Laikā, kad ienesīgo Krievijas tūristu skaits Latvijā sarūk, aizvien aktuālāka kļūst citu valstu tūristu piesaiste. Turklāt ar šo problēmu mokās ne vien Latvija, bet arī abas mūsu kaimiņvalstis – Lietuva un Igaunija. Un ko gan lietuviešiem ir visvienkāršāk piesaistīt, ja ne tos pašus braļukas – latviešus, kuri kopj senas viesošanās tradīcijas kaimiņzemē.
Eiro jau mūs vieno
Jau no aizlaikiem zināmais Viļņas tirgus, kas vilināja Latvijas ekonomisko tūristu, tagad ir leģendu apvīta pagātne visās nozīmēs: kopš 1. janvāra Lietuva ir pievienojusies eirozonai un preču cenas līdz ar šo šajā valstī ir atbilstošas eirorealitātei visās Baltijas valstīs. Psiholoģiski lietuviešiem nenācās valūtas maiņu pārdzīvot tik smagi, jo lita oficiālais kurss bija mazāk vērtīgs nekā eiro, tādējādi cenas naudas vienību izteiksmē it kā samazinājās. Lai gan attiecīgi noplaka arī nullīšu skaits algas rēķinos, un tas daudzus lietuviešus šokēja. Bet nekas, pieradīs. To mēs zinām jau no pieredzes.
Ziemīgā Viļņa sagaida mūs ar priecīgiem eiroplakātiem un glītām, roku neapsmulētām eiromonētām. «Godīgie eiroieviesēji» Viļņā, šķiet, ir pat suvenīru tirgotāji vecpilsētas ieliņās, kuri cenas eirovalūtā pārvērtuši ar eirocenta precizitāti – pie ledusskapja lipināmais magnētiņš ar Viļņas simbolu – Ģedimina torni – šeit izmaksā vienu eiro un 73 eirocentus. Bet te nu atkal jāsaka: pieradīs... un noapaļos cenas uz augšu, kā jau to redzējām Latvijā.
Ir gan viena iepirkšanās vieta, kas varētu noturēt Latvijas iepirkties kārā tūrista uzmanību, un tas ir IKEA lielveikals – šeit ir mēbeles, interjera priekšmeti skandināviskā dizaina atturībā un nepārspīlētā cenā. Pagaidām šis ir vienīgais IKEA Baltijas valstīs. Tāpēc nav jau nekāds brīnums, ka šeit pircēju vidū var tikpat daudz dzirdēt kā lietuviešu, tā latviešu, baltkrievu un poļu valodu. Pagaidām vēl daudziem, vērojot preču zīmes litos, šeit veidojas neliels apjukums, bet drīz jau liti no tām pazudīs, atstājot nu jau pierasto eiroveidolu aiz cenu cipariem.
Viļņa – tik saprotama
Viļņa ir lielākā Lietuvas pilsēta ar vairāk nekā pusmiljonu iedzīvotāju. It kā jau Rīga ir lielāka, bet jāsaprot, ka Lietuva nav ar «ūdensgalvu» galvaspilsētas veidolā kā Latvija. Lietuvā ar lielpilsētas godu lepojas arī Kauņa.
Viļņas vecpilsēta Latvijas tūristam ir mīļa un saprotama, ne tikai tāpēc, ka, drusku piepūloties, var saprast uzrakstus un ielu nosaukumus. Arī tāpēc, ka šeit nav jābažījas, kā runāt kafejnīcā un restorānā – pat, ja angļu vai krievu mēli nepieproti, kā nebūt tevi sapratīs, savu vēlmi arī latviski izdvešot. Otrkārt, nekādas pierašanas pie «svešas virtuves garšām» – uz katra stūra Viļņas vecpilsētā ir Latvijā pierastie Čili picas un Coffee inn zīmoli, par pārtikas lielveikalu zīmoliem pat nerunājot.
Viena lieta gan Viļņā nav tik saprotama, bet tā attiecas uz autovadītājiem: bez navigatora pa pilsētu nebrauciet. Nekur Latvijā nav tik dīvaini izlocīti ielu apļi ar sarežģīti sazīmētām kustības virziena līnijām, kā tas ir Lietuvas galvaspilsētā. Tāpēc apmaldīties var itin viegli. Labi, ka Lietuvas galvaspilsēta nav tomēr nekāda megapole un ir caurbraucama stundas laikā.
Lietuvas simboli vecpilsētā
Ko apskatīt Viļņas vecpilsētā? Lietuvas simbolus, protams.
1) Ģedimina pils torni, kas lepni slejas pār pilsētu. Pils muzejs tika atklāts. Pils muzeja ekspozīcija iepazīstina ar XIV gadsimta otrās puses un XVII gadsimta sākuma Viļņas piļu pārbūves maketiem, apbruņojumu, senās Viļņas ikonogrāfiskajiem materiāliem. Torņa augšā ir uzbūvēts skatu laukums, no kura paveras brīnišķīgā Viļņas panorāma.
2) Sv. Staņislava un Sv. Vladislava katedrāle-bazilikair visnozīmīgākā svētvieta visas valsts katoļiem, lielāko kristīgo, tautas un valsts svētku norises vieta. Katedrāles kapenēs tika apglabātas ievērojamas Lietuvas Dižkunigaitijas personas – augstmaņi, bīskapi un kunigaiši. Zem Sv. Kazimira kapelas esošajā Karaliskajā mauzolejā atdusas Lietuvas dižkunigaitis un Polijas karalis Aleksandrs. Viņš ir vienīgais Polijas un Lietuvas valdnieks, kas apbedīts Viļņā. Katedrāles kapenēs ir apglabāts Ģedimina mazdēls un visvarenākais Lietuvas valdnieks Vītauts Dižais un viņa sieva Ona. Arī divas karalienes, Žīgimanta Augusta sievas: Austrijas Elizabete Habsburga un Barbara Radvilaite, kas dažkārt tiek saukta par sava laika visskaistāko sievieti Eiropā. Katedrāles mūri devuši patvērumu arī urnai ar karaļa Vladislava Vazas sirdi.
Katedrāles pagrabos saglabājušies XIII–XV gadsimta svētnīcu mūri un senākā Lietuvas freska, kas gleznota XIV gadsimtā.
3) Aušras vārti, tie pirmo reizi minēti 1514. gadā. Savulaik Viļņas pilsētas aizsardzības mūrim bija desmit vārtu, bet Aušras vārti ir vienīgie, kas no tiem saglabājušies. VII gadsimtā pie Aušras vārtiem tika uzcelta atsevišķa koka kapela un tajā novietota brīnumdarītāja Vissvētākās Jaunavas Marijas glezna. Pēc ugunsgrēka uzcelta jau mūra kapela. Pašreizējo vēlīnā klasicisma izskatu kapela ieguva XIX gadsimtā pēc rekonstrukcijas. Brīnumdarītāja Vissvētākās Jaunavas Marijas, Žēlsirdības mātes glezna Aušras vārtu kapelā – viens no ievērojamākajiem renesanses glezniecības darbiem Lietuvā. To sauc arī par Aušras vārtu Madonnu jeb Viļņas Madonnu. Tā gleznota speciāli šai kapelai XVII gadsimtā pēc Nīderlandes mākslinieka Martina de Voso parauga. Gleznu godina un uzskata par brīnumdarītāju gan katoļi, gan pareizticīgie, gan uniāti (grieķu katoļi). Glezna ir pazīstama visā pasaulē, tās kopijas atrodamas daudzu valstu baznīcās. Piemēram, Parīzē – Svētā Severīna baznīcā, daudzās Polijas baznīcās.
Traķi – unikālā leišu varenības liecība
Viļņas kā galvaspilsētas un Lietuvas vēsturisko simbolu apmeklējums nebūs pilnīgs, ja nedosieties 18 kilometru no Viļņas – uz Traķiem (Trakai). Mazpilsētiņa ir teju kā brīvdabas muzejs ar milzīgu nozīmi Lietuvas vēsturiskajam valstiskumam. Traķu ievērojamākā vieta ir Lietuvas karaļu pils – vienīgā šobrīd saglabājusies ezerpils Austrumeiropā. Traķu pils ir celta 14.–15. gadsimtā kā Lietuvas lielkņazistes valdnieku rezidence, un tajā valdīja Lietuvas dižkunigaitis Vītauts Dižais, no 1392. gada līdz savai nāvei 1430. gadā. Vītauts Dižais bija un ir lietuviešu valstiskuma simbols – viņš zem saviem karogiem pārvaldīja ne vien Lietuvu, bet arī Poliju, Čehiju un daļu tagadējās Baltkrievijas teritorijas. Vītautu Dižo lietuvieši tagad skata katru dienu. Kur? Uz eiro monētas, protams. Eiropas vienotā valūta ir lielisks rādītājs tautu simbolikas izpratnei.
Šobrīd Vītauta pils ir muzejs, kas sniedz ieskatu dižkunigaišu dzīves greznībā un varenībā viduslaikos. Traķu pils ceļš cauri gadsimtiem bijis sarežģīts – 17. gadsimta vidū, kad Lietuva bija nonākusi cariskās Krievijas pakļautībā, lietuviešu kādreizējās varenības tēls – neieņemamā ezerpils – bija kā dadzis acī, tāpēc tā tika pilnībā nopostīta. Tās atjaunošana sākās vien 20. gadsimta sākumā, un savu vēsturisko veidolu tā atguva padomju laikā – 1987. gadā. Šobrīd Traķu ezerpils ir viens no visvairāk apmeklētajiem tūrisma objektiem Lietuvā. Vasarā – jūnijā – šeit tiek svinēti pilsētas svētki un notiek arī viduslaiku svētki ar bruņinieku turnīriem, tirdziņiem un citām izdarībām.
Traķu pils un pilsētiņas vēsture saistās ar tjurku tautu – karaīmiem, kurus Vītauts Dižais kā savu karadraudzi atvedis uz Lietuvu un izmitinājis ciematā blakus pilij. Pastāv dažādi skaidrojumi, kāda ir karaīmu, kuru nominālie pēcteči (tiesa, nu ļoti asimilējušies) vēl joprojām mitinās Traķos, izcelsme. Versija ir, ka tie ir Krimas tatāri, cita – ka šīs tautas nosaukums ir nācis no viņu reliģijas vārda «karaīmisms». Karaīmisma saknes esot meklējamas Irākā, bet reliģijas pamatā ir jūdaisms ar islāma elementiem. Traķos ir Karaīmu etnogrāfiskais muzejs, kur var iepazīties ar šīs tautas vēsturi. Bet neziņkārīgam, toties izsalkušam, tūristam par karaīmiem radīsies ļoti labs priekšstats, daudzajās Traķu ēstuvēs nobaudot karaīmu tradicionālo ēdienu – kibinai – pīrāgu ar gaļu un sīpoliem vai tā variācijas ar biezpienu, sieru un zaļumiem.
Lietuva kopumā ir latviešiem ļoti saprotams tūrisma objekts – kultūra, mentalitāte mums ir līdzīgas. Lai arī politiski reizēm mēdzam pagrauzties un sadzīviski apcelties, tomēr sajūta Lietuvā ir kā gaidītam viesim.
Fakti un padomi: