kas ir izzuduši no modernās persiešu (irāņu) valodas. Līdz 1929. gadam gan Tadžikistānas, gan Afganistānas tadžiki lietoja uz arābu alfabēta pamatiem balstītu rakstību (dari). No 1940. gada Tadžikistānā tika izmantota rakstība ar krievu burtiem (kirilica). Dari ir otra oficiālā Afganistānas valsts valoda, un to lieto 7 miljoni Afganistānas tadžiku, bet kirilicu lieto 6 miljoni Tadžikistānas tadžiku. Irāņu valodas sadalīšanai trīs oficiālajās valodās bija politiska rakstura iemesls, lai Irāna neizvirzītu pretenzijas citām valstīm. Mūsdienas dominē uzskats, ka ir viena irāņu valoda, kurai ir trīs rakstības formas. Tomēr politiskā nodalīšana un atšķirīgi jaunu terminu iekļaušanas principi valodas attālināja. Mūsdienu tadžiku sarunu valodā ir ienākuši ļoti daudzi aizguvumi gan no uzbeku, gan krievu valodas. Lai nu kā, bet irāņi un tadžiki var savstarpēji saprasties, runājot katrs savā valodā.

Valstiskuma izveide

Tadžikistāna nonāca Krievijas impērijas ietekmē tikai 1868.–1872. gadā, pēc tam, kad Buhāras emīrs zaudēja karu ar Krievijas impērijas armiju un bija spiests kļūt par Krievijas vasali. Buhāras emirāts bija Krievijas impērijas protektorāta statusā. 1920. gadā emirātu iekaroja Sarkanā armija un iekļāva Krievijas Federācijā.

1924. gadā no Krievijas Federācijas tika nodalīta Uzbekijas PSR, kurā Tadžikistānai bija autonomās republikas statuss. 1929. gadā Tadžikistāna pēc Maskavas pavēles tika nodalīta no Uzbekijas un tai tika piešķirts savienotās republikas statuss. Visu šo pārmaiņu rezultātā Tadžikistānas teritorijas sastāvā palika uzbeku apdzīvotais auglīgās Fergānas ielejas gabals, kuru no pārējās Tadžikistānas atdala divas kalnu grēdas (Turkestānas un Zarafšonas). Tas izraisa periodiskas nesaskaņas ar Uzbekistānu, jo Fergānas ielejas Tadžikistānas daļā dzīvo vairāk nekā miljons uzbeku. Tas notiek īpaši tāpēc, ka līdz 2010. gadam ziemas sezonas laikā, lai aizbrauktu no Tadžikistānas dienviddaļas uz ziemeļdaļu, bija jāšķērso Uzbekistānas teritorija vai jālido ar lidmašīnu. Viens no svarīgākajiem Tadžikistānas valsts uzdevumiem bija savienot visas valsts daļas ar autoceļiem. Šis darbs tika pabeigts tikai 2010. gadā.

Neveiksmes stāsts

Tadžikistāna ir visneveiksmīgākā no visām bijušās PSRS republikām. Pēc PSRS sabrukuma republikā pieauga irāņu un Afganistānas tadžiku ietekme, kurus atbalstīja vairākas islāma valstis. Izcēlās bruņots konflikts, kas pārauga ilgstošā pilsoņu karā starp islāma valsts un laicīgās varas piekritējiem. 1994. gadā ar Krievijas armijas palīdzību pārsvaru ieguva laicīgā režīma piekritēji. 1994. gada nogalē par prezidentu tika ievēlēts Emomali Rahmons. Miera līgums tika noslēgts tikai 1997. gadā. Pilsoņu kara laikā valsts tika nopostīta un ekonomika sagrauta. 1990. gadā Tadžikistānas IKP tika vērtēts 3000 ASV dolāru apmērā uz vienu iedzīvotāju, bet 1996. un 1997. gadā IKP uz vienu iedzīvotāju bija zem 1000 ASV dolāriem gadā. Kara posta un ilgstoša masveida bezdarba apstākļos aptuveni viens miljons tadžiku vīriešu (katrs piektais, ja vērtē uz iedzīvotāju skaitu) pameta dzimteni un devās kā viesstrādnieks uz ārzemēm, lielākoties uz Krieviju. No tā laika tadžiku viesstrādnieki kļuva pierasta aina Maskavas un citu Krievijas lielpilsētu viszemāk apmaksātajos un nekvalificētajos darbos. 2008. gadā tadžiku viesstrādnieki pārsūtīja uz dzimteni 2,5 miljardus ASV dolāru, kas veidoja aptuveni 75% no visiem Tadžikistānas valsts valūtas ienākumiem un radīja vairāk nekā trešo daļu no valsts IKP. Pašlaik, rēķinot pēc pirktspējas paritātes, Tadžikistānas IKP uz vienu iedzīvotāju ir tikai nedaudz virs 2000 ASV dolāriem uz cilvēku gadā, bet, rēķinot pēc faktiskā apmaiņas kursa, tie ir 1000 dolāri gadā uz vienu iedzīvotāju. «Vai PSRS laikā bija labāk? Dzīve taču bija bagātāka!» jautāju piecdesmitgadīgai tadžikietei, kas ielas malā pārdeva no Uzbekistānas atvestus kokvilnas kreklus. «Tagad ir labāk!» nešaubi atbild sieviete. «Padomju laikā viss bija aizliegts. Es dzīvoju viena pati ar meitu. Darba nav. Nopērku kreklus Uzbekijā un pārdodu šeit. Var normāli dzīvot. Jāmaksā tikai nodeva par tirdzniecības vietu. Padomju laikā katru, kas kaut ko pārdeva, milicija aizturēja un lika maksāt sodus. Tagad ir daudz labāk.»

Emomali Rahmons šoruden svinēs savas prezidentūras divdesmito gadadienu.

Taču Tadžikistānas politiskā iekārta ir daudz brīvāka, salīdzinot ar Turkmenistānu vai Uzbekistānu. Prezidenta autoritāte ir neapstrīdama, bet valstī brīvi darbojas ārvalstu mediju pārstāvniecības. Vietējie žurnālisti un cilvēki uz ielām nebaidās runāt ar ārzemniekiem.

Viens dolārs = viens eiro

Ļaudis lielākoties ir sirsnīgi, atsaucīgi un viesmīlīgi, taču vispārējās nabadzības dēļ var gadīties uzrauties uz cilvēkiem, kas jebkuru ārzemnieku, pat samērā taupīgu ceļotāju no Baltijas, uzskata par staigājošu dolāru žūksni un mēģina ar visādām visai primitīvām viltībām apkrāpt. Vienkāršākais triks ir censties apkrāpt ārzemniekus, izmantojot eiro un dolāru kursu atšķirības.

Dialogs pie kases letes:

«Cik jāmaksā par pusdienām?»

«20 dolāru,» atbild aiz kases stāvošais vīrietis.

«Es maksāšu eiro. Cik man jāmaksā?»

«Hmmm,» vīrietis aiz kases aparāta pakasa pakausi, «tad divdesmit

eiro.»

Nākamais eju es. Jautāju: «Cik ir jāmaksā?»

«20 eiro,» saka vīrietis pie kases aparāta.

«Bet ja es maksāšu dolāros?» jautāju, jo man makā bija dolāri.

«Āāā,» novelk vīrietis, «tad trīsdesmit dolāru.»

Tas notiek, maksājot viesnīcā par ļoti pieticīgu zviedru galdu ar dažu sekunžu starpību.

Ja šādu ainu vērotu komēdiju seriāla Naša Raša scenāristi, tad varētu rakstīt scenāriju kārtējai epizodei par tadžiku viesstrādnieku tipāžu – Rafšana un Džamšuta – izdarībām.

Turiet kabatā gan eiro, gan dolārus, gan vietējo valūtu! Vietējo valūtu maina turp un atpakaļ bez ierobežojumiem. No valsts nedrīkst izvest vairāk par 3000 dolāriem skaidrā naudā, ja pirms tam iebraucot nav aizpildīta muitas deklarācija, norādot ievedamo skaidras naudas daudzumu.

Pamira kalni

Baltiešiem lielākais Tadžikistānas brīnums ir kalni. PSRS laikā Tadžikistānas kalnu tūrisma un alpīnisma maršrutiem bija visaugstākā grūtības kategorija – vairāk nekā

7000 metru virs jūras līmeņa augsti kalni un nošķirtība no civilizācijas. Skaisti! Kalnos kāpt gribētajiem jārēķinās, ka Tadžikistānas vīza nedod tiesības ceļot pa visu valsti. Lai apmeklētu lielāko daļu Pamira kalnu, Afganistānas un Ķīnas pierobežu, Nurekas HES vai citu īpašu objektu apkārtni, vienlaikus ar vīzas pieteikumu jāiesniedz lūgums atļaujas saņemšanai, lai apmeklētu šīs teritorijas. Sarezkola ezera apkārtnes apmeklējumam vajadzīga vēl arī īpaša Civilās aizsardzības pārvaldes atļauja. Sarezkola ezers ir viens no fantastiskākajiem ģeoloģiskajiem objektiem pasaulē.

1911. gadā šajā apkārtnē notika zemestrīce, kuras izraisītais kalnu grēdas nogruvuma tilpums bija divi kubikkilometri. Nogruvums trīsarpus kilometru augstumā virs jūras līmeņa izveidoja 4 km garu, 4 km platu un 600 metru augstu valni, kas kļuva par dabīgu aizsprostu Sarezkola ezeram. Ezera ūdens aizņemtais tilpums ir 17 kubikkilometru. Ja terora akta vai karadarbības dēļ visa ūdens masa izrautos uz leju, tad no zemes virsmas tiktu noslaucīti visi ciemi un pilsētas Amudarjas ielejā. Nevienu aizdomīgu personu šī objekta tuvumā nelaiž.

Izcilākais tadžiks – Zaratustra

Uz ielas mēģinu atrast pareizo virzienu. Kāds jaunietis piedāvā palīdzību. Ierosināju runāt angliski. Nē! Labāk krieviski. Uzzinājis, ka esmu no Latvijas, jaunietis izsaka sajūsmu un atzinību. Mēs Latvijā esot paveikuši neiespējamo – bez pilsoņu kara un bez Krievijas pretdarbības iestājušies ES un NATO. Ukrainai tas nesanāca, Latvijai sanāca. Tadžikistānai esot jāatjauno saites ar Latviju. Prasu, vai taisnība, ka tadžiku valoda ir tik līdzīga ar irāņu valodu, un vai viņš var sapraties ar irāņiem?

«Kad skatos Irānas TV pārraides, visu saprotu. Tadžiku valoda ir persiešu valodas (farsi) variants, kurā kā rakstība tiek izmantota kirilica!»

Vēlāk atklājās, ka studējošais jaunietis bija izņēmums. Lielākā daļa uz ielas sastapto jauniešu krievu valodu vairs nezina, bet angļu vēl nezina.

Taču jaunietis bija sapratis Tadžikistānas oficiālo ideoloģiju – tadžiki ir daļa no vissenākās persiešu kultūras. Latvijas Valsts prezidenta vizītē tika iekļauts Nacionālā muzeja apmeklējums. Muzejā mums (pirmkārt jau Latvijas valsts prezidentam) izskaidroja, ka tadžiku valodā runā visa Irāna, Afganistāna un puse Pakistānas. Tadžiki ir persieši, kas izvēlējušies rakstīt kirilicā. Farsi – tā ir tadžiku valoda. Lielākie tadžiku dižgari ir Zaratustra, persiešu karavadonis Kīrs, kas mēģināja iekarot Seno Grieķiju, visi Sasanīdu cari un Omārs Haijams. Avesta – tie ir tadžiku svētie raksti pirms islāma ienākšanas.

Muzejā viss ir skaisti, bet vidusskolas mācību grāmatu līmenis ir baiss. Ģeogrāfijas atlantā 8. klasei vairākas fiziskās ģeogrāfijas kartes ir pārfotografētas no Tadžikijas atlanta, kas iznāca 1968. gadā, un Padomju enciklopēdijas, kas iznāca 1974. gadā. Jaunāku nav. Brošūras, kuras iegādājos, izjuka jau pirmajā atvēršanas reizē. Tas, ko vietējie grāmatu izdevēji izmanto kā līmi, nav līme. Šajā ziņā Latvijas Valsts prezidentam Andrim Bērziņam, kas aicina pārnest uz Tadžikistānu mūsu tehnoloģijas, zināšanas un ražošanas disciplīnu, ir taisnība. Tas ir tas, kā tadžikiem pietrūkst un ko mēs varam viņiem piedāvāt.