Korfu salas jaukumus baudījām brīdī, kad Latvijā lapas sāka gatavoties krāsoties zeltainas. Gluži kā Darelu ģimeni pirms 80 gadiem, kad tā no nemīlīgās un lietainās Anglijas piekrastes pārcēlās uz saulaino Vidusjūras salu, arī mūs Korfu sagaidīja ar spirgtu zaļumu un 30 grādu temperatūru.
Rudens atpūtai Korfu ir vairākas priekšrocības – mazāk tūristu, lētākas viesnīcas un auto noma, taču vienlaikus jārēķinās, ka vakariem būs vajadzīgs siltāks džemperis. Toties odu niknums pieņēmās spēkā ar katru rudens dienu. Lai vakarus varētu baudīt bez to uzmācības, vajadzēja aplieties ar pretodu līdzekļiem no galvas līdz kājām.
Kājām, ar auto vai autobusu?
Korfu sala pēc teritorijas ir maza – tā garumā nepārsniedz 60 kilometrus, bet platumā svārstās no 4 līdz 24 km. Pirms 15 gadiem Korfu tika izveidota kājāmgājēju taka, par ko norādes internetā var atrast, meklējot Corfu trail. Ceļš ved no salas ziemeļiem uz dienvidiem vai otrādi, kā nu kuram labāk patīk. Takas 220 kilometrus varot noiet 10 dienās. Mēs izmēģinājām tikai atsevišķus šīs takas posmus, jo laika ekonomijas dēļ pārvietojāmies ar autobusu un īrējām automašīnu. Diemžēl secinājām, ka uz starppilsētu sabiedrisko transportu Korfu īsti paļauties nevar – tas mēdz piebraukt pie pieturas, piemēram, 10 minūtes pirms grafika vai vispār neatnākt. Turklāt jārēķinās, ja starppilsētu autobusā nebūs vairs brīvu sēdvietu, tad šoferis jaunus pasažierus pieturvietās neuzņem, jo to liedzot drošības apsvērumi, pārvietojoties pa kalnainu apvidu. Šādu nepatīkamu brīdi piedzīvoja kāda vācu ģimene, kura steidzās uz lidostu. Nezinu, vai tiešām šis šoferis tik strikti ievēroja noteikumus vai arī viņam bija īpaša attieksme pret tūristiem no Vācijas, bet četru cilvēku ģimene ar sapakotiem čemodāniem palika pieturvietā.
Starppilsētu autobusos cenas variē no 5 līdz 7 eiro par braucienu, pilsētas autobusos cena ir standarta – 1,50 eiro, neatkarīgi no attāluma. Tūristiem draudzīgi ir tas, ka pilsētas autobusa maršruti skar arī tuvākos kūrortus un ar to no galvaspilsētas var aizbraukt arī uz tūristu citadeli – Ahilleja pili – un lidostu.
Pārvietoties ar savu vai īrētu automašīnu, protams, ir ērtāk, taču arī nervus kutinošāk gan grieķu braukšanas stila, gan šauro ielu un ceļu dēļ. Ja galvaspilsētā ielas ir uzbūvētas cik necik platas, tad grieķi pamanās tās padarīt tikpat šauras kā mazajos ciematiņos, novietojot automašīnas ielas malā nevis vienā rindā, kā pieklājas, bet divās rindās! Savukārt braucot cauri ciematiem, jālūdz tas pats latviešu dieviņš, lai pretim nebrauktu neviena automašīna vai autobuss, jo izmainīties tur nav iespējams. Ceļš cauri ciematiem nereti ir tik šaurs, ka, pastiepjot roku, caur automašīnas logu var sarokoties ar grieķi, kas iznācis uz savas mājas sliekšņa.
Diemžēl Grieķijā, un vēl jo vairāk tai piederošajās salās, ir viena no dārgākajām degvielām Eiropā. Litrs 95. markas benzīna šobrīd maksā 1,45 eiro litrā, un, vizinoties pa stāvajiem kalniem, degviela bākā kusa kā pērnais sniegs. Taču, tieši pateicoties iespējai īrēt automašīnu, varējām apskatīt vietas, kur netiek vestas tūristu lielās masas un kur arī sabiedriskais transports kursē reti vai vispār nebrauc – salas augstāko virsotni Pantokratoru (914 m), pamesto ciematu Peritiju, Angelokastro pili, Logas saulrietu pludmali, Cape Drastis zemesragu, divu līču pludmali Afionā, Korisionas lagūnu un citas interesantas vietas.
Maskēts majestātiskums
Lidmašīnas reklāmas žurnālā izlasīju, ka Kerkīras pievārtē ir viens no Eiropā skaistākajiem dārziem, kurā apmeklētājus priecē vairāk nekā 2000 dažādu augu. Mums kā puķumīļiem tas bija kā starta šāviens. Tas noteikti ir jāredz! Turklāt šis dārzs ieskauj Mon Repos pili, kurā dzimis princis Filips – Edinbugas hercogs, Anglijas karalienes Elizabetes II vīrs. Karaliskā ģimene pagājušā gadsimta vidū to izmantoja kā vienu no vasaras rezidencēm. Šobrīd šajā pilī ir iekārtots arheoloģijas muzejs.
Kad pēc kartes atradām ieeju karaliskajā parkā, sākumā domāju, ka karte mūs pievīlusi. Parks un pāris būves, ko varēja redzēt no ielas, izskatījās atstātas aizaugšanai. Taujājot pareizo virzienu uz Mon Repos pili gan vietējiem, gan citiem tūristiem, izrādījās, ka kļūdas nav. Tas tiešām ir «viens no Eiropas skaistākajiem dārziem». Pati pils slējās parka dziļumā, taču tās kādreizējo majestātiskumu aizsedza novārtā pamestais dārzs un noplukušās sienas. Izrādās, pirms vairākiem gadiem beigusies Eiropas fondu nauda un līdz ar to izbeidzās arī vēlme dārzu kopt. «Nav naudas, nav kopšanas,» kā teiktu, pārfrāzējot populāru reklāmu.
Par naudas trūkumu grieķu makos varēja dzirdēt ne vienu reizi vien, lai gan vēl pirms gada Grieķijā neviens nerunāja par iespējamu valsts maksātnespēju. Viņi sūdzējās, ka grieķiem sākusies grūta dzīve – valsts paaugstinājusi nekustamā īpašuma nodokli, un, tā kā nekustamie īpašumi katrai sevi cienošai grieķu ģimenei ir vairāki (kā minums apartamenti cietzemē un vairākas vasarnīcas uz salām), tas iecirtis pamatīgu robu izdevumos.
Flamingo medības
Latvijas iedzīvotāji flamingo putnus lielākoties ir redzējuši tikai zooloģiskajā dārzā, un, uzzinot, ka tie rudenī mīt arī Korfu salas dienvidos esošajā Korisionas lagūnā, bez šaubīšanās devāmies ceļā, lai skatītu tos tuvumā. Lagūnu no jūras atdala šaura zemes strēle ar baltu smilšu pludmali, kas atgādina mūsu jūrmalu. Šo vietu jūras pusē ir iecienījuši viļņu mednieki un gliemežvāku lasītāji (vietējiem tas pat ir neliels bizness), bet no lagūnas puses – flamingo vērotāji. Tuvojoties lagūnai, jau iztālēm staipījām kaklus, lai ātrāk ieraudzītu graciozos putnus. Gar ūdens malu pastaigājās tūristi, lielākoties ar fotoaparātiem rokā, bet no putniem nebija ne miņas. Varbūt tie mīt tālāk? Braši soļojām pa šauro zemes strēli, bet, cik vien skats sniedzās, neko rozīgu tā arī nespējam ieraudzīt – vienīgi tādus pašus zilā tālē verošos tūristus. Viesmīlīga mini kafejnīca, kurai elektrību ražo ģenerators, aicina atveldzēties. Kad pārdevējai taujāju, vai kaut kur tuvumā mīt flamingo, viņa paskatās pāri plecam uz lagūnas pusi un izbrīnīta nosaka: «Parasti te viņu ir ka biezs. Arī vakar bija. Nezinu, kur šodien palikuši. Laikam brāzmainais vējš tos aizdzinis!» Tā arī palikām bez tuvplāna skatiem ar rozā spalvās tērptajiem putniem.
Svētceļnieku izpriecas
Toties īstenojām vēlmi redzēt vietu, kas pasaulīgajiem ikdienā tiek liegta. Korfu salā ir vairāki simti baznīcu un klosteru. Baznīcās laipni gaidīti ir visi, bet lielākajā daļā klosteru dzīve rit noslēgtībā no pārējās pasaules. Tiesa, atsevišķi klosteri durvis atver reizi gadā, un tā ir svētku diena visai apkārtnei. Turklāt svētku diena tiešā nozīmē. Panagijas Mirtiosas klosteris svētceļniekus (tai skaitā arī ziņkārīgos tūristus) uzņem reizi gadā – 24. septembrī. Kaut arī pagājušajā gadā šī diena iekrita darba dienā, uz šo svētvietu plūda svētceļnieku straume. Saņēmuši svētību un gabaliņu safrāna maizes, cilvēki nesteidzās uz darbu vai savās gaitās. Lielākā daļa palika laiskojamies tuvējā pludmalē vai kādā ēnainākā vietā, gaidot vakaru. Tad tuvējais ciems šajā dienā pārvēršas par lielu izpriecu dārzu – ar mūziku, dejām un negausīgu ēšanu, jo jau dienas vidū speciāli pielāgotās smago automašīnu piekabēs tika grilēti veseli jaunlopi. Tāda ir Korfu sala – bezgala daudzšķautņaina, gluži kā smaragds.