TŪRISMS: Parīze. Nekas nav apstājies

Reiz tik iecienītie jaunā vīna svētki Parīzē ar katru gadu aizvien vairāk kļūst par aizmirstu vesturi. Viens no retajiem krodziņiem, kur tradīcija joprojām ir cieņā © Arno Jundze

13. novembra pēcpusdienā saņēmu no Parīzes īsziņu – «noņēmām no jūsu konta summu par rezervētā apartamenta īri». Vēl pēc dažām stundām šajā pilsētā sākās visīstākā elle. «Vai tiešām pēc tā visa tu brauksi uz Parīzi?» jautāja visi, kam teicu par saviem plāniem.

Tukšā Parīze

Esmu redzējis Francijas galvaspilsētu pēc 11. septembra notikumiem, transporta darbinieku streika laikā un toreiz, kad priekšpilsētās tika dedzināti vieglie auto. Tomēr, jāatzīst, tik tukšu Parīzi redzēju pirmoreiz. Ja slavenajā latīņu kvartālā, kur parasti plūst tūristu straume, vakara stundā var iet tikpat mierīgi kā pastaigā pa naksnīgo Vecrīgu, ja Elizejas lauki dienas laikā ir tikpat tukši kā pļava pie manas lauku mājas, tad tā tiešām ir zīme. Tomēr no tūrista viedokļa nebūt ne sliktākā, jo kad vēl radīsies iespēja izbaudīt tik klusu Parīzi. Nekad! Protams, visiem uz mēles ir jautājums, cik tas ir droši – būt Parīzē.

Drošības pasākumi

Tādas pārmērības, kā pēc 11. septembra Šarla de Golla lidostā, kuru toreiz rotāja maisi ar konfiscētiem lūpu krāsu, krēmu, konfekšu, pudeļu un tamlīdzīgu nieku krājumiem, ko pēkšņi nedrīkstēja ienest lidmašīnās, neredzēju. Armijas klātbūtne ir lielāka nekā parasti. Charlie Hebdo 25. novembra numura vāku rotā karikatūra ar militāristiem sarkanās beretēs, kas draudzīgi maršē pie Eifeļtorņa. Dzīvē šīs patruļas biedējošas nelikās, lai arī armijnieki bruņoti līdz zobiem gluži kā Leslijs Nīlsens filmās par Kailo ieroci. Īpaši savādi no malas izskatījās mazā auguma kareivīši ar milzu automātiem: pirksts uz gaiļa, pie jostas makstī pakārta pistole, mugurā bruņuveste. Gandrīz kā Luijs de Finess ziedu laikos. Tāpat bija redzams, ka armijas puiši un meitenes Elizejas laukos ne vien uzturēja kārtību, bet arī paši baudīja to gaisotni un ar interesi apskatīja tur esošās skulptūras. Pieļauju, ka arī viņi Parīzē bija pirmoreiz.

Bez armijas pilsētā mieru nodrošina arī policijas patruļas, karabinieru grupas un privātfirmu apsargi ar sarkanām lentītēm uz rokas. To, ka Francijā patīk braukt ar ieslēgtām sirēnām, no filmām, šķiet, zina pat tie, kas Parīzē nav bijuši nekad. Šajā ziņā – viss ir kā parasti, sirēnas gaudo tā, it kā norisinātos lielizmēra noziedznieku tvarstīšanas operācija. Jaunums bija tas, ka iepirkšanās centros (tiesa, ne visos) apsardze ielūkojās ienācēju somās, lika atvērt arī mētelīšus, lai pārliecinātos, vai zem tiem nav nāvinieku vestes. Pirmo reizi mūžā piedzīvoju, ka apsargi rūpējas nevis par to, lai kāds nenočieptu, bet gan neienestu. Nu ja, un arī zem mētelīša kaut kas apakšā jāpavelk.

Ja met jokus pie malas, Francijas drošības dienesti strādā profesionāli ar teroristiem nepīckājas – nekādas ķīlnieku krīzes vai muļļāšanās. Pieredzējām to neklātienē pa televizoru rādītajā ķīlnieku krīzē Francijas provincē. Arī klātienē divas reizes piedzīvojām, ka policija ar lentēm norobežo ielas, nelaižot pa tām transportu un gājējus. Pirmoreiz tas notika vakarā uz latīņu kvartāla robežas netālu no ieliņas, kurā īrējām dzīvokli. Otrreiz slēgta tika Rue Varenne, par laimi mums, ne visā tās garumā, jo gājām uz jaunatvērto Rodēna muzeju un radās bažas, vai vispār tajā iekļūsim. Abās reizēs, protams, neviens neko neskaidroja. Policijas auto piebrauca, vīri nopietnām sejām rosījās, cenšoties nepievērst vairāk uzmanības nekā nepieciešams.

Visumā, ja neskaita iespēju nonākt fanātiķa nagos, bet tā nav iepriekšparedzama nekur pasaulē, Parīze ir drošāka nekā parasti. Ļoti maz bija dienišķo draudu: dažādu agresīvu ielas krāpnieku un kabatzagļu, arī kunkuļveidīgo ubagu, arī nelegālo ielas tirgoņu. Gucci somiņas varēja nopirkt tikai smalkos lielveikalos.

Rodēna muzejs

Pirms pāris nedēļām pēc renovācijas atvērtais tēlnieka Rodēna muzejs bija viena no vietām, ko gribējās apskatīt. Gan tāpēc, ka atvērts pēc ilgāka remonta, gan tālab, ka jau kopš bērnu dienām mammai grāmatplauktā bija Deivida Veisa romāns Rodēns, kas latviski tika izdots sērijā Ievērojamu cilvēku dzīve. Muzejs ir iekārtots skaistā muižā pasakaina dārza vidū. Ēka fantastiska, tikko renovēta, saglabāts pat oriģinālais ar tapiņām stiprinātais parkets. Ekspozīcijas rīkotāji, labi saprotot, ka stāsts par dižo tēlnieku, kuru ilustrētu tikai un vienīgi viņa ģeniālo skulptūru modeļi ģipsī, varētu kļūt nedaudz monotons, parūpējušies par Rodēna personības atklāšanu viņa ne mazāk dižo laikabiedru vidū. Visiespaidīgākais ir muzeja parks un Rodēna skulptūras tajā: Domātājs, Ieva, Balzaks. Lai to izbaudītu, muzeju iesaku apmeklēt labā laikā – mums nepaveicās, jo līņāja sīks lietutiņš, tomēr pat tas nespēja atturēt no jūsmošanas. Rodēna muzeja apmeklējums maksā 10 eiro, visu informāciju varat atrast www.musee-rodin.fr, tikai, ņemiet vērā, ar internetu saistītās lietas Francijā no Latvijas atpaliek par gadiem pieciem.

Pikasomānija

Parīzē ir jāiemācās samierināties ar to, ka visu nekad nav iespējams apskatīt un laiks jāplāno. Jau Latvijā ieplānojām apskatīt Grand Palais izstādi Picassomania. Tās mērķis ir parādīt, kādu ietekmi uz 20. un 21. gadsimtu atstājusi Pikaso māksla – sākot no gleznām, beidzot ar kino. Iespaidīgi! Sākot apskati, apmeklētājus sagaida jauno tehnoloģiju sasniegums, milzīgs ekrāns ar autonomām šūnām, kurā izcili mākslinieki cits pēc cita izsaka savas domas par Pikaso. Kinozālē Picasso on Screen var apskatīt izcilās Citroen Picasso reklāmas, kuras, lai arī nu jau piemirstas, joprojām izraisa smieklus. Tur demonstrē arī fragmentus no neskaitāmām filmām – epizodes, kurās tā vai citādi parādās Pikaso ietekmes. Kopumā piecpadsmit zālēs izvietoti slavenu mākslinieku darbi, kas tapuši Pikaso iespaidā. Tos ir vērts redzēt – jo šī iedvesma tematiski ir tik daudzveidīga – no Gernikas līdz pat sliktajai mākslai. Izstāde Grand Palais atvērta līdz februāra beigām no trešdienas līdz svētdienai. Biļete maksā 14 eiro, ir iespēja paņemt audiogidu, kā arī iegādāties izstādes katalogus, mākslas albumus un suvenīrus Pikaso stilā. Diemžēl izstādes mazais katalogs (10 eiro) bija pieejams tikai franču valodā, savukārt lielā grāmata maksā 40 eiro.

Božolē – izmirstoša tradīcija

Božolē, jaunā vīna sagaidīšanas svētki, terora ēnā diemžēl bija nobīdīti kaut kur aizkulisēs. Jau iepriekšējos gadus varēja vērot to, ka aizvien mazāk krodziņos tie tika svinēti kā pienākas: ar skaidām nobērtas grīdas, vīnogu ķekaru rotājumi, dziedāšana akordeona pavadībā diemžēl ir pagātne. 2015. gada novembrī varējām pārliecināties – meganacionālajā metropolē vecās tradīcijas pazūd. Padsmit gadu laikā, kopš cenšos regulāri braukt uz Parīzi, attieksme mainījusies ļoti. Pirmajos gados ap diviem naktī līksmība krodziņos skanēja pa visu kvartālu, šogad tajos nereti skan atbilde – mums nav božolē. Bet, neraugoties uz sliktajiem laikiem, božolē šogad ir labs. Dažu šķirņu jaunvīns bija pat garšīgāks par to, ko patlaban kā vīnu piedāvā Latvijas lielveikalos, kur pēdējā laikā dominē bezgaršīga bezgaumība.

Sadzīves sīkumi

Pirmoreiz lidoju ar Wizz Air, kas izmanto Buvē (Beauvais) lidostu. Visu cieņu aviokompānijai, lai gan tās mājaslapa ir dīvaina un, pērkot biļetes, nācās palauzīt galvu. Laba Boeing lidmašīna, stingra kārtība ar ceļasomām, kas nodrošina to, ka uz mēteļa bagāžas nodalījumā neuzkraus netīru ceļasomu. Arī vietas nav šaurākas kā nacionālās aviokompānijas lidmašīnās vai Lufthansa reģionālajiem partneriem. Lidojuma laikā var nopirkt šādas tādas uzkodas, salīdzinoši lētas.

Buvē lidosta gan ir tāds bleķa šķūnītis – angārs, tomēr agrajās rīta stundās tam bija priekšrocība – viss noritēja ļoti strauji. Ne atbraucot, ne aizbraucot nebija rindu, kaut arī personas dokumentu pārbaude kļuvusi krietni rūpīgāka. Arī bagāžu izsniedza tikpat ātri kā Rīgā. Lidostas galvenais mīnuss – Buvē no Parīzes ir apmēram tikpat tālu kā Valmiera no Rīgas. Apspriedām dažādus braukšanas variantus – ar autobusu līdz RER un tad ar vilcienu un metro līdz vajadzīgajai vietai. Tas nešķita pievilcīgi. Beigās rezervējām vietu shuttle mikroautobusiņā vietnē www.paris-airport-shuttle.com. Ir divas iespējas: ņemt visu busiņu – 130 līdz 150 eiro – vai dalīt to ar citiem – tad divatā maksā 60 eiro, bet var gadīties ilgāk pavizināties pa Parīzi. Shuttle priekšrocība – tarifs nemainās neatkarīgi no korķos nosēdētā laika.

Šoreiz īrējām apartamentu, nevis viesnīcu. Dzīvojām divu minūšu attālumā no Notre Dame baznīcas uz Rue Bièvre, faktiski Sēnas krastā, un klausījāmies, kā elektroniskie Kvazimodo dārdina slavenās katedrāles zvanus. Ideāla vieta, pats apartaments neliels, spocīgs franču stila ūķītis mājā, kas sākta celt pirms gadiem četrsimt, un reiz, līdz ēka iedzīvojusies papildu stāvos, bijis mansards. Lētāk nekā viesnīcā.

Iepirkt pārtiku lielveikalos un mazveikalos ir tieši tikpat vienkārši kā visur. Cenas? Teikt, ka lēti, nevar. Arī franču produktus centrā atrast pagrūti. Pārsteidza dārgie tomāti – līdz pat desmit eiro kilogramā. Arī kafija ir dārgāka nekā Rīgā. Savukārt gaļa un sieri (fasētie sagrieztie), iespējams, pat lētāki. Garšīga maize maksā 2 līdz 3 eiro par kukulīti. To, tāpat kā kūciņas, labāk pirkt maiznīcās. Maza burciņa marinētu gurķīšu – ap 3 eiro, tāpat kā olīvas. Neliels tievs desas luņķītis Ziemassvētku tirdziņā tiek tirgots komplektā – trīs luņķīši par desmit eiro. Nez vai visi kopā svēra puskilo.

Stāsts par inflāciju nav svešs arī Parīzei. Dārgākas kļuvušas ātrās uzkodas – pankūkas, lielās sviestmaizes, vīns restorānos, otrie ēdieni, šķiet, pieņēmušies cenā vismaz par 2–3 eiro. Apģērbs, īpaši, ja ir atlaides, lētāks nekā Rīgā. Viss teiktais attiecināms uz Parīzes centru, pirmajiem astoņiem tūristu iecienītajiem rajoniem abpus Sēnai. Pieļauju, ka piepilsētas ir lētākas, tomēr meklēt bezgaumīgus piedzīvojumus kādā emigrantu apsēstā rajonā nebija noskaņojuma.

Nejūtos tiesīgs ieteikt braukt vai nebraukt uz Parīzi. Es biju un esmu priecīgs. Aculiecinieka secinājums – tāpat kā pagājušās vasaras Grieķijas krīzes laikā, kad masu mediji biedēja latviešus – nebrauciet uz Grieķiju – Grieķija, salīdzinot ar Latviju, izrādījās teju vai paradīzes oāze, arī Francijas galvaspilsēta nešķita nedrošāka par Vecrīgu nakts laikā. Tā diemžēl ir mūsu valsts problēma – mediju nabadzības dēļ mums nav ārzemju korespondentu, un objektīvu situāciju mēs neredzam. Turklāt vienmēr jau atšķirsies iekšlietu ministra teiktais no vienkārša cilvēka domām.



Izklaide

Šovos “Lauku sēta” un “Saimnieks meklē sievu” iepazītā Dana Gulbe uzsākusi dziedātājas karjeru, ar skatuves vārdu Dana Marija piedāvājot jaunu dziesmu “Man gribas bēgt”.

Svarīgākais