TŪRISMS: Caurstaigājamā sala. Malta
Spontāna ideja, lētas aviobiļetes, viena brīva nedēļa, un – esi jau Maltā. Valstī, kuras teritorija ir apmēram tikpat liela kā Rīga, kurā mīt nepilns pusmiljons iedzīvotāju, kas Eiropas kontekstā ir ļoti slavena ar bēgļu problēmu un kas piesaista tūristus ne tikai ar savu kompaktumu, bet arī ar diezgan mistisko vēsturi un ne mazāk mistisko mantojumu.
Iekārotāji
Pietiek zināt vien to, ka nelielā Malta atrodas Vidusjūrā starp Eiropu un Āfriku, lai latvietim būtu skaidrs, ka, visticamāk, tur gadsimtiem ilgi bijis kā caurstaigājamā pagalmā. Kas tik tur nav «ieklīduši» – feniķieši, grieķi, romieši, arābi – un visi atstājuši paliekošas pēdas. Vien dažus gadus pirms mūsu ēras dzimušais apustulis Pāvils, kura kuģis sašķīdis lupatu lēveros pret salas krastiem, te esot uzturējies vien dažus mēnešus un laiku lieki nav šķiedis – mēģinājis vietējos pievērst kristietībai, un viņam tas izdevies labi – maltieši gandrīz simtprocentīgi ir katoļi (95%), tur ilgu laiku bija aizliegta laulības šķiršana, bet pirms četriem gadiem maltieši referendumā atbalstīja šķiršanās legalizāciju. Tas gan netraucēja daudziem laulību šķirt ārvalstīs, tāpat doties citviet veikt abortus, kas arī tur aizliegti.
Būtiskas pēdas Maltas vēsturē atstājis arī Spānijas karalis Kārlis I, kurš 1530. gadā šo salu atdeva Joanītu ordenim. Sākotnēji ordeņa brāļi ārstēja tos kristiešu svētceļniekus, kuriem, pa ceļam uz Jeruzalemi, bija uzbrukuši musulmaņi. Pēc kāda laika viņi svētceļniekiem uzmetušies par aizstāvjiem, mūsdienās teiktu – jumtu, proti, viņi ticīgos pavadījuši svētceļojuma laikā, un tā no labdarības tas aizgājis militārā virzienā. Leģenda vēsta, ka Spānijas karalis bijis ļoti pieticīgs – no Joanītu ordeņa par salu prasījis ik gadu viņam atsūtīt glāzi vietējā ūdens un piekūnu, kuru salā ir pārpārēm. Bruņinieki, protams, gribējuši pateikties ar glanci – izgatavojuši piekūnu no tīra zelta, to rotājuši ar dārgakmeņiem, bet ceļā uz Spāniju to nolaupījuši un to meklējot vēl šodien.
Taču arī tie laiki Maltā beidzās, pa ceļam uz Ēģipti, to iekaroja Napoleons, pēc viņa nāca angļi, kas no šīs salas aizgāja vien 1964. gadā, protams, atstājot savas pēdas. Viena no tām ir angļu valoda (valstī ir milzum daudz skolu ar apmācību angļu valodā), tomēr mazākos ciemos var sastapt vecākus ļaudis, kas šo valodu neprot. Maltiešu valodu, kas ir īpašs arābu valodas dialekts, kā oficiālu atzina tikai 1936. gadā, bet līdz tam oficiālā valoda salā bija tikai angļu. Šai vietai daudzi gājuši pāri, daudz kas palicis arī valodā, kurā ir angļu, spāņu un franču vārdu piejaukums. Īsāk sakot – maltiešu valoda ir kā rēbuss.
Sala kā uz delnas
Uz seno galvaspilsētu Mdinu jābrauc vairāku iemeslu dēļ. Tikai tur var uz salu paskatīties ja ne gluži no putna lidojuma, tad vismaz noteikti ar sajūtu – visa sala pie kājām, jo, kad nostājies pie metru platā mūra nocietinājuma, tad tieši tā šķiet. Jautājumu nav, kāpēc savulaik šī klintsradze izvēlēta par vislabāko vietu, kur ierīkot apmetni dzīvošanai. Šodien Mdina valdzina ar savu kompaktumu, pāris metru platajām ieliņām, arābu stilā celtajām atturīgajām ēkām un sajūtu, ka esi nokļuvis muzejā zem klajas debess, lai gan tieši tā var teikt par visu Maltu – kompakts civilizācijas muzejs zem klajām debesīm.
Valsts ir slavena ar megalīta jeb vēlīnā akmens laikmeta celtnēm, zinātnieki daudz ko nevar izskaidrot – tur esošās katakombas, tempļus, observatorijas un citus objektus. Nav zināms, kurš cēlis, bet galvenais – kāpēc? Daudzi uzskata, ka maltiešu civilizācija ir senāka par šumēru, kas pasaules civilizācijas vēsturē iegājusi ar daudz ko labu – sākot ar rakstības ieviešanu līdz saules un mēness kalendāram. Izrakumi liecina, ka civilizācija Maltā bijusi pirms 8000 gadu, un megalīta laikmeta objektu Maltā ir, ka biezs, tie atrasti, tie apskatāmi.
Nevar noliegt, ka arī veiksme nākusi talkā vietējiem, jo viena no visslavenākajām būvēm tika atklāta nejauši. Kāda maltiešu ģimene savā īpašumā mēģinājusi ierīkot ūdens dziļurbumu un gandrīz iekrituši pazemē. Tā 1902. gadā tika atklāts pazemes templis Hipogejs (Hypogeum), kas izrādījās senākais pazemes templis pasaulē (aptuveni 4000 g. p.m.ē.). Kopš tā laika Paolas pilsētiņa ir slavena, un tikai kopš 1996. gada templis pieejams apmeklētājiem, tomēr tikai retajam tūristam tajā izdodas iekļūt, jo UNESCO Pasaules kultūras mantojuma objektu var apskatīt desmit cilvēku stundā (tik ilgst apmeklējuma programma), turklāt ik dienu tur iespējams iekļūt vien 80 cilvēkiem. Šis nav lēts prieks tūristiem (30 eiro), tomēr ieejas biļetes tiek rezervētas mēnešiem uz priekšu. Starp citu, no septembra līdz nākamā gada tūrisma sezonas sākumam tas būs slēgts. Ja Maltas apmeklējuma galvenais iemesls ir kultūras mantojuma apgūšana, tad jāieplāno diezgan iespaidīga summa, jo ieejas biļetes maksā, sākot no pieciem eiro.
Karavadžo magnēts
Maltas galvaspilsēta Valleta ir pasaulē varenākais jūras cietoksnis, mazās valsts ekonomiskais un politiskais centrs. Baznīcas, muzeji, pilis – tur visa kā ir daudz. Baroka stilā celto pilsētu var dēvēt par vienotu mākslas darbu, un tai savu artavu dod arī māte Daba – gleznainie līči un ostas, jahtas un kruīza kuģi ir izcils fons nesteidzīgai baudīšanai. Tomēr ikvienā vietā ir kas tāds, kas ir gluži kā magnēts, kas pievelk pat nekā nezinošos, kas ir kā tenkas, kas aizskrējušas pa priekšu un gluži vai nohipnotizējušas potenciālo upuri. Valletā tāda noteikti ir Sv. Jāņa katedrāle – ārēji tik ļoti askētiska, bet iekšpusē žilbinoši grezna. Grūti gan izsvērt, vai par katedrāli slavenākas nav Karavadžo gleznas. Itāliešu mākslinieks Mikelandželo Merīzi da Karavadžo (1571–1610) savā īsajā dzīvē nav radījis pārāk daudz gleznu, tieši tāpēc maltieši lepojas ar divām. Vēsturnieki apgalvo, ka ģeniālā mākslinieka dzīve bijusi neveiksmju un pārpratumu pilna, turklāt viņam bijusi neapskaužama prasme ierasties neīstajā laikā neīstajā vietā. Hroniskā neveiksminieka un mutes palaidēja slavu iemantojušais Karavadžo bieži nonācis nepatikšanās un cietumā, bet vislielāko ķezu pats sev sagādājis kādā duelī, kas beidzies pavisam nelāgi, tāpēc jaunais vīrietis aizbēdzis uz Neapoli, tālāk uz Maltu, kur varējis justies salīdzinoši droši. Nepagājis ne gads, kad Karavadžo sarakstījis neglaimojošus pantiņus par vienu no vietējiem bruņiniekiem un rezultātā nonācis cietumā. Maltieši teic, ka Karavadžo visu mūžu vien kāvies, raudājis un gleznojis. Maltā esot, viņš radīja četras gleznas, no kurām divas glabājas katedrālē. Vienu no tām – Galvas nociršana Jānim Kristītājam – pat mēģinājuši nozagt, bet, par laimi, nesekmīgi. Starp citu, arī Karavadžo īsu brīdi bijis Maltas ordenī, kamēr no tā nebija izslēgts. Tā kā Karavadžo ietekme uz Eiropas mākslu bija milzīga, nav jābrīnās, ka baznīcā vislielākā drūzmēšanās ir tieši pie viņa gleznām, bet šis objekts gandrīz ikvienā tūrisma ceļvedī tiek apzīmēts ar «jāredz».
Skaistums par velti
Zīmīgi, ka tieši cilvēku roku veidotie objekti ir tie, ar kuriem maltieši šobrīd pelna naudu. Mantojums paprāvs, to uzturēšanai finanses vajadzīgas, var saprast. Tomēr tā gluži nav, ka jāmaksā ir visur. 250 metru augstās Dingli klintis ir neaprakstāms dabas skaistums, tomēr turp neplūst tūristu bari. Aizbraukt var ar sabiedrisko autobusu, mazliet jāpaiet kājām, un tad skatienu un domas var palaist prērijā, lai izskrienas. Nezinu, vai visiem pa spēkam, bet ieteicams gan – tieši pie Dinglī klintīm sākas taka, kas aizvedīs līdz tuvākajai dzīvojamajai vietai, bet pāris stundu gājiens būs tieši tik garš, lai pārdomātu visbūtiskāko, un milzīgās klintis vienā pusē un jūras klajums otrajā pusē ir tieši tik vareni, lai cilvēkam atgādinātu par niecību un pazemību. Kad pāris stundas milzīgā karstumā ir izturētas, autobusa pietura sasniegta, asociācijas ar slaveno Santjago svētceļotāju ceļu Spānijā ir gluži vai neizbēgamas. Saruna ar vietējiem sniedz apstiprinājumu izjūtām – šī patiešām esot vieta, ko iemīļojuši gan tie, kas meklē klusumu un vienatni, gan tie, kas nolēmuši stūrēt laulības ostā, jo šī esot izcila vieta bildinājuma izteikšanai, bet šī ir arī vieta, kuru par vislabāko atzinuši pašnāvnieki. Maltiešiem ir teiciens: «I nearly jumped», ar to domājot – gandrīz padarīju galu. Šī ir arī vieta, kas atgādina par satiksmes bīstamību šajā salā – pāris nogāzušās mašīnas tur tā arī rūsē, jo šīs klintis nezina, kas ir līdzeni un pakāpeniski.
Vēl viena vieta, ko ieteicams aplūkot un kas turklāt ir par baltu velti, ir Mostas Doms. Tas slavens ne tikai ar savu iespaidīgo kupolu (37 metrus diametrā), kas ir trešais lielākais Eiropā un devītais lielākais pasaulē, bet arī ar to, ka Otrā pasaules kara laikā, 1942. gadā, vācu bombardēšanas laikā tai tika uzmesta bumba, bet lādiņš tā arī nesprāga. Tajā brīdī katedrālē notika dievkalpojums, tajā atradās apmēram 300 cilvēku, un, lai gan tika sabojāts ēkas kupols, neviens cilvēks necieta. 200 kilogramu smagā aviācijas lādiņa kopiju ikviens šobrīd var aplūkot baznīcas muzejā. Lieki teikt, ka vietējie to uzskata par brīnumu. Zīmīgi, ka katoļu baznīca savulaik neesot atzinusi jaunās celtnes projektu, tāpēc arhitektam Džordžam Grognetam to nācies īstenot ar saviem spēkiem, paļaujoties vien uz nelielās pilsētiņas iedzīvotāju finansiālo atbalstu. Mosta ir piemīlīga pilsētiņa, taču uz to tūristi dodas vien Doma dēļ, bet pilsēta atrodas salas vidienē, tūristiem gribas atpakaļ pie jūras.