CEĻOJUMA APRAKSTS: Pa mūra pēdām Berlīnē
Vācijas galvaspilsēta Berlīne dzīvo svētku noskaņās. Svētdien apritēs tieši 25 gadi, kopš tika gāzts (tobrīd simboliski, jo nojaukts tas tika vēlāk) Berlīnes mūris, kas pilsētu divās daļās bija sadalījis 28 gadu garumā – sociālismā dzīvojošajiem austrumberlīniešiem beidzot atļāva doties apskatīt, kas tad īsti notiek aiz šīs vairākus metrus augstās dzelzsbetona sienas mītošajā kapitālismā.
Svinības par godu mūra krišanai sāksies šodien un ilgs līdz pat svētdienas vakaram, kad pie viena no pilsētas galvenajiem simboliem – Brandenburgas vārtiem – notiks koncerts un gaisā tiks palaisti vairāki tūkstoši baltu balonu. Taču patiesībā Vācijas galvaspilsēta priecīgās gadadienas noskaņās dzīvojusi visu šo gadu, daudzi muzeji piedāvā speciālas ekspozīcijas, kurās skaidrota austrumberlīniešu un austrumvāciešu dzīve sociālisma laikā, viesnīcas cenšas pievilināt ceļotājus ar ēdienkartēm, kurās dominē attiecīgā laikmeta ēdieni, bet tūrisma kompānijas mudina rietumniekus sēsties plastmasas trabantos un doties aplūkot objektus, kas liecina par tik neseno, bet jau mazliet piemirsto vēsturi.
Gaida 100 000 viesu
Vācu radiostacija Deutsche Welle vēsta, ka šajā nedēļas nogalē Berlīnē gaida ierodamies ap 100 000 tūristu, kuri vēlas apmeklēt tieši pasākumus, kas saistīti ar mūra krišanas 25. gadadienu. To nebūs maz, un ļoti izsmeļošs pasākumu apraksts ir atrodams pilsētas oficiālajā tūrisma mājaslapā – http://www.visitberlin.de.
Taču Berlīne ir gana liela pilsēta, lai tiem, kurus šis vēsturiskais notikums absolūti neinteresē, būtu iespējams darīt, ko vien sirds vēlas – sākot ar šopingu un beidzot ar modīgu naktsklubu apmeklēšanu.
Jau no šodienas daļu bijušā mūra maršruta iezīmēs 8000 balti, ar hēliju pildīti gaisa baloni, kas svinību dienās tiks izgaismoti. Idejas autori ir brāļi Marks un Kristofers Bauderi – pirmais no viņiem ir kinorežisors, bet otrais – gaismotājs. Tā kā bijušo mūri visā tā vairāk nekā 150 kilometru garumā iezīmēt šķitis nevajadzīgi, izvēlēts aptuveni 15 kilometrus garš posms pašā pilsētas centrā – no Bornholmera ielas, cauri Mūra parkam un Potsdamas laukumam līdz Oberbauma tiltam. Tiem, kuri būs gatavi šo posmu noiet kājām, būs iespējams aplūkot nelielas izstādes ar kopējo nosaukumu 100 Mūra stāsti. Tajās saprotami izskaidroti iemesli, kādēļ toreizējās Vācijas Demokrātiskās Republikas varas iestādes 1961. gada 13. augustā uzsāka mūra celtniecību, attēlots, kā mūris gadu laikā kļuva aizvien varenāks un grūtāk pārvarams. Izstādes stāsta par dažādajiem paņēmieniem, kādus austrumvācieši izmantojuši, lai tiktu pāri mūrim, un tā šķērsošanas mēģinājumiem – gan veiksmīgajiem, gan neveiksmīgajiem. Jāatgādina, ka saskaņā ar oficiāliem datiem, mēģinot šķērsot Berlīnes mūri, bojā gājuši 136 cilvēki, taču atsevišķos avotos vēstīts, ka patiesais bojāgājušo skaits varētu pārsniegt 500 cilvēku. Sešos tūristu informācijas paviljonos (tie strādās no pusdesmitiem rītā līdz desmitiem vakarā) gidi būs gatavi ekskursiju vadīšanai, tāpat būs iespējams noklausīties gan sabiedrībā pazīstamu, gan mazāk zināmu ļaužu atmiņu stāstus un diskusijas par laikiem, kad Berlīne bija sadalīta. Uz lieliem ekrāniem tikmēr tiks demonstrēti arhīvu foto un video materiāli.
Kā jau Berlīnē beidzamos 25 gadus pieņemts, lielākā ballīte notiks pie Brandenburgas vārtiem. Tur netrūks ne alus, ne desiņu un uzstāsies visdažādāko žanru mūziķi – sākot ar Leipcigas tehno zvaigzni Paulu Kalkbrenneru, turpinot ar rietumvācu rokeri Udo Lindenbergu (1983. gadā, kad viņam tika aizliegts koncertēt VDR, viņš sarakstīja slaveno hitu Sonderzug nach Pankow) un beidzot ar ES Jauniešu orķestri un Berlīnes valsts operas orķestri. Kā īpašais viesis aicināts Pīters Geibriels, kurš plāno nodziedāt Deivida Bovija hitu Heroes – šo dziesmu 1977. gadā D. Bovijs, kurš tolaik dzīvoja Rietumberlīnē, ierakstīja studijā, kas atradās pavisam netālu no mūra. Svinību kulminācija būs visu balto balonu palaišana gaisā svētdienas vakarā pulksten septiņos – šajā brīdī skanēs Bēthovena Oda priekam. «Tā būs emocionāla nedēļas nogale, jo berlīnieši svinēs priecīgāko dienu pilsētas nesenajā vēsturē,» sarunā ar AFP sacījis pilsētas valdības pārstāvis Rihards Mengs.
Mūris trijās vietās
Nojauktā Berlīnes mūra fragmenti zibenīgi izklīduši pa visu pasauli, tie apskatāmi ne tikai daudzu pilsētu muzejos, bet arī brīvā dabā (Rīgā tas, piemēram, ir pie Pasaules tirdzniecības centra ēkas Kronvalda parkā). Arī pašā Berlīnē šādu fragmentu netrūkst, bet daudzas viesnīcas, piedāvājot tūristiem ekskursijas, sola, ka par piemiņu dāvanā viņi saņems «gabaliņu Berlīnes mūra».
Taču tikai trijās vietās Vācijas galvaspilsētā mūra fragmenti atrodas tajā pašā vietā, kur tie bija laikā no 1961. līdz 1989. gadam. Viena no šīm vietām ir Berlīnes mūra memoriāls un dokumentācijas centrs Bernauera ielā (http://www.berlinermauergedenkstaette.de/de/).
Šeit gūstams lielisks iespaids par to, kāda varenā fortifikācijas celtne izskatījās dabā, kā tā pakāpeniski tikusi modernizēta. Memoriāla apmeklējums ir interesants ne tikai ārzemniekiem, bet arī austrumvāciešiem, jo savulaik daudziem no viņiem nebija ne jausmas, ka patiesībā eksistē divi mūri, starp kuriem atrodas vairāki dzeloņstiepļu žogi, grāvji, sargsuņi un ceļš, pa kuru automašīnās ar elektrisko piedziņu (lai neradītu troksni) pārvietojas bruņotie robežsargi. Tieši svētdien Bernauera ielas memoriālā Vācijas kanclere Angela Merkele atklās jaunu pastāvīgo izstādi 1961/1989: Berlīnes mūris.
Vairāk nekā 1,3 kilometru garumā Berlīnes mūris apskatāms Šprē upes krastos – Austrumkrasta galerijā (http://www.eastsidegalleryberlin.de/). Tiesa, par īsti autentisku to uzskatīt nevar, jo 1990. gadā to mūra daļu, kas bija vērsta pret austrumiem, apgleznoja desmitiem mākslinieku, iemūžinot gan dažādas Austrumberlīnes ikonas, gan slaveno Ēriha Honekera un Leonīda Brežņeva skūpstu. Līdz pat 1989. gadam no austrumu puses mūris izskatījās pelēks un drūms, jo ļaudīm bija noliegts tam pat tuvoties, nerunājot nemaz par apzīmēšanu. Vēl viens mūra fragments apskatāms Terora topogrāfijas memoriālā, kas ierīkots vietā, kur kādreiz atradās nacistiskās Vācijas slepenpolicijas štāba ēka – tā ekspozīcija veltīta laika periodam no 1933. līdz 1945. gadam.
Sīkāki mūra fragmenti izmētāti arī citviet pilsētā, taču lielākoties tie uzstādīti no jauna un neatrodas precīzi vietās, kur savulaik bijuši. Kā piemēru var minēt Potsdamas laukumu. Pirms Otrā pasaules kara tika uzskatīts, ka tajā ir paša dzīvākā satiksme visā Vācijā, taču līdz ar mūra uzbūvēšanu Potsdamas laukums, kas atradās tieši uz robežas starp abām Berlīnes daļām, kļuva par daļu no fortifikācijām. Pēc Vāciju apvienošanās un mūra nojaukšanas tajā tagad uzbūvētas greznas daudzstāvu celtnes, un ar vārdu Potsdamer Platz berlīnieši nu saprot modernu finanšu dzīves un izklaides centru. Toties vairāki no 302 sargtorņiem, kas bija uzcelti mūra maršrutā, ir saglabājušies, un dažos no tiem pat ierīkoti nelieli muzejiņi (vienu no tiem var atrast Kieler Strasse 2).
Liecības par krieviem un amerikāņiem
Tūrisma kompāniju piedāvājums ir ļoti plašs, taču vēl pāris obligāto apskates objektu būs teju katrā ekskursijas programmā. Viens no tiem ir kontrolpostenis C, labāk pazīstams kā Checkpoint Charlie. Savulaik tā bija viena no retajām vietām Berlīnes centrā, kur nedaudzie laimīgie speciālo caurlaižu īpašnieki varēja šķērsot robežu starp abām pilsētas daļām. Pašlaik šajā vietā atjaunoti nocietinājumi un sargu būdiņa, turpat blakus ierīkots Sabiedroto muzejs, kura ekspozīcija skaidro, kādu lomu britu, franču un amerikāņu okupācijas spēki Berlīnē spēlējuši no 1945. līdz 1994. gadam, kad tie atstāja pilsētu.
Bet pārdesmit kilometrus uz dienvidiem no Berlīnes atrodas Vinsdorfas pilsētiņa, kur savulaik bija dislocēti ap 40 000 padomju karavīru, bet vācieši tajā varēja iekļūt tikai ar īpašām caurlaidēm. Šeit, bijušo kazarmu zirgu stallī, iekārtots Sarkanās zvaigznes muzejs, kura ekspozīcija vēsta gan par vietējā garnizona dzīvi, gan padomju karavīru lomu VDR aukstā kara gados. Jāpiebilst, ka pēdējie okupācijas spēku karavīri (vairs ne padomju, bet krievu) Vinsdorfu pameta 1994. gada septembrī.
Berlīnes nomalē, netālu no Potsdamas, ir Glīnikes tilts, kas nereti tiek dēvēts arī par Spiegu tiltu. Savulaik puse šī tilta atradās VDR spēku, bet otra puse – Rietumu okupācijas spēku kontrolē. Aukstā kara laikos uz tilta notika naidīgo pušu apmaiņas ar spiegiem. 1962. gada 10. februārī tieši šeit virs PSRS notriektās amerikāņu izlūklidmašīnas U2 pilots Frēnsiss Pauerss tika apmainīts pret ASV notverto padomju spiegu Rūdolfu Ābelu. Pēc diviem gadiem notika līdzīga apmaiņa, kurā bija iesaistīti Konons Molodojs un Grevils Vinns. 1985. gadā pēc trīs gadus ilgušām sarunām notika vērienīgākais darījums – 23 Austrumeiropā apcietināti amerikāņu aģenti pret četriem padomju izlūkiem. Bet 1986. gadā pa Glīnikes tiltu brīvajā pasaulē nokļuva padomju disidents Anatolijs (Nātans) Ščaranskis.