TŪRISMS: Sarkani kastaņi, sparģeļi un impresionisms

Berlīne ir pilna ar Otrā pasaules kara atcerei veltītiem pasākumiem, izstādēm, izrādēm, grāmatām, filmām, neskaitāmām atgādinājuma zīmēm publiskajā telpā... Netālu no Berlīnes Doma, kuram, protams, ik dienu garām iet neskaitāms daudzums ļaužu, jo tas ir pa ceļam uz Muzeju salu, kas ir tūristu gluži vai obligātais apmeklējums, kompaktā veidā apskatei izliktas fotogrāfijas no drupās pārvērstās Berlīnes 1945. gadā. Turpat blakus Berlīnes aerofoto ar norādēm par iznīcinātajām kultūras mantojuma vietām © Līga RUŠENIECE

Kad kādā vietā jau sen apgūts tas, kas pragmatiskās domās un instinktīvās vēlmēs bijis izvirzījies prioritāšu augšgalā, pienāk brīdis, kad var pievērsties tam, kas reizi no reizes atlikts vai arī nav bijis pieejams vispār. Kā jau vienmēr kultūras metropolēs, galvenais uzdevums ir izvēlēties, un tas ir īpaši grūti Berlīnē, kur apmēram 170 muzeju.

Un tomēr pāris dienas Berlīnē mēdz sagādāt ko tādu, ko jāapzīmē ar vārdiem «pirmo reizi». Pirmo reizi Berlīnē redzēju ziedam sarkanus kastaņus, pirmo reizi izjutu tūrista komforta neiztrūkstošās sastāvdaļas – S un U bāņa – darbinieku streiku, pirmo reizi sastapos ar biļešu kontrolieriem, ko pasažieri pārpildītajā transportā bija gandrīz gatavi ne tikai morāli iespaidot.

Berlīne pavasarī smaržo pēc kastaņu ziediem, ieejās pārtikas veikalos grēdās salikti mūsu veikalu plauktu retums – sparģeļi, ir samērīgi silts, un tas nozīmē, ka pilsētas baudīšanai laiks ir lieliski piemērots.

Vēl nav sācies masveida atvaļinājumu periods, kas automātiski nozīmē, ka pilsētu pārplūdina tūristi, viesnīcas ir pieejamas par saprātīgām cenām, bet pie kultūras objektiem nestāv garum garās rindas. Protams, ir izņēmumi, un par to pārliecinos, kad nolemju pievienoties tiem trim miljoniem, kas ik gadu apmeklē Muzeju salu, un eju apmeklēt izdaudzināto izstādi ImEx – pagrieziena punkts mākslā, jo bez divu stundu nīkšanas rindā tajā nemaz nav iespējams iekļūt. Izrādās, impresionisms un ekspresionisms mākslā ir gluži kā mušpapīrs, uz kuru uzķeras milzīgs skaits tūristu. Atliek pacietīgi stāvēt garajā rindā, lai redzētu kolekciju, kas savākta no galvenokārt Vācijas muzejiem, ar dažiem «viesdarbiem» no Francijas, ASV, Lielbritānijas... Izstāde strukturēta pēc darbu tematiskās ievirzes – lauku idille, pelde, pilsētas dzīve, pašportreti, mākslas kolekcionāri, dzīvnieki, brīvais laiks, izklaides, interjers... Interesants ir izstādes veidotāju savdabīgais atspēriena punkts – īpaši tiek akcentēts tas, ka tieši vācu mākslas kolekcionārs un galerijas īpašnieks Hervarts Valdens bija pirmais, kurš runāja par «pagrieziena punktu» un impresionisma pāriešanu ekspresionismā. Turklāt ALTE Nacionālā galerija esot bijusi ļoti cieši saistīta ar abiem stiliem, jo šis muzejs tā direktora Hugo fon Čudi personā bijis pirmais muzejs pasaulē, kurš jau 1896. gadā iepircis impresionistu darbus – vēl pirms to sāka darīt paši franči. Skaists mārketings, lai demonstrētu vācu impresionistu un ekspresionistu darbus un sniegtu jaunu pieredzi franču glezniecības pārstāvju faniem. Par mūsdienu mārketingu jādomā arī, no izstādes izejot. Improvizētajā pārdotavā, protams, var iegādāties teju vai ikvienas izstādes rekvizītu klasiku – atklātnītes, magnētiņus, briļļu maciņus, bet, kad ieraugu plastmasas paplāti un trauku dvieli, kas apdrukāti ar impresionista Pola Siņaka gleznu Klusā daba ar grāmatu un apelsīniem, samulstu un vaicāju pati sev – vai es gribētu gleznā traukus slaucīt? Eju garām.

Otrā pasaules kara noslēguma 70. gadskārtai veltīto pasākumu stilistikā savdabīgi ieguļas vienam no vācu kino ģēnijiem – Raineram Verneram Fasbinderam (1945–1982) – veltītā izstāde. Vācu jauno kinovilni (20. gadsimta 60.–70. gados) pārstāvošais kinorežisors slavens ar daudzām filmām – Ķīniešu rulete, Ceļš uz gaismu, Izmisums, Petras fon Kantas rūgtās asaras, Marijas Braunas laulība, Lilī Marlēna, Berlīne, Aleksandra laukums u. c.; šī izstāde rīkota, lai atzīmētu 70 gadu, kopš viņa dzimšanas, jo slavenais ģēnijs dzimis uzreiz pēc Otrā pasaules kara beigām – 1945. gada 15. maijā. Ja kādam šis vārds ir svešs, tad pēc izstādes apmeklēšanas, visticamāk, varētu rasties vēlme to iepazīt. Simboliski, bet izstāde ierīkota Martin Gropius Bau – vietā, kas atrodas tieši blakus Berlīnes mūra saglabātajai, pa sastāvdaļām nesašķeltajai daļai. Fasbinders pārstāvēja paaudzi, kas paši sevi mēdza saukt par bērniem bez tēviem, par paaudzi, kas uzaugusi pēckara Rietumvācijā, par paaudzi, kurai nācās sadzīvot ar to, ka viņu tēvi bija fašistiskā režīma ierindnieki. Fasbinders tika uzskatīts par vācu jaunā kinovilņa vienu no traģiskākajiem pārstāvjiem, un šajā apzīmējumā ietverta arī viņa nerealizētā ģimenes dzīve, ne pārāk pievilcīgais izskats, alkoholisms, narkomānija, homoseksuālie sakari. Neko no šīm peripetijām nevajag gaidīt no izstādes Fassbinder – NOW (Fasbinders – tagadne), jo tā ir stāsts par darbiem. No personiskajām lietām ir vien daži elementi – velosipēds, ādas jaka un vēl daži nieki, bet viss pārējais veltīts kino – filmu scenāriji, filmēšanas grafiki un plāni, tērpi no filmām, fotogrāfijas, viņa intervijas audioversijā, fragmenti no filmām... Par nāves eņģeli dēvētā Fasbindera filmās, protams, var saskatīt viņa personiskās dzīves motīvus, bet tās ir arī «sabiedrības spogulis». Iespējams, tāpēc šī izstāde ir tik labi apmeklēta, jo – nozīmīga vāciešiem šodien, bet, iespējams, ne tikai viņiem. Fasbindera mantojums ir iespaidīgs – 46 pilnmetrāžas filmas, 20 iestudētu izrāžu, domubiedru teātra trupa Antiteātris. Izstāde – himna darbaholiķim Fasbinderam, kulta figūrai Vācijas kultūrā 20. gadsimtā. Pēcgarša? Vēlme parakties filmu krājumos, atkal noskatīties viņa eposu Berlīne, Aleksandra laukums.

Beidzot biju apņēmības pilna kaut pusi dienas veltīt daudzu manu draugu iemīļotākajam muzejam, kas, kā klīst leģendas, esot bijis arī viens no mīļākajiem muzejiem latviešu teātra leģendai Pēterim Pētersonam, – Pergamas muzejam. Smieklīgi, bet līdz šim nav gribējies sevi tracināt un izskriet tam cauri, labi apzinoties, ka laika trūkums gluži kā piektais ātrums liks izskriet cauri sen kārotajai vietai. Pirms gadsimta celt aizsāktajā muzejā ierīkota viena no Eiropas senlietu kolekcijām. Visu nevar gribēt – nodomāju, kad izlasu, kas šoreiz apskatei nav pieejams, un tomēr apskatīt var daudz. Vien tikai puse dienas, un vēsture pāris tūkstošu gadu amplitūdā un apmēram trešdaļa zemeslodes apceļota.

Nebūšu oriģināla, sakot, ka Berlīnē visu laiku kaut kas tiek būvēts, remontēts, restaurēts un uzlabots. Asprāši saka, ka tā notiekot jau kopš Otrā pasaules kara beigām – kā sākuši, nav varējuši apstāties. Un labi, ka tā.

* Raksta autore pateicas kompānijai airBaltic par atbalstu raksta tapšanā



Izklaide

Amsterdamas dokumentālo filmu festivāla ("IDFA") konkursā šogad iekļautas divu Latvijas autoru īsfilmas, savukārt režisoru Ivara Selecka un Armanda Zača kopdarbs "Turpinājums. Pieaugšana" 18.novembrī piedzīvos starptautisko pirmizrādi, aģentūru LETA informēja Nacionālā kino centra (NKC) pārstāve Kristīne Matīsa.