VAKARA ZIŅAS: Anita Daukšte uz Borneo devās raflēzijas un gardegunpērtiķus lūkoties

ne vēdeklis, bet maizes koka lapa © Anitas Daukštes privātais arhīvs

«Radi un draugi, uzzinājuši, ka došos ceļojumā uz Malaiziju, neizpratnē grozīja galvas – pārāk jau nu visiem prātā iesēdušās ne tik senās lidmašīnu katastrofas, kas saistījās ar šīs valsts vārdu,» stāsta «Neatkarīgās Rīta Avīzes» galvenā redaktore Anita Daukšte. Savukārt tagad, kam vien Anita stāsta par savu ceļojumu uz Malaizijas Borneo, visi nebeidz sajūsmināties par šo eksotisko vietu un daži pat pošas doties uz tālo zemi Dienvidaustrumāzijā.

Lai nebiedē ceļš

Jā, tie jau ir aptuveni 13 tūkstoši kilometru, kas jānolido līdz Borneo jeb, precīzāk, līdz Malaizijas Sabahas štata galvaspilsētai Kota Kinabalu.

Anita Daukšte stāsta, ka Malaizijā jau reiz bijusi – valsts galvaspilsēta Kualalumpura ar saviem alvas dvīņu torņiem «Petronas» un salas Dienvidķīnas jūrā palikušas atmiņā kā eksotiskas druskas no piedzīvojuma, kas it kā nav pat saistīts ar viņu. Taču toreiz, kādā vakarā vērojot vietējos deju priekšnesumus no dažādiem Malaizijas reģioniem, spilgti atmiņā iespiedās Borneo aborigēnu deja, kas krasi atšķīrās no citām: fazānu spalvu rotātās cepurēs dejotāji kāpjošā ritmā lēkājuši starp bambusa mietiem, izkliedzot kareivīgus saukļus. Kaut kas tik svešādi pievilcīgs vēl nebija redzēts. Tad Anita nodomājusi – ja kādreiz vēl doties uz Malaiziju, tad tikai uz Borneo!

Viņa atzīst: «Šoreiz garais ceļojums nešķita tik nogurdinošs – lidoju ar «Turkish Airlines» no Rīgas uz Stambulu un tad no Stambulas uz Kualalumpuru. No Kualalumpuras lidojums ar vietējo lēto aviokompāniju «Malindo Air» uz Kota Kinabalu – jālido pāri Dienvidķīnas jūrai gandrīz tikpat ilgi, cik no Rīgas līdz Stambulai, bet arī tas bija gluds un patīkams, lai gan iepriekš biju satraukusies – tomēr šobrīd Malaizijā ir lietus sezona. Mūsu grupai gan izcili paveicās – īstu lietu pieredzējām vien Kualalumpurā prombraukšanas dienā, visu ceļojuma laiku Borneo bija brīnišķīgs laiks. Borneo brīnišķīgs laiks nozīmē – 80–90% gaisa mitruma, +32 grādi un +31 grāds – ūdens temperatūra jūrā.»

Kas ir Malaizijas Borneo

«Malaizijas Borneo ir divi štati – Sabaha un Saravaka –, kas atrodas uz salas kopā ar Indonēziju, nevis ar pārējiem Malaizijas štatiem. Borneo ir unikāla dabas bagātību krātuve – šeit senākie lietusmeži pasaulē – aptuveni 150 miljonu gadu veci, kuros dzīvo unikāli dzīvnieki, no kuriem slavenākie ir amizantie gardegunpērtiķi, cilvēkveidīgie orangutani un miniatūrie Borneo ziloņi. Augu pasaule ir nevaldāmi krāšņa – šeit ir viena no retajām (otra ir Sumatra) vietām, kur var vērot pasaulē lielāko puķi – gaļēdāju raflēziju, kas nav kultivējama citur. Protams, ka Malaizijas Borneo iegūst naftu un citas dabas bagātības, Borneo – tā taču ir tikai tāds angliskots Brunejas nosaukums, bet turpat blakus mazā zemes pleķītī starp Sabahu un Saravaku izvietojusies Bruneja, par kuras sultāna bagātībām klīst leģendas.

Protams, Borneo galvaspilsētā Kota Kinabalu neklīst pa ielām indiāņi ar spalvu cepurēm galvās un skalpiem pie jostas,» stāsta Anita.

«Kota Kinabalu ir mūsdienīga Dienvidaustrumāzijas pilsēta, kur pa ielām braukā latvieša acīm pierastās japāņu, korejiešu un vietējās malaiziešu mašīnas, ir lielveikali un visas eiropiešiem vajadzīgās ērtības viesnīcās, jāteic, pat pārpārēm, jo dažu viesnīcu, piemēram, «Shangrila» viesnīcu ķēdes, greznība ir pat pārsteidzoša,» viņa piebilst. Borneo dzīvo īsts tautu mikslis, ja tā var izteikties, – islāmticīgie malajieši, ķīnieši, kas ir gan budisti, gan kristieši, indieši, arī indonēzieši, korejieši, filipīnieši – vienvārdsakot, īsta Dienvidaustrumāzija. Pateicoties tam, ka šeit nedominē malajieši kā pārējā Malaizijā, pieņemamāka eiropieša gaumei arī ir virtuve. «Godīgi sakot, pēc iepriekšējā brauciena biju stipri vīlusies – malajiešu virtuve ir vai nu ļoti asa, vai arī viss ir izmērcēts kokosriekstu pienā un tāpēc man gauži negaršo. Borneo savukārt bija variācijas iespējas – nepatīk malajiešu ēdieni, ēd ķīniešu, korejiešu, indiešu vai japāņu gaumē, galu galā – tās viesnīcas, kur apmetas tūristi no Eiropas, piedāvā mūsu vēderiem pierastu ēdienu,» piebilst Anita. Protams, vissmeķīgāk ir saēsties to, ko Latvijā nemaz tā nedabū – dažādos jūras produktus: tīģergarneles tā vien pašas lien mutē (pārnestā nozīmē) un dažādie krabji un omāri vilina ar spīlēm.

Kur nu bez latviešiem

Kad otrā pasaules malā tevi sveicina skaidrā latviešu valodā, gadās arī pārsteigumā zaudēt valodu. Tā teju gadījies arī Anitai: «Ceļojuma laikā mūsu gide bija latviete Inga Vonga, kura jau divpadsmito gadu dzīvo Kota Kinabalu.» Inga ir tūrisma aģentūras direktore, kura ieprecējusies vietējā ķīniešu ģimenē. Viņas zināšanas par Borneo, par vietējām tradīcijām, kultūru un dabu ir plašas un praktiskas, stāstījums emocionāls, un latviešu valodā iegūtam stāstam ir pavisam cits smeķis. Sajūta tāda, ka it kā pie attāliem radiem paviesojusies būtu, teic Anita, jo Inga iepazīstināja grupu gan ar savu vīru uzņēmēju Pīteru, gan paņēma līdzi ekskursijā uz Garamas upi džungļos savu deviņus gadus veco meitiņu, kura rīkoja tur skriešanās sacīkstes tūristu grupai.

Inga un viņas bērni runā latviski, bet arī citādi Borneo, tāpat kā visā Malaizijā, nav grūti sazināties – kā jau bijušajā britu kolonijā šeit lielākā daļa runā angļu valodā. Daudzi ne vien ar tūristiem un viesiem, bet arī savā starpā. Neatkarību no Lielbritānijas Malaizija ieguva 1963. gadā, un laikposmā no 1945. gada līdz sešdesmitajiem briti atstāja šajā valstī cienījamu infrastruktūru – ceļus, tiltus un pat dzelzceļu.

Pasaulē lielākā puķe un 800 orhideju

Borneo ir neskartās dabas mīļotāju galamērķis, un šeit ir neskaitāmas iespējas dabai pietuvoties, lai vērotu to pirmatnējā krāšņumā. Viens no salas simboliem ir raflēzija – pasaulē lielākā puķe, kas sasniedz pat viena metra diametru. Tās unikalitāte slēpjas faktā, ka šo puķi nav iespējams audzēt mākslīgi – tā ir parazītaugs uz īpašu liānu saknēm. Raflēzija zied tikai trīs četras dienas, pēc tam nozied un sadalās. Vienlaikus raflēzija ir arī dzīvnieks – izdalot pūstošas gaļas smaku, tā pievilina mušas un no tām pārtiek. Anitai bija iespēja vērot raflēziju Kinabalu dabas parkā, kur tā aug privātā teritorijā. Tā bijusi veiksme, jo ne visiem tūristiem izdodas nonākt raflēziju augšanas vietās to ziedēšanas brīdī.

Otra vietējā augu suga, kas neaug citur, ir nefentesi – tā kā lieli ragveida kausi, kas, līdzīgi kā raflēzijas, ir augs, kas pārtiek no kukaiņiem. Tie esot spējīgi savā indīgās sulas kausā pārstrādāt pat peli.

Dabas parks Kinabalu kalna pakājē ir slavens ar savām džungļu takām – šeit aug gan aizvēsturiskie paparžu koki, gan orhidejas, gan lielas sūnas, gan ir pilns ar čūskām un ķirzakām. Anita stāsta, ka, lai arī tika stāstīts, ka čūsku Borneo esot milzums, nevienu pašu neesot gadījies redzēt. Kinabalu parkā ir arī neliels botāniskais dārzs, kur aplūkot dažādās orhideju šķirnes, kā tās aug dabiskā vidē. «Jāteic, ja neesi botāniķis, nākas drusku vilties – dabiskos apstākļos un nehibrīdu orhideju šķirnes nav lieliem ziediem un ļoti košas,» tā Anita. Toties kopumā Kinabalu kalna pakājē aug 800 orhideju šķirņu. Pieklājīgs cipars, iepretim Latvijas 32 orhideju šķirnēm.

Pelde Kipungitas ūdenskritumā vai Poringas karstajos avotos

Iecienīta tūristu atrakcija Kinabalu parkā ir pastaiga koku galotnēs – pa trosēs iekārtām laipām aptuveni 100 metru augstumā var izstaigāties, vērojot džungļu ainavu no augšas. Tā esot nedaudz ekstrēma nodarbe, un, kad esi nokāpis, tad gluži pelnīti gribas iegremdēties pavēsajā Kipungitas ūdenskritumā. Bonusā par peldi var saņemt zivtiņpedikīru – tas šeit ir pilnīgi dabiski un par brīvu – mazās zivteles uzreiz aplīp ap ikvienām kājām, kas iebrien ūdenī. Ja negribas peldēties ūdenskritumā, var jau to darīt Poringas karstajos avotos – vienīgi jārēķinās, ka šeit karstie sērūdens avoti ir savaldīti ūdens krānos un tecināti vannās, kas jādala ar ķīniešu un malajiešu veldzēties gribētājiem.

Sportiskākie un piedzīvojumus kārojošākie tūristi var kāpt 4000 metru augstajā Kinabalu kalnā – šeit šobrīd darbojas viena no divām izveidotajām takām. Otra sabruka pirms dažiem gadiem zemestrīcē. Lai gan zemestrīces vispār šajā Borneo daļā ir retums.

Vispiemīlīgākā un sirdi sildošākā ekskursija ir pa Garamas upi ar kuterīti kādā pēcpusdienā, vērot Kalimantānas gardegunpērtiķīšus, kuri nāk mieloties ar mangrovju lapām. Gardegunpērtiķīši ar saviem amizantajiem purniņiem ir tik burvīgi, ka grūti aprakstīt sajūsmu, ja kāds no viņiem neuzgriež muguru tūristu grupai un nenozūd džungļos. «Mums arī paveicās ar vienu tādu pozētāju – kāds jauns gardegunpērtiķītis nolēma sniegt mangrovju lapu ēšanas paraugdemonstrējumu un ļauties fotosesijai no aizkustinājuma elpu aizturējušajai tūristu grupai,» atklāj Anita. Vienīgi esot jāteic, ka lielie barveži, tie, kuriem vislielākie deguni, parasti nevēlas fotografēties vai arī ir bildējami vienīgi tiem, kam ir profesionālas fotokameras ar lielisku pietuvināšanas spēju. Gardegunpērtiķus jau arī, izņemot Borneo, gandrīz nekur citur vērot nevar, jo viņi ēd tikai divu veidu mangrovju lapas. Šos dzīvniekus nekādā gadījumā nedrīkst barot ar saldumiem vai saldiem augļiem – tā aiziet bojā īpašās baktērijas viņu kuņģos (to ir četri!), kas ļauj neitralizēt indīgo koku lapas.

Iestājoties tumsai, tūristus vēlreiz izved pa upi, lai vērotu jāņtārpiņu gaismas festivālu. Jāņtārpiņi kokos gar upi rīko īstu «Staro Borneo» festivālu un Ziemassvētku gaisotnē atgādina spuldzīšu virtenes. «Mūsu grupa pat, iespaidota no jāņtārpiņu virteņu krāšņuma, nodziedāja «Klusa nakts, svēta nakts», jo bija tieši Pirmā advente,» piedzīvoto atminas Anita.

Skalpu mednieku vilinājums

Borneo aborigēnus, kuri dejo aizraujošo deju ar bambusa nūjām, Anitai iznācis vērot vēlreiz. Protams, ne jau dabiskā vidē, bet brīvdabas muzejā netālu no Kota Kinabalu. Tur ir dažādu Borneo iedzīvotāju vēsturiskie namiņi, ir iespēja nogaršot vietējo ēdienu – sākot no jēlas zivs un dārzeņu salātiem, līdz pat dzīviem kāpuriem, kuriem jānokož galva un ķermenis jāapēd. Vai Anita sadūšojās šai atrakcijai? «Nē, nē, tik drosmīga es neesmu!» smejas Anita. Redzot lokāmies treknos kāpurus, tiešām nekāda apetīte neuznākot. Borneo aborigēni brīvdabas muzejā demonstrē gan vietējo deju, gan šaušanu caur bambusa nūju, gan cilts kopīgajā mājā – interesantu vingrinājumu ar lēkšanu pie mājas griestiem. Viņi gan nestāsta par seno tradīciju, kas bija raksturīga Borneo ciltīm, – skalpu medīšanu, ar ko viņi nodarbojās vēl līdz pagājušā gadsimta vidum. Saskaņā ar tradīciju vīrietis, kurš nebija nogalinājis cilvēku, nevarēja tikt pie sievas. Tad nu tie centās, cik varēja. Diemžēl esot aizgājis tik tālu, ka sāka galināt pat vientuļas večiņas, jo nespēja skalpu iegūt godīgā cīņā. Taču tagad – likums paliek likums – Borneo indiāņi vairs nevienu neskalpē – pēc paraugdemonstrējumiem viņi uzvelk džinsus un dodas savās gaitās.

Snorkelētāju un daiveru paradīze

«Land Below the Wind» – tā Borneo iedzīvotāji dēvē savu zemi, jo lielie orkāni tai ejot pāri. Šeit ir lieliskas balto smilšu pludmales, jūra – kā snorkelētāju un daiveru paradīze, kur čum un mudž no raibajām zivīm, plaši golfa laukumi elitārai izklaidei un, protams, daba, kuras varenības priekšā gribas galvu noliekt. Vaicāta, vai brauktu vēlreiz uz Borneo, «Neatkarīgās Rīta Avīzes» galvenā redaktore attrauc: «Protams! Orangutanus un ziloņus es taču vēl neredzēju!»



Svarīgākais