TŪRISMS: Uz Pizu un Boloņu. Pārliecināties, ka tornis šķībs un mērce garda

BRĪNUMU LAUKS. Brīnumu lauks jeb Campio dei Miracoli Pizā aizkustinās jebkuru, jo tas tiešām izskatās atbilstoši savam nosaukumam: zem spilgti zilām Itālijas debesīm uz zaļas zāles lielā laukumā izkaisītas spožas krēmkrāsas ēkas gotikas stilā © Anita Daukšte

Reizēm nepamanām, cik bieži lietojam īpašvārdus vai izteicienus, par kuru atbilstību neesam pārliecinājušies. Piemēram – šķībs kā Pizas tornis. Būtu taču nepieklājīgi pārvaicāt – kas ir Piza? Un kāpēc tornis ir šķībs? Bet var arī nepārvaicāt – iedurt ar pirkstu Itālijas kartē un doties apskatīties, kas un kā, uz vietas. Tagad ir tiešie avioreisi uz Pizu, lai par visu pārliecinātos savām acīm.

Torņa mārketings

Par Toskānas provinces nelielo pilsētu Pizu tās torņa dēļ laikam pasaulē ir vairāk cilvēku nekā jebkura cita torņa dēļ. Tūrisma mārketings savulaik precīzi spēja spēlēt uz piedzīvojumu kāro cilvēku maņām ar intrigu – kritīs vai nekritīs ēka, kuru sāka celt 1173. gadā un kas sāka nosvērties uz vienu pusi jau pirms trešā stāva pabeigšanas 1274. gadā?

Zinātnieki un būvinženieri mēģināja uzminēt slīpā torņa noslēpumu vairākus gadsimtus, tā nopietni pieķeroties tā nostiprināšanai pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados. Līdz beidzot 2008. gadā varēja paziņot – viss! Tornis ir pārtraucis nosvēršanos uz vienu pusi. Torņa slīpuma iemesls ir problēmas ar grunti – dienvidu pusē tā ir mīksta un mālaina, bet cietāka – ziemeļu pusē. Salīdzinoši seklie pamati – tikai 3 metri – arī bijuši par cēloni tā slīpumam. Ar svina atsvaru palīdzību nu tornis nostiprināts, un tā daudzstāvu galerijas ir atvērtas tūristiem, kuri gan nevis labprāt rāpjas 294 pakāpienus pašā tornī, bet fotografējas tā pakājē, mēģinādami atrast leņķi, lai fotogrāfijā izskatītos, ka tieši viņi ir tie titāni, kas notur torni. Arī par to, cik tornis bijis nozīmīgs zinātnei, tiek lauzti šķēpi. Vieni pētnieki apgalvo, ka tieši Pizā Galileo Galilejs (1564–1642) ir veicis slavenos priekšmetu krišanas ātruma eksperimentus, savukārt pats Galilejs nekur savos darbos neraksta, ka būtu apgrūtinājis sevi ar rāpšanos 57 metrus augstajā zvanu tornī, lai mestu no tā dažādas masas priekšmetus.

Katrā gadījumā zinātnieku pūliņi ir bijuši vismaz tā vērti, lai tagad tūristi ap torni spietotu kā mušas ap medus podu un stāvētu bezgalgarās rindās tā pakājē, lai rāptos augšā. Kā nekā Pizas tornis ir viena no skaistākajām Pizas romānikas stila celtnēm Toskānā.

Pizas brīnumi

Brīnumu lauks jeb Campio dei Miracoli aizkustinās jebkuru, jo tas tiešām izskatās atbilstoši savam nosaukumam: zem spilgti zilām Itālijas debesīm uz zaļas zāles lielā laukumā izkaisītas spožas krēmkrāsas ēkas gotikas stilā. Apžilbinošs skats! Brīnumu laukā ir ne vien slavenais tornis, bet arī katedrāle un baptistērijs, kā arī milzīga kapliča jeb camposanto marmora arku veidā, ieskaujot zemi, kas savulaik atvesta no Svētās pilsētas. Uz Campio dei Miracoli izskatās kā sabirdinātas greznas ēkas, kurām patiesībā būtu jābūt vienotai būvei, jo esam taču pieraduši, ka katedrāle un zvanu tornis ir viena ēka un baptistērijs arī atrodas turpat. Bet nē, viduslaiku meistari Pizu izcēluši kā vispārsteidzošākā baznīcas laukuma pilsētu un nostiprinājuši tās slavu tūkstošgades garumā. 1944. gadā, Otrā pasaules kara laikā Piza tika bombardēta, skarot arī slaveno Brīnumu lauku, tomēr vēsturisko mantojumu itāļi ir spējuši atjaunot senajā godībā.

Piza ir Toskānas provinces pērle ar saviem slavenajiem arhitektūras pieminekļiem. Izbraucot ārpus nelielās pilsētas, tuvāk Ligūrijas jūras krastiem, tā pārvēršas par kūrortu. Kā tūrisma galamērķis Piza ir tik iekārojama, ka to zina ne tikai paši pilsētas un apkārtnes viesi, bet arī nebeidzamās ielu tirgotāju masas. Šķiet, nav nevienas Itālijas pilsētas, kuras tūrisma objektus nebūtu apsēduši ar niekiem tirgoties gribošo afrikāņu pūļi. Bet tūristus tas, protams, neietekmē – visi jau ir informēti, ka, iepērkot viltotus Prada vai Versace zīmolu produktus, var iedzīvoties prāvos sodos.

Slīpie torņi arī Boloņā

Lai kā arī censtos pizānieši izcelt savu slīpo torni, tomēr ne jau viņi vienīgie Itālijā var ar tādu lepoties: re, tepat blakus, Emīlijas–Romanjas provinces lielākās pilsētas Boloņas centrā arī tādi ir! Slavenie Azinelli un Garizendas torņi arī slaveni ar savu slīpumu, turklāt viens no tiem ir vēl augstāks par Pizas torni. Garizendas torņa slīpums ir pat biedējošs – bija pat 3 metru slīpumā, tāpēc tika trīsreiz saīsināts, lai nebūtu tik draudīgs apkārtējiem, un tagad ir 48 metrus augsts. Azinelli tornis ir arī slīps, bet ne tik ļoti, lai ciestu tā 97 metrus lielais augstums. Kas tā par apsēstību ar torņiem, jūs vaicāsiet? Jā, 12. gadsimtā bagātās itāļu dzimtas tiešām bija ar to celtniecību kā apsēstas. Viduslaiku Boloņas makets mums vēsta, ka pilsētā bijuši 200 torņi! Tiem nebija praktiskas nozīmes – vienīgā to jēga ir to cēlušās dzimtas varenības slavinājums. Jā, tiešām, tagad mēs zinām, ka Boloņā kādreiz ir bijušas ļoti slavenās Garizendas un Azinelli ģimenes.

Boloņas vēsturiskais centrs vispār ir skaists ķieģeļu ēku un apburošu namu portiku ieskautu ieliņu ansamblis. Kur vien soli sper, uz arku noēnoto ielu namu plāksnītēm var izlasīt vārdu «palazzo» jeb pils.

Vēsturiskā centra sirds ir divi laukumi, kas plūstoši pāriet viens otrā – Piazza Nettuno ar Neptūna strūklaku centrā un Piazza Maggiore, kuru ierobežo pilsētas senais rātsnams un Svētā Petronija baznīca. Sv. Petronija baznīca ir viena no lielākajām katoļu baznīcām pasaulē (15. vieta), un sākotnēji 1390. gadā tās būvniecības ieceres bijušas grandiozas, cerot pat pārspēt Sv. Pētera katedrāles Romā apmērus. Taču Romas pāvests tādu nekaunību nebija ar mieru paciest, un galu galā baznīcas apmēri tika ierobežoti, daļu tās celtniecībai paredzēto līdzekļu pārceļot uz Boloņas universitātei piederošo Arhiginnasio ēku, kur tagad atrodas bibliotēka.

Taču, neraugoties uz to, tā joprojām ir viena no nozīmīgākajām katolicisma būvēm, kurā apglabāti 5. gadsimta Svētā Petronija pīšļi. Vēl baznīca ir slavena ar tajā viduslaiku astronoma Kasīni 67 metrus garo iezīmēto meridiāna līniju, kas izbrīna ar savu precizitāti tam laikam.

Skaistā Neptūna strūklaka (tapusi 1567. gadā) ir viens no Boloņas simboliem. Ne velti slavenais autokoncerns Maserati, kas ražo ekskluzīvos auto, savā emblēmā iekļāvis tieši Boloņas Neptūna strūklakas trijdeksni.

Simboli, ko zina katrs

Pat tie, kas ne reizi nav bijuši Itālijā, zina vai vismaz ir dzirdējuši trīs jēdzienus, kuri noteikti saistās ir Boloņu. Tie ir Boloņas universitāte, Boloņas suns un Boloņas mērce.

Sāksim ar vēsturiski nozīmīgāko no tiem – 1088. gadā dibinātā Boloņas universitāte ir vecākā universitāte pasaulē, un tā joprojām ir viena no slavenākajām. Tajā mācās 80–100 tūkstoši studentu, tiesa, tās filiāles ir arī sešās citās Itālijas pilsētās un pat Buenosairesā. Boloņas universitātes studenti un mācībspēki ir, nekautrējoties var teikt, veidojuši Eiropas kultūras un zinātnes pamatus. Tādi vārdi kā Dante, Petrarka, Koperniks, Galvani liek aptvert to, ka bez Boloņas universitātes laikam būtu pavisam citādi jārunā par zinātnes un kultūras vēsturi Eiropā un pasaulē. Šobrīd Boloņas universitātes vēsturisko ēku apkārtne ir tikpat dzīvīga kā kādreiz – ēkās atrodas vairākas fakultātes, un nedaudz nevīžīgi ģērbtie studenti kursē starp tām tāpat kā pirms gandrīz vairākiem gadsimtiem.

Par cēlo runājot – Boloņas zīda suns, agrāk sarunvalodā bieži dēvēts par bolonku, ir joprojām iecienīts mājdzīvnieks šajā pilsētā. Boloņas sunīši lepni pastaigājas, savu saimnieku vesti, turklāt, kā jau daždien Itālijā, iet kopā iepirkties veikalos un pasēdēt krogos. Boloņas sunīši Boloņā laikam zina, ka nes šīs pilsētas vārdu, un tāpēc jūtas kā īsti dzīves saimnieki – tik neganti rejošus un agresīvus mazsunīšus reti kad gadās sastapt.

Un tagad pie gardā – Boloņas mērces ar tagliatelle pastu. Emīlijas–Romanjas province vispār saistās ar dažādu slaveno ēdienu receptēm, bet laikam gan pasta Bolognese var godam sacensties ar Parmas sieru jeb parmezānu un Parmas šķiņķi. Tiešām nespēju atturēties, neiekļaujot aprakstā Boloņas mērces recepti, ja nu negadās doties uz Boloņu un ēst šo gardo ēdienu itāļu restorānā. Taču varu saderēt, ka pat tad, ja runāsiet tīrā itāļu valodā, jūs tomēr atpazīs kā neboloņieti tieši pasta Bolognese pasniegšanas brīdī, jo oficiants jums vaicās: vai uzrīvēt parmezānu? Un jūs, skatoties uz kārdinošo siera gabaliņu oficianta rokās, iesauksieties – si! Te nu jūs būsiet iekritis – uz Boloņas mērces ar pastu nerīvē parmezānu! Jo parmezāns nāk no 70 kilometru attālās PARMAS, bet jūs taču esat BOLOŅĀ! Tomēr no izgāšanās kreņķiem ieraujiet šī reģiona slaveno vīnu – dzirkstošo Lambrusco – un atslābstiet. Jūs esat gardēžu un dzīves baudītāju zemē, kur vēsturei un ēšanas kultūrai ir izcilas tradīcijas un sena vēsture, taču pārmest to nezināšanu jums neviens negrasās.

Boloņas mērces recepte

Nepieciešams:

• 300 g maltas liellopu gaļas,

• 500 g konservētu tomātu,

• 1 sīpols,

• 1 ķiploka daiviņa,

• 1 burkāns,

• 4 ēdamkarotes eļļas,

• 2 ēdamkarotes sarkanvīna,

• sarkanās paprikas pulveris,

• baziliks,

• malti melnie pipari, sāls.

Pagatavošana:

1. Burkānus sagriež kubiņos. Sīpolu notīra un sasmalcina, ķiploku sakapā.

2. Pannā sakarsētā eļļā apcep sīpolu, burkānu un ķiploku. Tad pievieno malto gaļu un maisot cep, līdz tā kļūst drupana.

3. Pievieno sarkanvīnu, sasmalcinātus tomātus, baziliku, sāli un piparus.

4. Uz lēnas uguns, ik pa brīdim apmaisot, vāra 20 minūtes.



Svarīgākais